Latvijas Universitātes simts gadi: īstais laiks 1
Autors: Didzis Bērziņš, Latvijas Universitātes docents un pētnieks
Prologs
Mēs bijām jauni, gudri un skaisti. Nākuši no dažādām vidēm un pa atšķirīgiem ceļiem, mēs bijām nonākuši Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē. Mēs bijām starp pašiem labākajiem studentiem savos kursos – gan vidēji svērtajās atzīmēs, gan pasniedzēju novērtējumos. Jaunā gadsimta pirmā desmitgade virzījās uz otro pusi.
Pasniedzēji bija domājoši. Provokatīvi. Intelektuāli bagāti. Dažādi. Protams, ar savām vājībām un dīvainībām. Mēs runājām un spriedām par viņu dzīvesgājumiem, smīkņājām par viņu paradumiem un salīdzinājām, analizējām viņu teorētiskās pozīcijas. Mūs saveda kopā projekts “Latvijas Universitāte 90 gados”. Tā bija lieliska gaisotne un sajūta. Dažiem no mums, kuri akadēmiskajā vidē un zinātnē gribēja piedalīties aktīvāk, tā bija iespēja. Pat ja tā bija vairāk zinātnes komunikācija nekā zinātne.
Iespēja mēģināt, pierādīt, mācīties un sapņot. Mums bija dota iespēja nokļūt otrā pusē – pie reālas pētniecības ar fiziski un intelektuāli taustāmu rezultātu.
Nopietni raugoties, pa īstam un pavisam strādāja tikai projekta vadītāja. Mēs, cik nu tai brīdī pratām – līdzdarbojāmies, piedalījāmies, sapazināmies. Īsteni baudījām akadēmisko/zinātnisko dzīvi. Mēs visi patiesi ticējām zinātnei. Īstākai un labākai. Mēs, saprotami, arī atdarinājām kādus iepriekš manītus uzvedības modeļus un intelektuālas izpausmes. Piemēram, domājām, kā sevi „brendot” (zīmols vēl tobrīd tikai centās pārņemt varu). Mēs redzējām nākotni un sevi tajā.
Attīstība
Mūsu sākotnējai sadarbībai bija daudzsološi un skaisti rezultāti. 2009. gadā publicējām Latvijas Universitātes jubilejas izdevumu. “Latvijas Universitāte 90 gados: Dzīve”. Mēs visi kopā, bez šaubām, arī kļūdījāmies. Piemēram, dažu savstarpēju pārpratumu rezultātā kļūdaini norādījām grāmatas recenzenta vārdu. Mēs bijām aizrautīgi strādājuši un arī saguruši. Briesmīgi pārdzīvojām. Plānojām visas jau nodrukātās un arī uzdāvinātās grāmatas dabūt atpakaļ un tā vai citādi labot. Mēs bijām naivi, bet arī ideāliem pārpilni.
Grāmata izdevās skaista. Tās ir visskaistākās no manām atmiņām universitātē. Daudzējādā ziņā. Mēs bijām gatavi mainīt mazas pasaules. Varbūt arī lielas. Kas to lai zina!?
Mēs iemācījāmies daudz jauna – par universitāti, pētniecību, mūsu valsti. Mēs sapratām, ka “Alma Mater” vienmēr ies soli solī ar mūsu valsti. Mēs jau nojautām, ka kādā brīdī gribam uzņemties atbildību gan par vienu, gan par otru. Mūsu mērķiem un plāniem robežas dažbrīd bija grūti saskatāmas. Tā bija īsta studēšana. Mēs augām un attīstījāmies. Procesā tapa interesanti un daudzsološi darbi.
Kāpinājums
Ap to laiku es tiku uzņemts Latvijas Universitātes saimē arī kā mācībspēks. Komunikācijas studiju nodaļā. Tas bija satraucoši. Es lasīšu lekcijas kopā ar tiem pasniedzējiem, kurus vēl nesen biju vērojis kā students, analizējis kopā ar saviem projekta biedriem, mācījies un, bez mazākajām šaubām, iedvesmojies. Inta Brikše, Viktors Freibergs, Ābrams Kleckins, Skaidrīte Lasmane, Ojārs Skudra, Jurģis Šķilters, Vita Zelče. Varētu saukt arī vairāk uzvārdu vai mazāk. Atkarībā no laika perioda un gaumes. Viņi spēja iedvesmot. Viņi bija nesen sanākuši kopā. Gudri, pieredzējuši, dažādi. Arī centās būvēt ko jaunu un paliekošu. Es biju saviļņots.
Tomēr mana pirmā nodaļas sēde bija arī zināms lūzuma punkts. Es visus šos profesionāļus todien pirmoreiz ieraudzīju citādus.
Man līdz galam nesaprotami, tie cilvēki vairs nebija tās pašas brīvās un dažkārt intelektuāli draiskās personības, ko biju iepazinis lekcijās.
Man šķita, ka daži cilvēki pat vizuāli izskatījās citādi. Es tobrīd zināju, ka dažus lieliskus lektorus es vairs vai arī nemaz nedzirdēšu. Viņu vairs nodaļā nebija. Visi – arī studenti – saprata, ka tas nav zinātniskās un akadēmiskās kvalitātes jautājums.
Dzirksteles šķīda. Daži gāja prom, citi palika cīnīties. Tas pats notika mūsu jauno un daudzsološo pētnieku šūniņā. Gan mums, gan nodaļai kopumā ego un individuālo mērķu un ambīciju kopsumma bija lielāka, nekā platforma vai spēja sadalīt lomas uz šī dreifējošā ledus gabala. Abos šajos mikrokosmosos mēs nojautām, ka vide ne tuvu nav pateicīga un ka savstarpējo attiecību ētoss mūs ved neīstā virzienā. Tomēr visvairāk mēs vainojām viens otru. Un tad mēs arī apvainojāmies.
Iztirzājums
Šobrīd Latvijas Universitātei trauksmains laiks, bet tādi ar lielu iespējamību var būt rezultatīvi un vērtīgi.
Visas citas vainas un ligas būtu nieki, bet universitātei ir jābūt studentu vismaz tikpat daudz, cik tā ir pasniedzēju un darbinieku. LU vienmēr ir lepojusies ar savu studentu drosmi. Mazo Aulu rotā piemiņas plāksne, kas veltīta tiem studentiem, kas krituši Brīvības cīņās. Varbūt uz tā fona mēs varam izcīnīt vienu ne tik asiņainu, bet ne mazāk būtisku cīņu – par savu Alma Mater? Visi kopā? Varbūt mums ir pienākums to izcīnīt? Tiem, kas palikuši universitātē; tiem, kas bijuši spiesti atrast savu vietu citur Latvijā; tiem, kas devušiem uz ārvalstīm. Visiem, kas jūt aicinājumu. Gan tiem, kas strādājuši tikai zinātnei, gan tiem, kas izvēlējušies darīt arī ko citu.
Studenti ir jebkuras augstskolas vizītkarte. Raugoties uz viņiem, par universitāti var spriest vislabāk. Īstas universitātes studenti nedrīkst būt bailīgi un pakļāvīgi. Tad tie nav studenti pēc definīcijas. Studenti nedrīkst negribēt vairāk un labāk. Studentiem vienmēr ir jābūt visdrosmīgākajiem un mācībspēkiem jāļauj viņiem tādiem būt. Ja tā nav, tad ir nepareizi. Š
obrīd ir skaidrs, ka Latvijas Universitātē ir izšķirīgi jāpārtrauc “sistēmas cilvēku” dominēšana pār zināšanām un idejām.
Nosacīti slēgtās sistēmās ir liela iespēja, ka vecie izaudzinās jaunus vecos. Studentu organizācijas šajā brīdī darbojas kā jauni vecie. Bet universitāte ir (ne)krietni noslēgusies.
Atgriešanās pie mīta
Kad viss gāja šķērsām gan nodaļā, gan pulciņā, gan mūsu attiecībās, man intuitīvi bija sajūta, ka es varētu būt tas posms, kas paliek pa vidu un kādreiz, kad radīsies iespēja, kalpo par savienojošo tiltu atpakaļceļam starp spēcīgi pievelkošiem un citkārt strauji atgrūdošiem poliem. Es noteikti nevarēju iedomāties, cik nepateicīga ir atrašanās šādā pozīcijā – starp spēcīgiem un ambicioziem cilvēkiem.
Pavisam drīz pienāca brīdis, kad es jau biju kādā pusē. Sāku pieņemt lēmumus, kurus negribēju un kurus bija grūti pieņemt.
Pavisam drīz es jau no visas sirds apvainojos. Apvainojos tā, ka nespēju sarunāties. Un tad es sapratu, ka es, domādams, kaut ko mainīt, esmu kļuvis par tādu pašu pasniedzēju – (ceru) kādam interesantu un dažreiz aizraujošu lektoru, kuru īsti nevar pazīt iekšējās attiecībās, jo viņš nav mierā ar to, kā dzīvo un risina savstarpējās attiecības.
Jā, un viņam viskautkas ir, bet nedaudz pietrūkst starptautiskās citējamības, Hirša indeksa un vēl arī dzīvesprieka. Ne visiem manis šeit iepriekš pieminētajiem cilvēkiem pirmās divas bija problēmas, bet tomēr. Es biju kļuvis par to, no kā instinktīvi baidījos. Tāpēc aizgāju no darba. Savukārt tālab, ka tik dažādos veidos esmu bijis pa vidu – starp personībām, paaudzēm, pagātni un nākotni –, es jūtu individuālu atbildību censties palīdzēt salabot šo acīmredzami saplīsušo, bet vēl atjaunojamo pasauli. Es nebūšu mierā, ja mums, pulciņam, neizdosies sanākt uz sarunu. Zaudētu uzticību dažreiz ir teju neiespējami atgūt, bet līdz sarunai un atzīšanai ir jānonāk.
Apsolījums
Tagad mēs, mūsu paaudze, vairs neesam īsti jauni, neesam arī vairs diez ko skaisti un arī tik gudri vairs ne. Bet mēs esam daudz mācījušies. Lai kā būtu bijis, jūs mums iemācījāt, ka par valsti un brīvību ir jācīnās un ka Latvijas Universitāte un Latvijas valsts ir savienotie trauki. Mēs tam ticam. Viskodolīgāk un trāpīgāk to teicis Mariss Vētra: “Liekas, ka, tikai Latvijas Universitāti atklājot, ir pilnvērtīgi pasludināta arī Latvijas valsts”.
Bet abām būs jāmainās. Vēl daudzas reizes. Mūsu uzdevums būs izvērtēt priekšgājēju kļūdas un visiem kopā censties darīt labāk.
Mēs noteikti šajā procesā kļūdīsimies atkal, bet nemēģināt mēs nedrīkstam. Rīkoties un censties uzlabot ir katras jaunas paaudzes morāls pienākums un atbildība.
Mēs diezin vai varam pieņemt Jūsu padomu, ka, vispirms jāuzkāpj stikla kalnā, lai mēģinātu mainīt universitāti vai akadēmisko vidi. No vienas puses, mēs redzējām, ka tas tā nedarbojas. No otras puses, mēs arī nedaudz citādi saprotam dzīvi. Mēs dzīvojam projektos. Varbūt ne pietiekami tajos, kur vajadzētu nodarboties ar augstas raudzes pētniecību, bet idejiski. Mēs nepiekritīsim likt visas kārtis uz tālu un mazticamu mērķi. Mēs labāk pamēģināsim tagad.
Paaudzes nav nomērāmas tikai bioloģiski, tās veidojas sociāli. Tā paaudze, kurā iekļāvās mūsu pētnieciskā grupa, dabūja labi. Varētu teikt, ka mūs nopļāva. Lielu akadēmisko paaudzi. Ne pavisam. Gan nopļāva, gan ne pavisam arī tāpēc, ka iepriekšējā pati ar sevi tā īsti netika galā. Savukārt nākamie aiz mums to redzēja un kļuva bailīgāki.
Mūsu uzdevums ir neļaut pāridarījumiem doties tālāk. Mūsu uzdevums ir paņemt to labo, ko mums devuši priekšgājēji, un izlabot tās kļūdas, ko viņi pieļāva.
Lai saprastu, kas bijis labais, bet kas sliktais, mums jānāk kopā un jārunā. Ja mēs esam spējīgi mācīties no savām un citu kļūdām, mums ir jāspēj strīdēties neapvainojoties, labāk sadalīt lomas un gluži vienkārši sarunāties.
Tur, kur ir ambīcijas un lielas vīzijas, tas ir grūti. Bet mēs to spēsim. Ne perfekti, bet labāk. Šādu pieredzes stāstu kā mūsējais ir neskaitāmi daudz. Mēs, viena otrai līdzīgas un atšķirīgas šuniņas, nāksim atpakaļ kopā. Ne visi. Varbūt ne es, bet tu. Varbūt visi pārējie bez mums abiem.Bet mēs nāksim un mainīsim mūsu Latvijas Universitāti. Mēs visi to zinām. Tas ir iekodēts mūsos.
Epilogs
Latvijas Universitātei tūlīt, tūlīt būs simts. No tā laika, kad veidojām grāmatu par LU pirmajiem deviņdesmit, ir pagājusi tieši desmitgade. Tas bija tik nesen! Ne no tās nodaļas, ne no tā pulciņa skaitliski nekas daudz pāri palicis nav. Nodaļā no manis nosauktajiem sava žanra klasiķiem šobrīd palikuši divi cilvēki. Projekta grupa izsvaidīta – kā nu kura dalībniece un līdzdalībnieks.
Viņu vietā ir citi – jauni un talantīgi. Turklāt tā enerģija, ko atceros, nevar būt pavisam zudusi un noteikti ir izmantojama.
No mūsu skaistā mēģinājuma saprast sevi, universitāti un valsti man visspilgtāk palikuši atmiņā divi stāsti, ko vēlāk mēdzu atstāstīt studentiem. Iespējams, tāpēc, ka abos ir nedaudz no joka, bet tie noder. Pirmais. Par Lielās mājas, Raiņa 19, centrālajām kāpnēm. Tām, pa kurām nedrīkst kāpt, ja patiesi vēlas tikt pie diploma.
Izrādās, ka šis stāsts radies tādēļ, ka tolaik pa sānu kāpnēm lielākoties virzījušies tie cilvēki, kas uz Alma Mater nāca kājām.
Savukārt pa galvenajām – ļaudis, kam bija kāds tālaika pārvietošanās līdzeklis. Iedomāsimies, piemēram, karieti. Tā gan tiešām varētu būt, ka pastāsts radās tādēļ, ka tie braucošie un pa vidu soļojošie Latvijas Universitātē uzkavējās daudz ilgāk un absolvēja to krietni retāk.
Savukārt otrs stāstiņš ir īss joks, kurā divdesmitajos Lielajā mājā, šobrīd zināmā arī kā Rainītis, kāds iemaldījies apmeklētājs sastaptajam darbiniekam jautājis, kāpēc Alma Mater ēka savas durvis lielākoties ver uz Raiņa ielas pusi. “Tādēļ, ka Merķeļa ielā viens cirks jau ir”, atbildējis satiktais un laikam jau nedaudz paškritiski noskaņotais darbinieks.
Šie abi stāstiņi radušies starpkaru periodā. Ilūzijām bagātā jauncelsmes darbā. Tas, iespējams, ir skaistākais laiks Latvijas un Latvijas Universitātes līdzšinējā vēsturē. Bet ļoti līdzīgs tam laikam, kurā mēs tolaik – nedaudz pēc gadsimtu mijas – par to interesējāmies. Abos gadījumos sekoja krīze. Tās gan bija dažādas. Nevar salīdzināt, cik daudz labākas šoreiz ir mūsu iespējas visu vērst uz labu. Tolaik, 21. gadsimta sākumā, domājot par starpkaru laiku, mēs apjautām ne tikai zinātnes pamatus, bet arī to, kāds spēks ir tradīcijai un idejai, pat ja to ne vienmēr var pilnīgi empīriski precīzi izskaidrot.
Šobrīd, atskatoties uz šiem stāstiem, mēs saprotam to jau citādi un vēl skaidrāk. Bet es domāju arī par to, ka universitāte vienmēr būs dažāda – daži studēs ilgāk par citiem, līdzās skaitļiem pastāvēs arī kaut kas ne līdz galam precīzi tverams, zinātniskai nopietnībai līdzās būs kāds cirka elements. Galu galā universitātē vienmēr kādā mērā būs Scientiae et Patria. Jāsaprot, kādās proporcijās un attiecībās. Skaidrāk un precīzāk jāvienojas, kā savietot uzsvarus, ko tieši un kā mēs gribam izdarīt un kā to vislabāk paveikt. Jānosprauž mērķi, jāvienojas par lomām un arī jāstrādā. Es pagaidām tikai runāju. Bet vārdiem ir spēks. Ne vienam, bet vairākiem.
Visam jāsākas ar sarunu. Atklātu, iespējami brīvu un godīgu.
Cenšoties nesajaukt pavisam kopā Latvijas Universitātes, atsevišķu tās struktūru, Latvijas augstākās izglītības, starptautiskās akadēmiskās/zinātniskās vides, galu galā arī cilvēces, kā arī citas problēmas, tā vietā tiecoties analizēt zinātniski, tas ir, neskaitāmas reizes virzoties no atsevišķā uz kopumu un atpakaļ, kā arī paraugoties no iespējami dažādu zinātņu perspektīvas.
Šajā sarunā jāpiedalās ne tikai universitātei, bet visai akadēmiskajai kopienai un valstij. Latvijas Universitātes un akadēmiskās vides lielākais deficīts ir nevis, piemēram, reitinga punkti, ārvalstu studenti vai publikācijas, bet gan dzīvesprieks. Pārmaiņām primāri vajadzētu būt vērstām uz to, lai cilvēki Latvijas akadēmiskajā vidē vairāk un biežāk justu prieku, izaicinājumu, iespēju. 100 gadi ir gan maz, gan daudz, bet noteikti skaisti! Latvijas Universitātei bijuši dažādi laiki. Kā iekšēju, tā ārēju iemeslu dēļ. Tieši tādēļ ir jāsanāk kopā dažādos līmeņos, grupās, formātos un rūpīgi jāizsijā – kas bijis labs, kas bijis slikts un ko no tā ņemt kā ceļamaizi. Tam ir īstais laiks!
