“Klusākā un nezināmākā” valsts pirmā amatpersona. Kas bija Latvijas trešais prezidents Kviesis? 7
Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Alberts Kviesis amatā bija divus valsts prezidenta termiņus, tomēr Latvijas vēsturē viņš palicis kā pati, ja tā var teikt, “klusākā un nezināmākā” valsts pirmā amatpersona laikā pirms Otrā pasaules kara un padomju okupācijas.
Viņš vienīgais no prezidentiem piedzīvoja vācu okupācijas režīmu Latvijā. Viņa laikā mūsu valstī notika Kārļa Ulmaņa apvērsums.
Laikabiedri viņu vērtēja dažādi: viņam piedēvēja gan politisko konformismu, gan kompromisa meklējumus, gan pakļaušanos konjunktūrai.
Nākamais trešais Latvijas brīvvalsts prezidents dzimis pirms 140 gadiem – 1881. gada 22. decembrī Tērvetes pagasta rakstveža ģimenē. Trīspadsmit gadu vecumā nākamais prezidents iestājās Jelgavas ģimnāzijā, kuru pabeidza 1902. gadā, kad viņam palika 20 gadi.
Kamēr Alberts mācījās ģimnāzijā, Jelgavā notika 4. Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kuru organizēšanā aktīvu dalību ņēma Jānis Čakste – vēlākais Latvijas Republikas Satversmes sapulces priekšsēdētājs un Valsts pirmais prezidents.
Dziesmu svētki bija ievērojams notikums ne tikai tā laika latviešu kultūras dzīvē, bet pieaugošās pārkrievošanas apstākļos šie Dziesmu svētki izvērsās arī par politisku demonstrāciju. Svētku organizācijas komiteja J. Čakstes vadībā demonstrēja lielu diplomātisku veiklību, tas bija kā dadzis acīs Krievijas cara ierēdņiem, toties latviešos Čakstes kā sabiedriska darbinieka akcijas ievērojami cēlās.
Tieši pateicoties Čakstes piemēram, Kviesis izlēma savu dzīvi saistīt ar jurisprudenci, studēt tieslietas. Tajā pašā laikā Dziesmu svētki pamudināja viņu pastiprināti interesēties par kordziedāšanu un klasisko mūziku.
Jurists un sabiedrisks darbinieks
Pēc tam A. Kviesis iestājās Tērbatas universitātē Tieslietu fakultātē. Studiju laikā viņš iesaistījās korporācijā “Letonija”. 1907. gadā pēc studiju beigām A. Kviesis atgriezās Jelgavā, kur uzsāka advokāta praksi.
Pirmajam pasaules karam sākoties, viņš jau bija Jelgavas latviešu biedrības priekšsēdētāja biedrs un vietējās sabiedrības aktīvs dalībnieks.
Sākoties bēgļu gaitām, Kviesis no Jelgavas pārcēlās uz Tērbatu, kur centās palīdzēt nelaimē nokļuvušajiem tautiešiem, kurus karš piespieda atstāt dzimtās vietas, vadot paša nodibināto bēgļu palīdzības komiteju.
Pēc patvaldības gāšanas Krievijā 1917. gada martā Alberts Kviesis iestājās tikko dibinātajā Latviešu Zemnieku savienībā, kuras biedrs viņš palika visu laiku līdz savai ievēlēšanai prezidenta amatā. Aktīvs politiskajā dzīvē viņš bija arī laikā, kad dibinājās Latvijas Tautas padome.
A. Kviesis piedalījās Latvijas neatkarības pasludināšanas pasākumā Rīgā, tagadējā Nacionālā teātra telpās 1918. gada 18. novembrī. Kopā ar Tautas padomi un Pagaidu valdību viņš izbaudīja visas atkāpšanās grūtības, sākumā uz Jelgavu, vēlāk uz Liepāju, līdz 1919. gada 8. jūlijā kopā ar Pagaidu valdību uz kuģa “Saratov” atgriezās Rīgā.
Jau drīz – 23. jūlijā – A. Kviesi iecēla par Tiesu palātas locekli, vēlāk viņš kļuva par šīs palātas priekšsēdētāju un pildīja šo pienākumu līdz 1930. gadam.
Viņš bija Satversmes sapulces un pirmo divu Saeimu deputāts (2. Saeimā viņu ievēlēja par priekšsēdētāja biedru), Z. A. Meierovica vadītajā valdībā no 1921. gada 15. jūnija līdz 1923. gada 27. janvārim A. Kviesis bija iekšlietu ministrs.
Opera joprojām palika kvēlākā A. Kvieša aizraušanās. Jau pirms Pirmā pasaules kara sākuma viņš kopā ar Andreju Frīdenbergu bija izveidojis pirmo profesionālo latviešu operas trupu, pats dziedājis Tonio lomu operā “Pajaci”, bija gatavojies dziedāt “Faustā”, taču karš pārvilka svītru šīm iecerēm.
Pēc Neatkarības kara noslēgšanās Kviesis ar lielu entuziasmu ķērās klāt Nacionālās operas organizēšanas darbam un no 1922. līdz 1925. gadam kopā ar Jāni Mediņu un Teodoru Reiteru bija operas direkcijas loceklis.
Prezidenta kandidāts un prezidents
Par prezidenta amata kandidātu Kviesi pirmo reizi nominēja 1927. gadā. Divas nedēļas ilgajās prezidenta vēlēšanās toreiz Zemnieku savienības atbalstītajam prezidenta kandidātam Kviesim izdevās savākt 47 balsis, tomēr par prezidentu ievēlēja G. Zemgalu.
Nākamajās valsts galvas vēlēšanās, G. Zemgalam kategoriski atsakoties kandidēt, Saeimai bija jāizraugās cita persona. Par prezidentu gribēja kļūt K. Ulmanis, taču pat paša partijā viņam nebija visu deputātu atbalsta, nerunājot par sociāldemokrātiem un citiem Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem.
Zemnieku savienībai bija otrā lielākā Saeimas frakcija, tomēr vēl neviens prezidents nebija nācis no šīs partijas – abi iepriekšējie bija Demokrātiskā centra pārstāvji. Pārrunājot iespējamos kandidātus, par labu Albertam Kviesim izteicās arī LSDSP Saeimas frakcijas līderi – viņi redzēja nākamajā prezidentā nosvērtu, tolerantu, liberālu politisku darbinieku, kas prata uzklausīt cita viedokli.
Kviesis neatbalstīja politiskās cīņas, bet iestājās par nacionālu vienotību. Latgales Demokrātisko zemnieku apvienības laikrakstā par viņu bija teikts: “Kviesis nav svešs Latvijas tautai, un tauta viņam nav sveša.”
Politisku apsvērumu dēļ sociāldemokrāti tomēr izstādīja savu kandidatūru valsts galvas vēlēšanām – Saeimas ilggadējo priekšsēdētāju Dr. Paulu Kalniņu.
Vēlēšanu cīņas sākās 1930. gada 8. aprīlī un pirmajā kārtā Kalniņš ieguva 36 balsis, Kviesis – 47. Vēlēšanas ieilga, turpinoties trīs sesijās un 11 balsojumos. Visbeidzot 9. aprīlī Kviesis ieguva 55 balsis, pret balsoja 34, atturējās divi deputāti, un Latvija bija ieguvusi savu trešo prezidentu.
Savas pirmās prezidentūras laikā Kviesis būtībā turpināja priekšgājēju iesākto. Kviesis pēc iespējas izvairījās no iejaukšanās parlamenta frakciju politiskajās cīņās, centās būt valsts reprezentācijas persona, sakot tautai svarīgas runas un nosvērti uzstājoties Rīgas diplomātiskajos salonos.
No A. Kvieša nevarēja sagaidīt radikālu rīcību, viņš bija apdomīgs, sliecās uz kompromisiem, atbalstīja pastāvošo kārtību, nevēlējās atklāti konfliktēt ar politiskajiem pretiniekiem, neradīja apstākļus konfliktu pastāvēšanai.
Visā savā prezidenta darbības laikā Kviesis Saeimai neiesniedza nevienu paša izstrādātu likumprojektu un neaizsūtīja atpakaļ nevienu likumu otrreizējai caurskatīšanai. Arī Ministru kabineta sēdes Rīgas pilī Kviesis nesasauca.
Kviesis bija otrais un diemžēl pēdējais prezidents pirmskara Latvijā, kas oficiālā vizītē viesojās kaimiņvalstī Igaunijā – tas notika 1933. gadā.
1933. gada 4. aprīlī, prezidentūras termiņam tuvojoties beigām, notika jaunas vēlēšanas. Kandidātos atkal bija A. Kviesis un P. Kalniņš. Šoreiz Kviesi ievēlēja pirmajā kārtā ar 52 balsīm.
Lasot prezidenta svinīgo zvērestu valstij un Satversmei, Kviesis nevarēja iedomāties, ka pēc 11 mēnešiem viņš būs spiests to pārkāpt.
Apvērsums – kompromiss ar sirdsapziņu
1934. gadā K. Ulmanis Saeimā izvērsa radikālu Satversmes reformēšanas kampaņu, saskaņā ar kuru paredzēja tautas vēlētu prezidentu un nominālu Saeimu 50 deputātu sastāvā. Patiesais nolūks bija slēpt jau ieplānotā valsts apvērsuma sagatavošanu.
Naktī uz 16. maiju Rīgas pilī notika tradicionālā kāršu partija, kurā piedalījās arī J. Balodis, G. Zemgals. Prezidents agri devās pie miera, atstājot pārējos spēlēt. Pirms pulksten diviem naktī viņu uzcēla negaidīts viesis – K. Ulmanis, kurš informēja prezidentu par notikušu valsts apvērsumu.
Citi laikabiedri stāsta, ka Ulmanis pie Valsts prezidenta ieradies tikai pret rītu. Savās atmiņās sociāldemokrāts Klāvs Lorencs atstāsta G. Zemgala versiju par tās apvērsuma nakts notikumiem Rīgas pilī: “Salasījāmies 15. maija vakarā nelielā kompānijā pie A. Kvieša pilī uz kāršu partiju. Jutāmies ļoti omulīgi, iedzērām pa tējas glāzei, arī vīnu, spēlējām zolīti, politiski tenkojām par šo un to, arī par K. Ulmaņa pārāk krasu stūrēšanu reakcijas ūdeņos. Pie kādas telefona sarunas prezidenta adjutants pulkvedis Kuplais pasaka mums, ka pilsētā mazliet nemierīgi, jāpastiprina apsardzes rotas modrība.
Turpinājām tērzēt un spēlēt. Diezgan vēlā nakts stundā prezidents Kviesis aizgāja pie miera, bet mēs turpinājām kāršu partiju. Atstāju pili agrā rīta stundā. Braucot cauri pilsētai, mūsu mašīnu vairākās vietās apturēja aizsargu patruļas, pārbaudīja dokumentus, atvainojās un palaida. Pilsētā bija jūtams savāds stāvoklis. Ielās gan motociklos, gan nelielās kājnieku grupās kustējās aizsargi, soļoja atsevišķas karavīru grupas, šur tur redzēju arī privātā tērptus pilsoņus steidzamies.
Pārbraucis mājās, savus novērojumus uz ielām ziņoju prezidenta komandantam. Tas atbildēja, ka pils apsardzību jau pastiprinājis. Vēlāk A. Kviesis stāstīja G. Zemgalam, ka 16. maija rītā pie viņa ieradies K. Ulmanis, atvainojies, ka, nevēlēdamies prezidentu naktī traucēt par notikumiem, viņš nolēmis to darīt rīta pusē un pie kafijas tases pateikt prezidentam, ka noticis valsts apvērsums, ka tiks sastādīta jauna valdība ar viņu – K. Ulmani – priekšgalā, ka atlaista Saeima, izdarīti plašāki apcietinājumi zināmās politiskās aprindās un ka viņš, Ulmanis, izlūdzoties tagad Valsts prezidenta svētību visai šai akcijai, arī valdības manifestam. A. Kviesis saraucis gan pieri, bet tad pateicis, ka piekrītot izdarītajam apvērsumam un no savas puses visu to ar prezidenta varu sankcionēšot.”
Kviesis pilī bija izolēts no ārpasaules – telefona sakari bija pārtraukti, ielās patrulēja aizsargu vienības. Kviesis, tiesa, nelabprāt, akceptēja notikušo apvērsumu, tā laužot savu svinīgo zvērestu sargāt Satversmi.
Nav šaubu, ka Valsts prezidents nebija saistīts ar sazvērniekiem, taču ar savu bezdarbību un labvēlīgo neiejaukšanos notikumu gaitā tikai sekmēja apvērsuma izdošanos.
A. Kviesis palika prezidents līdz savas prezidentūras beigām 1936. gadā, tāpat kā apvērsuma naktī, viņš nepretojās K. Ulmaņa antikonstitucionālajai gribai pārņemt prezidenta amatu bez jebkādām vēlēšanām.
Toties K. Ulmanis bijušo prezidentu pensionēja tāpat kā visus atlaistā parlamenta deputātus, kuri bija bijuši tautas pārstāvji vismaz 15 gadus. A. Kviesis saņēma 60% no savas iepriekšējās algas – apmēram 1200 latu mēnesī. Lai nerastos finansiālas grūtības, viņam un bijušajiem deputātiem atļāva iesaistīties dažādos privātajos pasākumos.
To izmantojot, bijušais prezidents, atkal ar tā paša Ulmaņa gādību, kļuva par Slokas celulozes fabrikas direktoru, saņemot algu aptuveni 2000 latu mēnesī. Tas toreiz nebija maz, turklāt papildus viņš ieņēma labi apmaksātus amatus arī gumijas rūpnīcā “Kvadrāts”, bija Liepājas bankas padomes priekšsēdētājs, un vēl Kviesim piederēja vairāku desmitu hektāru liela saimniecība Penkules pagasta “Vecvagaros”.
Pēc prezidentūras beigām Kviesis atjaunoja arī savu advokāta karjeru, nenodarbojās arī ar sabiedriskajām aktivitātēm, bet klusi mita savā lauku īpašumā. Viņa dēls Ēriks savās atmiņās raksta: “Vienkārši saģērbies, ar spieķi rokās, tēvs varēja visu dienu pavadīt saimniecības laukos. Viņš mīlēja plašos Zemgales tīrumus un zaļas birzis, tāpat kā šos tīrumu kopējus.
Dabiski, ka tēvs zināja daudz apkārtējo saimnieku, kas bieži vien vēlējās vai nu vienkārši aprunāties, vai arī palūgt padomu un atbalstu. Tēvs bija redzams arī pagasta dievnamā, lauku gadatirgū un dažādās godībās un izdarībās. Jaukā atmiņā palikuši Jāņi, kurus gandrīz ik gadu jautri nolīgoja “Vecvagaros” kopā ar mājas saimi, kaimiņiem un viesiem.”
Okupācija – svešu varu kalpībā
Pēc padomju okupācijas sākuma A. Kviesi izslēdza no advokatūras un padomju represīvās struktūras noteica viņam mājas arestu milicijas darbinieku uzraudzībā. Kad arestu atcēla, Kviesis aizbrauca uz “Vecvagariem”, kur pēc padomju varas īstenotās agrārās reformas viņam bija atstāti desmit hektāri zemes un daļa no dzīvojamās mājas.
Lai izvairītos no deportācijas, Kviesis ar sievu Elzu un dēlu Ēriku, jau iepriekš brīdināti par gaidāmo izsūtīšanu, nakti uz 1941. gada 14. jūniju pavadīja kādā mežsargu mājā Tērvetes pagastā.
Smagākais pārmetums A. Kviesim gan no līdzgaitniekiem, gan nākamajām paaudzēm bija par viņa sadarbību ar nacistiskās Vācijas okupācijas iestādēm, 1942. gada sākumā kļūstot par marionešu “latviešu pašpārvaldes” Tieslietu ģenerāldirekcijas juriskonsultu, bet 1943.–1944. – par Tieslietu ģenerāldirektoru.
Bijušā Valsts prezidenta, cilvēka, kam ar savu autoritāti bija jāiemieso arī valsts un tautas gods, “kalpošana vācu okupācijas varai ir pazemojums un aizvainojums latviešu tautai”, tā vēlāk rakstīja teologs un vēsturnieks Haralds Biezais.
Šodien ir grūti pateikt, kādi apstākļi mudināja A. Kviesi pieņemt vācu varas aicinājumus sadarboties, galu galā arī K. Ulmanis palika amatā līdz pat 1940. gada 21. jūlijam – pēc tam, kad padomju vara Latviju jau bija okupējusi… Vēsturnieks Edgars Andersons rakstīja: “[..] pēc Kvieša uzskatiem, okupēto zemju vietējas pārvaldes saskaņā ar Hāgas konvenciju bija likumīgas. Tautas interesēs bija zemju pārvaldē iesaistīt latviešus, kas, pēc Kvieša ieskatiem, deva iespēju latviešu darbiniekiem ieskatīties vācu ierēdņu darbā un plānos un tādā veidā vismaz daļēji virzīt latviešu dzīvi tautai vēlamā virzienā. Par to var būt dalītas domas, un tas zināmā mērā sedz arī padomju okupācijas laikā pārvaldē darbojošus latviešus.”
Pret vācu okupācijas varasiestāžu īstenoto Latvijas iedzīvotāju piespiedu mobilizāciju “brīvprātīgajā” latviešu leģionā A. Kviesis esot izteicis protestu un atklāti deklarējis savu neapmierinātību ģenerālim Rūdolfam Bangerskim, taču no “latviešu pašpārvaldes” nekas nebija atkarīgs.
Kviesis un citi latvieši, kas bija pašpārvaldes vadībā, vācu varai bija vajadzīgi tikai savas propagandas nolūkiem, lai radītu šķietamu latviešu pārstāvniecību beztiesīgas okupācijas apstākļos.
1944. gada 9. augustā A. Kviesis ar vecākā dēla sievu un ģimeni Rīgas ostā uzkāpa uz vācu kuģa “Monte Rosa” klāja, lai dotos bēgļu gaitā uz Vāciju – vācu karaspēks nespēja apturēt strauji uzbrūkošo sarkano armiju, un bijušajam Latvijas brīvvalsts prezidentam palikt padomju okupētajā teritorijā būtu neprāts.
Kuģis vēl atradās Daugavā, kad prezidenta sirds neizturēja. Arī trešajam Latvijas prezidentam bija lemts mūža mājas atrast dzimtenē. 12. augustā viņu apbedīja Meža kapos, pirms vēl padomju armija atkārtoti okupēja Latviju.
