Latvijas tīrākie – Ummis un Mazuikas ezers 0
“Dabas bagātība nav bezgalīga un neizmērojama. Saldūdens biotops var veidoties gadu desmitiem, piemēram, upes gultne ar vērtīgiem augiem, ko iemīļojušas arī vērtīgas zivis, bet cilvēka vēlme padziļināt upes gultni ar ekskavatoru to iznīcina pāris stundās,” teic dabas skaitīšanas vadītāja Irisa Mukāne.
Dabas skaitīšanas eksperti secinājuši, ka Latvijas saldūdeņu – ezeru un upju – kvalitāte strauji samazinās, izzūd arī retie un saudzējamie ūdensaugi.
Vairāki simti ekspertu jau kopš 2017. gada apzina dabas vērtības aptuveni 2000 Latvijas ezeros, kuri lielāki par 1 ha. Eksperti apzina arī, kas aug un dzīvo neskaitāmajās Latvijas upēs un upītēs, kuru kopējais garums pārsniedz 40 tūkstošus kilometru.
Līdz šim apsekotās teritorijas ļauj secināt, ka biotopu kvalitāte izcila vai laba ir 52% ezeru un 38% upju. To būtiski ietekmē cilvēku darbības, turklāt vislielāko ietekmi atstāj augstais centralizētajai kanalizācijai nepieslēgto mājsaimniecību skaits, neattīrīti notekūdeņi, notece no lauksaimniecības zemēm.
Uz izmiršanas robežas – upes pērlene
Pirmie dabas skaitīšanas dati par ūdenstecēm liecina, ka puse no apsekotajiem upju posmiem iepriekšējos gadu desmitos ir pārveidotas par grāvjiem. Visbiežāk upes pārveidotas par grāvjiem Zemgalē, kur ir vairāk lauksaimniecībai atvēlētās platības. Eksperti arī secinājuši, ka upēs uz izmiršanas robežas ir ziemeļu upes pērlene, tīru ūdeņu indikators, kas reiz bija plaši sastopama Vidzemes ūdeņos.
17. un 18. gadsimtā ziemeļu upes pērlenes izzušanas iemesls ir pērļu vākšana, taču šodien – upju piesārņojums. Latvijā tāpat kā Igaunijā būtisku ietekmi uz upes pērleņu populāciju atstāj arī bebru savairošanās.
Vislielākais drauds saldūdeņu kvalitātei Latvijā ir augstais centralizētajai kanalizācijai nepieslēgto mājsaimniecību skaits, neattīrītie notekūdeņi, kuri ieplūst upēs un ezeros, kā arī notece no lauksaimniecības zemēm. Tāpat tos ietekmē arī līdzās esoša intensīva aramzeme, ganības un mežizstrāde, mazdārziņi, sausās tualetes, komposta kaudzes ūdeņu aizsargjoslās, kā arī atpūtnieki.
Pat ja cilvēks nemazgā auto vai matus saldūdenī, no rīta iepūstās smaržas, lietotais dezodorants līdz ar peldkostīmu, citiem apģērbiem saldūdeņos nonāk veļas pulvera, veļas mīkstinātāja un pat balinātāja saturs. Nemaz nerunājot par fosfāta nonākšanu ūdenī līdz ar cilvēka vielmaiņas galaproduktiem,” skaidro I. Mukāne.
Daba ir paredzējusi, ka ar laiku ikviens ezers transformējas jeb aizaug un pārvēršas par purvu, bet cilvēka radītais piesārņojums šo procesu daudzkārt paātrina: vispirms cilvēks apzināti vai neapzināti piesārņo tīro ūdeni, tad no tā izzūd vērtīgie un retie ūdensaugi, kas ir īpaši jutīgi pret piesārņojumu.
Pēc tam mazinās ūdenī sastopamā dabas daudzveidība, jo arī pārējiem augiem, dzīvajiem organismiem ir grūti uzturēties piesārņotā ūdenī. Visbeidzot arī cilvēkam vairs nepatīk šī ūdenstilpe, līdz ezers aizaug pilnībā.
Skaidro ūdeņu iemītnieces – lobēlijas
Latvijas saldūdeņu zelta fonds ir lobēliju-ezereņu ezeri, kas ir tikai 1% no Latvijas ezeriem. Tajos sastopamas dzidru ūdeņu indikatorsugas, piemēram, Latvijā vienīgā savvaļā augošā lobēlija – Dortmaņa lobēlija. Tīrākie Latvijas ezeri ir Ummis un Mazuikas ezers, kas ir arī nozīmīgas Dortmaņa lobēlijas atradnes gan Latvijas, gan Baltijas mērogā.
Par Ummja ezera tīrību liecina arī šovasar uzziedējusī Dortmaņa lobēlija, ko ļoti ietekmē cilvēku radītais piesārņojums un fiziska izbradāšana, cilvēkam uzturoties ezerā.
Dortmaņa lobēlija ir vienīgā Latvijā sastopamā savvaļas lobēliju dzimtas suga, ļoti reta un īpaši aizsargājama. Pēdējo 100 gadu laikā ezeru aizaugšanas un ūdens piesārņošanas dēļ šis augs izzudis jau vairāk nekā 20 Latvijas ezeros. Lobēliju atradņu skaits Latvijas ezeros samazinājies līdz 25, lai gan pirms simts gadiem bija divtik lielāks, secināts dabas skaitīšanā.
Lai saudzētu vēl saglabājušās lobēliju augšanas vietas, cilvēki tiek aicināti auga ziedēšanas laikā, no 1. jūnija līdz 15. augustam, nepeldēties, nebradāt ūdenī un neuzturēties tajā ar laivām.
Dabas aizsardzības pārvaldes inspektori secinājuši, ka saulainos laikapstākļos stundas laikā, piemēram, Ummja ezera apkaimē, sastopamas pat vairāk nekā desmit atpūtnieku kompānijas.
Lai arī viņi ir informēti, ka vasaras periodā var izmantot tikai krasta zonu un sods par ūdens izmantošanu var sasniegt ievērojamu summu, tomēr tas neattur cilvēkus no ūdens izmantošanas.
Biotopu kartēšanas ietvaros, apsekojot saldūdeņus, eksperts nosaka tā atbilstību ES nozīmes īpaši aizsargājamam biotopam un tā kvalitāti. Patlaban ir pieejami pirmās sezonas saldūdeņu dati, kas ir izsūtīti to īpašniekiem.
Tuvāko gadu laikā Dabas aizsardzības pārvaldes sūtītu rezultātu vēstuli saņems ikviens saimnieks, kura īpašumā konstatēts ES nozīmes īpaši aizsargājams biotops. Ja biotops netiks atrasts, vēstule netiks sūtīta.
Turpinās arī bioloģiski vērtīgo pļavu apzināšana
Biotopu kartēšana notiks līdz 2019. gada beigām. Tā sākta pirms trim gadiem. Projekta kopējās izmaksas ir 9,5 miljoni eiro, no kuriem lielāko daļu dod Eiropa.
Iestājoties Eiropas Savienībā, ikviena dalībvalsts apņemas rūpēties par dabu un sniegt jaunākos datus par dabas vērtību sastopamību, izplatību un kvalitāti savā teritorijā. Tā kā Eiropā dabas skaitītāji strādā pēc vienotas metodes, iespējams iegūt aktuālus datus par dabas daudzveidību un tās tendencēm ikvienā dalībvalstī, tās salīdzināt, sekot līdzi izmaiņām.
Šā projekta ietvaros tiks izstrādāti arī esošajām 20 īpašajām dabas aizsardzības teritorijām dabas aizsardzības plāni, kā arī piecu sugu aizsardzības plāni. Aizsardzības plāni būs roņiem, pūcēm, dīķa nakts sikspārnim, platausainajam sikspārnim un dzeņveidīgajiem.
Kopš 15. maija savu darbu turpina arī zālāju eksperti. Šogad līdz augustam paredzēts apmeklēt 11,5 tūkstošus zālāju. Eksperti jau secinājuši, ka bioloģiski vērtīgo zālāju izplatība Latvijā pēdējo 100 gadu laikā ir būtiski samazinājusies no 30% līdz 0,7%.
Lai saglabātu bioloģiski vērtīgos zālājus, kas kalpo par mājvietu un barošanās vietu apputeksnētājiem, putniem un maziem dzīvniekiem, Lauku atbalsta dienests sniedz atbalsta maksājumus šo zālāju uzturētājiem – 83–330 eiro/ha. Atbalsta maksājuma apjoms ir atkarīgs no ražības klases, proti, jo vairāk siena ražas var iegūt, jo zemāka klase un atbalsts.
