“Latvieši tiešām ir visur, un to vajag izmantot.” Advokāts iestājas par trimdas latviešu piesaisti Latvijas ekonomikai un kultūrai 22
Ligita Kovtuna, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Advokāts, Latvijas Nacionālās operas ģildes Amerikā prezidents Ivars Slokenbergs iestājas par emigrācijā dzīvojošo latviešu piesaisti Latvijas ekonomikai un kultūrai.
Jūs pārstāvat to latviešu trimdas bērnu paaudzi, kas dzimuši Amerikā, bet dzīves gaitā un latviskās audzināšanas rezultātā atraduši par iespējamu līdzās profesionālajam darbam strādāt arī sabiedriskā kārtā “latviešu lietas labā”. Pēc 10 gadiem, kad strādājāt kopā ar advokātiem Filipu Kļaviņu un Raimondu Slaidiņu Latvijā, esat nodibinājis savu advokātu biroju Ņujorkā, kam ir vistiešākā saikne ar Latviju.
Jā, pēdējos četrus gadus mans birojs ir Ņujorkā, bet klienti lielākoties ir no Latvijas, no Baltijas valstīm un Eiropas.
Pārstāvu uzņēmumus, kuri vai nu jau strādā ASV tirgū, vai tam gatavojas, sniedzu viņiem juridiskos pakalpojumus. Interese ir liela, darba ir daudz, uzņēmēji no mūsu reģiona vēlas apgūt un iekļauties vērienīgajā Amerikas apritē un, galvenais – to spēj. Ir gluži citādi nekā pirms gadiem, kad Latvijas uzņēmējiem Amerika likās tāla, dārga un sarežģīta. Tāda tā ir joprojām, taču pasaule ir mainījusies, līdz ar to paplašinājušās iespējas.
Pirms desmit gadiem vadīju Amerikas Tirdzniecības palātu Latvijā (AmCham) un tad manīju, ka mūsu uzņēmēji galvenokārt orientējas uz vietējo, uz Eiropas tirgu. Pēdējos gados apvāršņi ir kļuvuši daudz plašāki, un latvieši veiksmīgi strādā globālajā tirgū.
Nesen aizvadītajā Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā (PLEIF), kurā arī jūs piedalījāties, Latvijas–Amerikas komerckameras (LatCham) prezidents Mikus Kīns teica – latviešu kopiena ASV ekonomikā ir otra aktīvākā aiz ebrejiem.
Šie dati gan ir jau gadus 25 veci, bet – ja pat šodien tie nav īsti precīzi, tomēr parāda, ka vēsturiski tā ir bijis un ka latviešiem ir potenciāls. Vēl vairāk – kāpēc gan mēs nevarētu būt tie pirmie?! Izraēlas diasporas piemērs tiešām ir iedvesmojošs – kā viņi spēj sadarboties ar savu tēvzemi, dodot nopietnu ieguldījumu Izraēlas ekonomiskajā attīstībā.
Arī latvieši tiešām ir visur, un to vajag izmantot. Tas arī ir viens no pieminētā PLEIF galvenajiem mērķiem – gluži praktiski radīt sadarbības saites, kas palīdz celt Latvijas tautsaimniecību.
Pasaulē dzīvo tūkstošiem uzņēmīgu, augsti izglītotu, turīgu latviešu, kam ir pieredze, kapitāls, plaši sakari mītnes zemēs un pasaulē, kas Latvijai var būt milzu ieguvums. Turklāt šajos laikos nemaz nav jāizbrauc no savas zemes, kur mīti, ‒ ir daudz un dažādi veidi, kā, strādājot citā valstī, var izmantot savu kontaktu tīklu un kapitālu, lai strādātu Latvijai. PLEIF uzdevums ir iedzīvināt šo procesu.
Forumos piedalos jau kopš paša pirmā iedvesmojuma 2013. gadā un redzu pozitīvo dinamiku. Protams, ir labāk, ja iespējama arī tā sauktā neformālā daļa, kur cilvēki tiekas personiski pie vīna glāzes. Šogad tas nevarēja notikt, tikāmies virtuāli.
Toties dalībnieku skaits bija nozīmīgi lielāks, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem.
Un tas ir pozitīvs ieguvums. Šo darbīgo, veiksmīgo cilvēku ikdiena rit savās zemēs, viņi ir aizņemti savā darbā, un tāpēc forums ir ļoti vērtīgs. Tas palīdz satikties, rodas iespējas šos cilvēkus piesaistīt, pārliecināt, vismaz mēģināt to izdarīt. Vēlos piebilst, ka ir “vecā trimda” un jaunā diaspora, un abās ir cilvēki, kam ir reālas iespējas dot savu ieguldījumu Latvijai.
Jūs teicāt – pārliecināt. Vai, jūsuprāt, Latvijas biznesa vide ir gana pievilcīga investīcijām un sadarbībai?
Pirmām kārtām – Latvija ir mazs tirgus lielajiem investoriem, bet ir nišas, kur Latvija ir interesanta, – dažādas tehnoloģiju un zinātnes jomas, piemēram, kurās piesaistīt Latvijas izglītoto darbaspēku. Atvērt lielu ražotni Latvijā ASV investoram, iespējams, nav interesanti.
Svarīgākais ir veidot Latvijas atpazīstamību kā draudzīgu, sakārtotu vietu uzņēmējdarbībai ar paredzamu likumdošanu un nodokļu politiku, ar caurspīdīgumu procesos. Un mums taču jau ir laba transporta infrastruktūra, it sevišķi Rīgas lidosta, augsts pakalpojumu līmenis un dzīves vide, bet galvenais – “gaišas galvas” ar augstu izglītību.
Latvijas tēla veidošana saņēmusi diezgan daudz kritikas.
Ar lozungiem un saukļiem tiešām nevar izveidot valsts tēlu – tikai ar darbiem. Un personībām – tādi cilvēki kā Elīna Garanča, Kristīne Opolais opermākslā, kā Kristaps Porziņģis sportā un citi jau veido Latvijas tēlu.
To veido vēstniecības, kurās strādā diplomāti un ekonomikas atašeji, LIAA – Latvijas investīciju attīstības aģentūra, kas paplašina savu pārstāvniecību tīklu, arī Latvijas un ārvalstu tirdzniecības palātas un kameras, kā arī mūsu goda konsuli, kas ir vērā ņemams spēks, ‒ tie ir cilvēki ar plašiem sakariem un labu pieredzi biznesā, gatavi nesavtīgi strādāt Latvijas labā. Un, protams, pirmais solis, lai iekarotu pasaules tirgus un uzmanību, ir jāsper pašam uzņēmējam, piedaloties izstādēs, meklējot biznesa kontaktus, veidojot uzticamību savam piedāvājumam.
Jūs pieminējāt mūsu operas zvaigznes kā Latvijas tēla veidotājus. Pats esat arī Latvijas Nacionālās operas ģildes Amerikā prezidents. Kāds bija motīvs uzņemties vēl šādu sabiedrisko pienākumu?
Ar ģildi esmu saistīts daudzus gadus, jo mani radinieki tajā darbojušies, bet māte (Aija Pelše. – L. K.) ilgus gadus bija valdes priekšsēde. Te jāatminas laiks, kad tapa ģildes iecere un kad tā tika nodibināta – 1989. gadā, kad Ņujorkas latviešu koris dziedāja uz Rīgas opernama skatuves, jau radās iedvesmojums dibināt ģildi, kas arī notika 1991. gadā, pēc neatkarības atgūšanas.
Tā ir Ņujorkā reģistrēta bezpeļņas labdarības organizācija, bet biedri mums ir visā Amerikā un ārpus tās. Pats tolaik dziedāju Ņujorkas latviešu korī, un koncerti Operā un Doma baznīcā ir arvien vieni no spilgtākajiem mana mūža brīžiem… 2021. gads tātad ir ģildes 30. jubilejas gads.
Šovasar piekritu vadīt ģildes valdi, jo manā ieskatā katram latvietim ir jādod savs ieguldījums Latvijas attīstībā vēl plašāk nekā tikai savā profesijā. Ģildes valdē darbojas 14 cilvēki, tostarp viens no tās dibinātājiem, viceprezidents Ivars Bērziņš, un viceprezidente – aktīvā un mūzikā izglītotā Iveta Grava, kura savulaik pati strādājusi Operā, bet tagad dala dzīvi starp Latviju un Angliju, līdz ar ko mūsu saikne ar operas un baleta teātri ir pavisam tuva un cieša.
Ģildes galvenais mērķis no pašas sākotnes ir bijis vākt līdzekļus, ko ziedot Latvijas Nacionālās operas un baleta atbalstam. To redzu arī daļēji kā misiju atbalstīt valsts tautsaimniecību kopumā – jo kultūra un ekonomika ir nesaraujami saistītas.
Mēs runājām par Latvijas tēla nozīmi valsts attīstībā – te tas ir! Caur mūsu opermākslu mēs stāstām pasaulei par Latviju un radām tās tēlu, un mums ir ar ko lepoties.
Runājot par ģildes ieguldījumu – aizvadītajos 30 gados tas bijis vairāk nekā 1,6 miljoni ASV dolāru, lielākā daļa ieguldīta pavisam konkrētos opernama projektos, īpaši aizvadītā gadsimta 90. gados, kad atjaunotajai valstij trūka naudas.
Pirmām kārtām vajadzēja ieguldīt infrastruktūrā ‒ sarūpējām liftu, apgaismošanas iekārtas, orķestra bedres iekārtu, titru mašīnu, spoguļus, lustras, nopirkām lielo automašīnu dekorāciju pārvadāšanai un daudz ko citu. Par vairāk nekā 160 tūkstošiem dolāru vien iepirkti mūzikas instrumenti, tostarp “Steinwey” flīģelis.
Un, protams, ieguldīts operteātra iestudējumos, kā arī jaunās paaudzes muzikālajā izglītošanā, atbalstot Mūzikas akadēmijas studiju “Figaro”, vedot Latvijas skolēnus uz operas izrādēm utt. Visi līdzekļi ieguldīti pavisam konkrētās lietās, par ko mūsu ziedotājiem varam atskaitīties.
Runājot par ziedotājiem, – arī te notiek paaudžu maiņa, un nu viens no mūsu valdes izaicinājumiem ir radīt “jauno ziedotāju paaudzi”, lai viņi pārņemtu “vecās trimdas” ziedošanas tradīcijas.
Un amerikāņi?
Ja nav, tad būs! Mans mērķis ir ziedotāju pulku paplašināt ne tikai jaunās paaudzes, bet arī Latvijas un latviešu draugu virzienā, tostarp arī uzrunāt uzņēmējus, kas strādā gan Latvijā, gan arī Amerikā, un, protams, savas profesijas pārstāvjus.
Atminējos daktera prof. Bertrama Zariņa piemēru – viņš prata ieinteresēt savu pacientu, ASV multimiljonāru Normanu Naitu par Latviju tā, ka kungs noziedoja Latvijas medicīnai iespaidīgas naudas summas. Jūs savu darbu prezidenta amatā turklāt uzsākāt laikā, kad ģilde atkal ķērusies pie jauna, vērienīga projekta – Jāņa Kalniņa operas “Hamlets” iestudējuma. Labi atceros, kā jūsu māte Aija Pelše teica atklāšanas runu 2011. gadā Bruno Skultes operas “Vilkaču mantiniece” pirmizrādē. Jums varētu būt tas gods līdzīgi atklāt “Hamleta” atjaunojuma pirmizrādi 2022. gada janvārī. Tāda skaista pēctecība.
Līdz paredzētai pirmizrādei atlikuši vien 13 mēneši, un laiks skrien ātri. Bet ir jau arī daudz padarīts. Ģilde apņēmusies būt šī jauniestudējuma ģenerālsponsors
. Un te atkal vēlos uzsvērt ģildes misiju – atdzīvināt un parādīt pasaulei spožāko latviešu nacionālās operas meistardarbu, kas jau pēc pirmizrādes 1936. gadā izpelnījās augstāko atzinību Eiropas mūzikas kritiķu aprindās.
Ir ļoti svarīgi, lai latviešu oriģinālopera nostātos blakus “vecās Eiropas” operām – jo Kalniņa darbs ir tā cienīgs. Līdz ar to mēs arī atdotu godu Meistaram, kurš savas karjeras “otro elpu” ieguva trimdā, Kanādā, kā arī tām latviešu operas zvaigznēm, kas bija spiestas doties trimdā. Ir jāatgādina, ka šie talantīgie cilvēki ir atstājuši savas pēdas Latvijas vārda spodrināšanā pasaulē.
