Latvijas tekstils pašos spēka gados 0
Jau kļuvis par tradīciju, ka rudenī Latvijas tekstilmākslas asociācija rīko izstādi Rīgas Svētā Pētera baznīcā, bet nākamā gada pirmajos mēnešos tā aizceļo uz Jelgavu. Izņēmums nav arī šis gads – Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā līdz 14. aprīlim aplūkojama tekstiliju skate “Cilvēks, pasaule, daba”. Daļa darbu ir bijuši eksponēti galvaspilsētā, taču citi tiek rādīti pirmo reizi.
Tekstilmāksla Latvijas neatkarības gados ir ievērojami mainījusies. Vairs nedominē austie gobelēni, kas izcēlās ar izmēriem un svētsvinīgi košo raksturu, kā arī nacionālo tematiku. Mākslinieki joprojām strādā batikā, sietspiedē, taču parādās arī jaunas tehnoloģijas un materiāli, tehnisko izpildījumu variācijas kļūst arvien sarežģītākas. Te jānosauc digitālā aušana, līdzās vilnas un lina izmantojumam tiek eksperimentēts ar papīru, metāliem, koku. Gandrīz var sacīt, ka nav materiālu, kas neiespiežas tekstilmākslā. Arī tematikas ziņā novērojams ļoti plašs sižetiskais loks – no abstraktām kompozīcijām līdz portretiem, no dekoratīviem tēmas risinājumiem līdz sabiedriski nozīmīgu problēmu atspoguļojumam. Tekstilijas nav tikai interjera veidotājas, ienesot telpā mājīgumu un omulību, tās kļūst par aktīvām noteiktu pozīciju atklājējām un aizstāvēm. Līdzās skaistā un harmoniskā cildinājumam sabiedrības dzīves atainojumos parādās traģiskas intonācijas un neglītais vai deformētais.
Jelgavas skatē ievērojamu vietu ieņem autoru pašaustie gobelēni vai cita veida tekstilijas. Šī tradīcija būtu jāturpina. Kā liecina šāgada janvārī un februārī Parīzes priekšpilsētā Rueil-Malmazonā notikusī Mārītes Leimanes tekstiliju izstāde, nekur citur pasaulē mākslinieks nesēžas pie stellēm un neauž, izņemot Latviju un citas Baltijas valstis.
Citviet viņš izstrādā skici, pēc tam viņa zīmējumu tehniski izpilda īpaši audēji. Pie mums ieceres radītājs un audējs ir viens cilvēks, tādējādi aušanas laikā mākslinieks daudz pilnīgāk var īstenot savu ieceri.
Jaunajā Latvijas tekstilmākslas asociācijas izstādē varam sastapties ar Baibas Rīteres rūpīgi austajām tulpēm darbā “Dzeltenās”, ar Rutas Bogustovas dekoratīvo “Rīgas gailis. 2”. Droši vien ne vienam vien būs pārsteigums Dzintras Vilks gobelēns “Liedags”. Līdz šim māksliniece pārsteigusi ar telpiskiem objektiem, kas darināti no dažādiem materiāliem, bet šajā gadījumā novērojama atgriešanās pie klasiskās aušanas tehnikas.
Arvien populārāka kļūst kolāža jeb tekstilmozaīka: dažādu auduma gabaliņu izmantošana, sašujot ar īpašām šim nolūkam piemērotām šujmašīnām. Daina Dagnija savās kompozīcijās ar sievietēm labprāt iepin arī bižutēriju, pogas, fliterus – arī jaunākajā darbā “Priesteriene”. Lielisks paraugs ir arī Austras Celmiņas “Kates dienasgrāmata”, kas acīmredzami aizgūts no mazu meitenīšu zīmējumiem un stāsta par viņu ilgām pašām būt princesēm. Māksliniece veido veselu galeriju šādu “zīmējumu”.
Kā liecina Jelgavas izstāde, tekstilniekus piesaista vilnas vēlumi un filcēšana (Vineta Priste-Kārkla, Aija Baumane). Droši vien lielāko ievērību skatītāju vidū iegūs Līvas Kaprāles “Emociju pilieni” ar portretu iekļaušanu kompozīcijā.
Askētisks, bet tēlaini ietilpīgs ir nesen starptautiskā mērogā ievērību guvušā mākslinieka Rolanda Krutova “Silentio”. Ar šo darbu viņš apliecina, ka ir augstas raudzes meistars un domātājs.
Arī Antra Augustinoviča izgājusi pasaulē, izmantodama neparastākus materiālus savām kompozīcijām. Šoreiz viņas “Laiks” veidots no zīmuļu gabaliņiem, radot krāšņu, dzīvespriecīgu darbu. Bet Linda Dombrovska piesaista uzmanību ar romantisku pasaules atainojumu digitālā drukā veidotajā tekstilijā “Vasaras nakts skaņa”.
Sintētisko audumu izmantošana ar to košajām, gandrīz vai fosforizējošām krāsām ienes mūsu tautai svešus krāsu salikumus, kas gandrīz vai kož acīs. Tāda ir Andras Kurzemnieces “Pasēdēšana”, arī Diānas Janušones autortehnikā izpildītais lielgabarīta (viena daļa ir pat trīs metrus gara) triptihs, jaunās mākslinieces diplomdarbs “Iedomāta ideāla meklējumos”, kas satīriski stāsta par zināmas sabiedrības daļas deformētajiem ideāliem.
Arī Diānas Molnikas “Labais pagrieziens” ir studiju noslēguma darbs Latvijas Mākslas akadēmijā. Līdzās jau pieminētajam Līvas Kaprāles veikumam tas ir viens no vissekmīgākajiem.
Katrs izstādes autors nāk ar savu pasaules skatījumu, bet visi kopā apliecina, ka Latvijas tekstilmāksla ir spēka gados un ka tai paveras arvien līdz šim nestaigāti ceļi tālākai attīstībai.
