“Skroderdienas” klātienē šogad neatgriezīsies. Latvijas teātros neziņa par skaidru darba atsākšanas plānu 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vai teātri šopavasar skatīsimies laivās un automašīnās? Vai vasarā gaidāms brīvdabas izrāžu uzplaukums? Šobrīd jautājumu, kā, iedarbinot valdības daudzināto četru soļu plānu, varētu notikt iespējamā Latvijas profesionālo teātru atgriešanās pie skatītājiem klātienē, ir vairāk nekā atbilžu.
Skaidrs ir tas, ka, teātriem spēlējot izrādes aiz slēgtām durvīm un slīkstot ekrānizrāžu “digitālajos plūdos”, cieš gan finanses, gan aktieru spēlētprieks un prasme, bet skatītājiem garīga barība nepieciešama vairāk nekā jebkad.
Aptaujājot Latvijas teātrus, “Kultūrzīmes” noskaidroja, ka šobrīd profesionālajos teātros valda neziņa par skaidru atgriešanās plānu – teātri no valdības gaida precīzākus scenārijus, kas rēķinātos ar katras kultūrtelpas specifiku, nevis būtu ierakstāmi formulā – domāts visiem, neder nevienam.
Trauksmes signālu pirms Starptautiskās teātra dienas raidīja arī Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS), kas tās jaunievēlētā valdes priekšsēdētāja Ojāra Rubeņa vadībā 19. martā nosūtīja vēstuli LR Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, Kultūras ministram Naurim Puntulim un Ministru kabinetam, pieprasot plānu un mehānismu teātra mākslas atlabšanai no Covid-19 krīzes un uzsverot šāda plāna savlaicīguma nozīmi teātra nozarē.
Maijā uz teātri laivās un automašīnās?
Pašlaik izskatīšanai valdībā ir iesniegti ekspertu priekšlikumi par izmaiņām Covid-19 drošības pasākumos, tostarp kultūrā, ko izstrādājusi Kultūras ministrijas izveidotā darba grupa, iesaistot kultūras nozaru pārstāvjus.
Sagaidāms, ka valdība ceturtdien, 1. aprīļa sēdē varētu pieņemt lēmumu par šiem ekspertu priekšlikumiem.
Kultūras ministrijā “Kultūrzīmes” (“KZ”) uzzināja, ka operatīvā vadības grupa piedāvā valdībai par lielākās daļas līdz šim noteikto drošības pasākumu saglabāšanu, vienlaikus virzoties uz pakāpenisku (soli pa solim) izeju no Covid-19 ierobežojumiem.
“Tas nozīmē, ka divu nedēļu ciklā tiek rūpīgi monitorēti saslimstības rādītāji un atkarībā no to pieaugšanas vai samazināšanās trešajā nedēļā valdība attiecīgi lemj par viena soļa speršanu (Solis uz priekšu drošības pasākumu mīkstināšanā tiek sperts, ja saslimstības rādītāji sabiedrībā mazinās, savukārt solis atpakaļ, drošības pasākumu pastiprināšana, – ja Covid-19 izplatība atkal pieaug,” “KZ” skaidro KM pārstāve Lita Kokale.
Katrā no plānotajiem četriem soļiem tiek paredzēta klātienes kultūras norišu atļaušana.
Teātra izrāžu apmeklējumi brīvā dabā tiek paredzēti tikai tā dēvētajā trešajā solī, kas varētu tikt sperts maijā, ja divu nedēļu laikā Covid-19 saslimstības rādītāji uz 100 000 iedzīvotāju nepārsniegs 250 no jauna inficējušos skaitu.
Tiesa, šādā gadījumā skatītājiem uz izrādēm būtu jāierodas tikai automašīnās vai laivās. Neviens no “KZ” aptaujātajiem teātriem šādu iespēju gan pagaidām neapsver.
Savukārt klātienes teātra izrāžu apmeklējumi nelielām skatītāju grupām brīvā dabā plānoti ceturtajā solī, kas varētu tikt sperts tikai jūnijā, ja divu nedēļu laikā Covid-19 saslimstības rādītāji uz 100 000 iedzīvotāju nepārsniegs 200 no jauna inficējušos skaitu.
“Teātra izrādes telpās ar tādiem drošības pasākumiem, kādus jau bijām ieraduši ievērot pagājušā gada vasarā un rudenī – ar distancētām, personalizētām sēdvietām, kas viena no otras nodalītas ar šķērssienām, u. c. drošības pasākumiem – varēsim atgriezties tad, kad saslimstības rādītāji atkal būs zemi,” norāda L. Kokale.
Piesardzīgi līdz zaļajai gaismai
“Nedomāju, ka iziešana no krīzes būs viegla un ka tas notiks ļoti ātrā tempā, tādēļ ļoti ceru uz valsts atbalstu dažādiem jauniem produktiem,” norāda nevalstiskā teātra “Dirty Deal Teatro” (DDT) vadītāja Anna Sīle.
Viņa atzīst, ka laikā, kad epidemioloģiskā situācija ir neparedzama un nav skaidra plāna, kā, situācijai uzlabojoties, notiks teātra atgriešanās klātienē, DDT izvēlējies piesardzīgu stratēģiju.
“Neloloju veltas cerības, jo labāk būt piesardzīgākam, lai vēlāk neviltos. Jau pagājušajā pusgadā sapratām, ka šī epidemioloģiskā situācija ievilksies, tāpēc līdz šā gada pirmajai pusei veidojam un plānojam tikai un vienīgi tādus pasākumus, kas ir epidemioloģiski droši un nenorisināsies telpās – tie neprasa mākslinieka un skatītāja savstarpēji tiešu komunikāciju telpās. Šādi turpināsim, līdz Kultūras ministrija mums dos zaļo gaismu, kad varam pulcināt skatītājus zālēs,” skaidro A. Sīle.
Lai nezaudētu saikni ar skatītāju, DDT repertuārā pašlaik divi digitāli piedāvājumi. Iesaistoties programmā “Latvijas skolas soma”, aktīvi tiek spēlēta digitāla izrāde bērniem platformā “Zoom” – “Misija zeme” ir zinātniska fantāzija bērniem par nākotni.
To laiku pa laikam var ieraudzīt arī DDT regulārajā repertuārā. A. Sīle apliecina, izrāde šajā programmā ir pieprasīta, tā tīmeklī skatīta aptuveni 20 tūkstošus reižu.
Pagājušajā gadā DDT sākts veidot arī “Izrāžu-instrukciju” ciklu, kurā katrs pats var iesaistīties un spēlēt teātri, tā piedzīvojot mazo mākslas brīnumu. Raugoties tuvākā nākotnē, tieši pēc Lieldienām DDT sāks darboties režisora Valtera Sīļa veidota, jauna radio luga – interaktīvā spēle, kas norisināsies īpaši tai paredzētā mājas lapā.
“Turam īkšķus, lai maija sākumā Rīgā, Uzvaras parkā, “sakuru” jeb ziedošo ķiršu ziedēšanas teritorijā būtu iespējams izveidot vizuālu objektu pilsētvidē,” plānus atklāj A. Sīle.
Diemžēl digitālie produkti nenodrošina teātra finansiālu līdzsvaru, kas visvairāk ietekmē jaunu izrāžu radīšanu.
“Lai arī mūsu eksistences pamatu nodrošina Valsts kultūrkapitāla mērķprogrammas “Profesionālu nevaldības kultūras organizāciju atbalsts”, ar to nepietiek. Pašlaik ienākumus, ko iegūstam no digitālo izrāžu biļešu tirdzniecības, lielā mērā ieguldām darbiniekos, kā arī dažādās administratīvās izmaksās, nevis jaunās izrādes.
Ir ļoti žēl, ka naudiņa jauniem projektiem ir sarukusi ārkārtīgā apmērā, tāpēc, cik iespējams, izmantojam dažādas VKKF izsludinātās mērķprogrammas un stipendijas, kas lieti pašlaik noder māksliniekiem,” skaidro A. Sīle.
Teātra vadītāja uzsver, pašlaik neesot skaidra plāna, kā teātri varētu atgriezties klātienē, cerot uz savlaicīgiem lēmumiem.
“Tāpat kā visiem teātriem, arī mums šobrīd ir plāni A, B un C, un tikai no sabiedrības kopējās sadarbības būs atkarīgs, cik ātri mēs varēsim iedarbināt mums visiem tīkamo plānu A.” – “Svarīgi, lai tas notiktu bez lielas steigas, jo steiga vienmēr var izraisīt riskus. Jāsaprot, ka, lai varētu atsākt darbību klātienē, ir nepieciešams laiks, lai tam sagatavotos.
Ļoti cerīgi skatos uz Kultūras ministrijas darba grupas gaidāmo plānu, lai visai skatuves mākslas nozarei atgriešanās “normālībā” būtu daudz prognozējamāka un saprotamāka.”
“Skroderdienas” klātienē šogad neatgriezīsies
“Runājot par izrāžu atgriešanos pie skatītājiem klātienē, pašlaik teātri ir kultūras iestāžu rindas pašā galā,” tā “Kultūrzīmēm” norāda Latvijas Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba.
“Pašlaik uz visiem attiecas vieni un tie paši noteikumi, tas pats valdības četru krāsu luksofors, un ir skaidri pateikts, ka par kultūras iestāžu darbības atsākšanu varēs runāt tikai tad, ja saslimstības kumulatīvais rādītājs būs mazāk par 200 cilvēkiem. Primārās būs lielās telpas – izstāžu zāles un muzeji. Mēs, teātri, esam tajā posmā, kad šis rādītājs būs zem 100. Runājot par emocionālo pusi – skaidrs, ka tas ir ļoti bēdīgi, jo esam pašā sliktākajā pozīcijā.”
J. Vimba norāda, ka pašlaik tā dēvētais valdības četru soļu plāns paredz, ka zināma klātienes darbība brīvdabā varētu atsākties jūnijā, bet pašlaik ministrijas izveidotās darba grupas ieteikumi, kā paši teātri varētu darboties, atgriežoties pie skatītājiem, vēl neesot zināmi.
“Šogad, visticamāk, “Skoderdienu” klātienē, pilnās zālēs atkal nebūs, un tāpēc aktieri jūnijā ies atvaļinājumā nedaudz agrāk, nekā to dara citi teātri. Sapnis par Nacionālā teātra festivālu šogad Siguldā pirms Jāņiem ir izsapņots. Skatoties uz tagadējiem saslimstības cipariem, sliecamies uz domu par digitālu festivālu – festivāls klātienē ar 90 procentu varbūtību būs nākamajā vasarā.”
Teātra direktors atklāj, ka vasarā, pēc aktieru atvaļinājuma iecerēts turpināt spēlēt divas jau “iespēlētas” pastaigu izrādes – “Pilsēta” un “Mežs”, tāpat Mežaparka Zaļajā teātrī varētu atgriezties izrāde “Tik mīla vien”.
“Domājam spēlēt arī izbraukuma izrādes, kas tapušas pēdējo divu gadu laikā: “Art”, “Slaktiņa dievs” un pavisam svaigi iestudēto izrādi “Oligarhs”. Šīs izrādes jau ir veidotas ar domu, lai tās būtu portatīvas, līdz ar to ir ekonomiski pamatoti tās rādīt,” pauda J. Vimba.
Mākslinieki – lūzuma punktā
“Šobrīd gribētos saprast, vai līdz šīs sezonas beigām ir jebkāda cerība, ievērojot drošības protokolus, tomēr sākt kaut ko rādīt telpās, un ārkārtēji svarīgi būtu saprast, kas notiek ar vasaru – vai būs iespējami brīvdabas pasākumi vai tomēr arī tā būs pilnībā norakstīta,” neziņā ir Sandis Voldiņš, VSIA “Latvijas Nacionālā opera un balets” valdes loceklis.
“Lielā problēma, kas ir visiem, – lai kādu pasākumu “palaistu”, ir vajadzīgi divi trīs mēneši iepriekš. Laiks vajadzīgs gan biļešu tirdzniecībai, pasākuma producēšanai. Mēs mēģinām plānot uz priekšu, bet visu laiku mainīgos apstākļos tas ir neiespējami,” norāda S. Voldiņš.
Viņš uzsver: “Būtu svarīgi, lai Ministru kabinets apstiprinātu zināmus plāna soļus, un svarīgi saprast, pie kura no kumulatīvajiem rādītājiem mēs varam vai nevaram kaut ko plānot.
Saprotam, ka pirmie, kas varētu atsākt darbību, būtu muzeji un bibliotēku atvēršana, atvēlot 25 kvadrātmetrus uz cilvēku, bet šādā gadījumā mēs gribētu saprast, vai varam, piemēram, atjaunot individuālas ekskursijas operā.
Jāatzīst, līdz šim lēmumi nav bijuši savlaicīgi, parasti nedēļu, divas nedēļas uz priekšu, un koncertorganizācijām, īpaši operas un baleta, ir ļoti īss periods. Faktiski tas nepieļauj plānot ilgtermiņā. Negribu sūdzēties, jo ir skaidrs, ka pašlaik jāpieņem daudz operatīvu lēmumu, bet, manuprāt, ir iztrūkusi ilgtermiņa domāšana.”
Būtiska ir arī katrai kultūrvietai, veidam specifisku nosacījumu izveidošana.
“Man šķiet, ka, domājot par vasaru, ir apšaubāma pašreizējo ierobežojumu loģika – visiem vienādi un uzreiz. Nevar salīdzināt, piemēram, Mežaparka Lielo estrādi, kuras infrastruktūra ir piemērota 30 tūkstošiem (sēdvietu) skatītāju brīvā dabā, ar kamerzāli 200 cilvēkiem. Riska līmeņi dažādās darbības vietās ir ļoti dažādi, un šis faktors ir jāņem vērā, vērtējot riskus un pasākumu atvēršanu.”
S. Voldiņš uzsver, ka ir iespējams izdomāt veidu, kā piedāvāt operas vai baleta priekšnesumu ārtelpā.
“Klātienes izrādes palīdzētu. Varu tikai teikt paldies kultūras ministram un Kultūras ministrijai, ka tā risina finanšu situāciju. Tomēr uzstāties kaut vai mazas publikas priekšā ir pat svarīgāk par finansēm. Mākslinieki šobrīd piedzīvo zināmu lūzuma punktu – ir jūtams ārkārtēji liels psiholoģisks nogurums – no tā, ka viņi nevar uzstāties, nevar attīstīties.”
Redzama gaisma tuneļa galā
Nesen ar pirmizrādi noslēgusies Latvijas Kultūras akadēmijas Valmieras teātra jaunā aktieru kursa 12 aktieru iestudētā pirmizrāde – režisores Indras Rogas un dramaturga Artūra Dīča jauniestudējums “Meklētāji”.
Izrādi 18. martā tā piedzīvoja aiz skatītājiem slēgtām teātra durvīm. Valmieras teātra radošie spēki šobrīd darbojas neklātienē – top jaunas izrādes (šajā sezonā – piecas), taču no digitāla piedāvājuma publikai teātris atteicies, izņemot digitālas tiešraides “Latvijas skolas soma” programmā.
“Pagājušais gads absolūti pierādīja, ka bijām vinnētāji, jo mēģinājām spēlēt pēc iespējas vairāk izrāžu klātienē. Tas deva iespēju līdzsvarot arī teātra finanses. Esam par klātienes izrādēm. Ja nebūtu redzama gaisma tuneļa galā, varbūt mēs domātu citādi, bet šobrīd paliekam pie pārliecības, ka enerģijas apmaiņai ir jānotiek klātienē,” skaidro Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena.
“Neesam unikāla nozare – gan mums, gan visiem pārējiem ir liela neskaidrība. Ļoti apbēdina, ka rindas kārtībā, domājot par ierobežojumiem, kultūras pasākumi ir stipri aiz lielveikaliem.
Pašlaik darbojos kultūras ministra izveidotā darba grupā, par pamatu ieteikumiem esam ņēmuši Vācijas pētījumus, lai izstrādātu kritērijus attiecībā uz zāles piepildījumu, maskām brīdī, kad valdība vai pēc luksofora principa vai citādi ļauj sākt domāt par teātra un kultūras iestāžu atvēršanu.
Galējais variants – cilvēki nāk uz teātri, uzrādot kovidpases, iespējams, jālieto reģionu princips, kurš tagad attiecināts uz skolām.”
Pagājušais gads Valmieras teātrī pierādījis – lai izrāde būtu rentabla, zāles piepildījumam jābūt vismaz 30–40 procentiem. Tas gan iespējams tikai tad, ja valsts dod atbalstu papildus teātru dotācijai, norāda E. Ašeradena.
“Esam gatavi iet soli pa solim, lai tiktu līdz simtprocentīgam zāles piepildījumam. Esmu optimiste, cerot, ka tad, ja mēs visi saņemsimies vai tiks ievērots, piemēram, reģionu princips, jūnija sākumā mēs varētu tikties ar skatītājiem daļēji piepildītās zālēs.”
Liepāja gatavojas darbam vasarā
Kopš 8. marta Liepājas teātra cehi un trupa ir atvaļinājumā – strādā teātra vadība un sargs.
“Kaļam plānus un veidojam scenārijus, bet šo laiku nogaidām, lai varētu strādāt vasarā un, iestājoties siltākam laikam, būtu gatava programma brīvdabā. Pašlaik tiek runāts par 50 procentiem teritorijas piepildījumu ārā un 30 procentiem telpās no 1. jūnija,” atklāj teātra direktors Herberts Laukšteins.
Jau pagājušā gada augustā teātrim tika pielāgots bijušās bankas mājas pagalms, kas jūlijā varētu darboties arī šajā vasarā.
Maijā un jūnijā paredzēts vasaras izrāžu mēģinājumu process.
Āra pagalmā iecerēts parādīt divas monoizrādes: Andas Albužes monoizrādi “Maģiskās domāšanas gads” un “Miljons labu lietu” (Edgars Ozoliņš vai Gatis Maliks).
Tāpat varētu atgriezties Liepājas teātra dziedošo aktieru sagatavotās autorprogrammas, kas pagājušajā gadā izpelnījās publikas interesi.
