Vai Latvijai jāsastāda rēķins citām valstīm par darbinieku sagatavošanu to ekonomikai? 2
Vācijas statistikas birojs publicējis jaunāko informāciju par ārvalstu izcelsmes iedzīvotājiem tās teritorijā. Saskaņā ar šiem datiem, Vācijā dzīvojošo ārvalstu izcelsmes iedzīvotāju skaits 2018. gada beigās sasniedza 10,1 miljonu jeb 12,2% no visa Vācijas iedzīvotāju kopskaita (83 miljoniem).
Abi minētie rādītāji sasnieguši vēsturiski augstāko līmeni, un visas pazīmes liecina, ka tie turpinās palielināties.
Jāatzīmē, ka neviena cita valsts nepublicē tik operatīvu un detalizētu informāciju par iebraucējiem kā Vācijas statistikas birojs. Tajās ir atspoguļotas gan ārvalstu iedzīvotāju izcelsmes valstis, gan dzimums un vecuma grupas, gan arī izvietojums Vācijas federālajās zemēs.
Ir acīmredzams, ka ārzemniekiem ir pieaugoša nozīme Vācijas ekonomikā un darba tirgū, jo pašu vāciešu vidū ir salīdzinoši augsts cilvēku īpatsvars pirmspensijas un pensijas vecumā, savukārt salīdzinoši zems īpatsvars – darbspējas vecumā un pirms tā.
Lielākās ārzemnieku grupas Vācijā ir no Turcijas, Polijas, Rumānijas u. c. Austrumeiropas valstīm, bet līdz ar bēgļu krīzi pēdējos gados strauji pieaudzis iebraucēju skaits arī no Sīrijas un Afganistānas.
Starp Vācijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir arī Latvijas valstspiederīgie – to skaits (38 510) uz kopējā Vācijas iebraucēju fona ir neliels, taču Latvijas mērogiem pietiekami nozīmīgs, jo skaita ziņā pārsniedz, piemēram, Latvijas sesto lielāko pilsētu Ventspili.
No minētajiem 38,5 tūkstošiem lielākā daļa (vismaz 30 tūkstoši) ir darbspējas vecumā, bet apmēram pieci tūkstoši vēl nav sasnieguši 15 gadu vecumu – tātad to vidū ir arī bērni, kas aizceļojuši kopā ar vecākiem vai jau dzimuši Vācijā.
Līdzīga aina varētu atklāties arī citās valstīs, kurās dzīvo Latvijas valstspiederīgie, ja vien šīs valstis publicētu līdzīgu statistiku.
Šeit jāpiemin, ka vēl lielāka Latvijas valstspiederīgo diaspora ir Lielbritānijā (vairāk nekā 100 tūkstoši); pietiekami liels skaits dzīvo arī Īrijā (24 tūkstoši) un citās ES valstīs.
Saskaņā ar “Eurostat” datiem 2017. gadā 12,9% Latvijas pilsoņu darbspējas vecumā (20–64) dzīvoja citās ES valstīs – tas ir piektais augstākais rādītājs starp ES valstīm (lielākais īpatsvars ir Rumānijai ar 19,7%, seko Lietuva, Horvātija un Portugāle).
Lielākā daļa aizbraucēju devušies uz citām ES valstīm, kur pieejams augstāks atalgojums, labāka dzīves kvalitāte un sociālās garantijas.
Jāņem vērā, ka dzimtā valsts jebkura emigrējuša cilvēka sagatavošanā ir ieguldījusi noteiktus līdzekļus – nodrošinot izglītību, veselības aprūpi u. c. pakalpojumus, izmaksājot dažādus pabalstus utt.
Piemēram, Igaunijā viena bērna izaudzināšanas izmaksas līdz 20 gadu vecumam ir novērtētas par 60 000 eiro. Latvijā šādi aprēķini nav veikti, bet pie mums attiecīgā summa varētu būt mazāka, jo Igaunijā ir dāsnāka ģimeņu atbalsta politika un nedaudz augstāks cenu līmenis nekā Latvijā.
Ja no Latvijas uz citām ES valstīm emigrējuši apmēram 150 tūkstoši darbspējas vecumā (t. sk. katrs ceturtais – ar augstāko izglītību), tad var uzskatīt, ka Latvijas subsīdija citām ES valstīm ir bijusi aptuveni 5–10 miljardu eiro vērtībā.
Vai Latvijai būtu jāsastāda rēķins citām valstīm par darbinieku sagatavošanu to ekonomikai?
Protams, ka tas nav reāli. Lai mazinātu dzīves līmeņa atšķirības, “vājākās valstis” (t. sk. Latvija) no kopējā ES budžeta saņem paaugstinātu finansējumu – mūsu gadījumā šīs naudas pienesums ir apmēram 2% no IKP gadā.
Tomēr ir skaidrs, ka brīva darbaspēka kustība, kas ir viens no ES svarīgākajiem principiem, ierobežo “vājāko valstu” iespējas šīs dzīves līmeņa atšķirības samazināt.
Un būtu vēlams, lai gan ekonomiski stiprākās, gan “vājākās” ES valstis par šo jautājumu nonāktu līdz vienotai izpratnei.
