Latvijas slimnīcās no jauna tiks mērīta “vidējā temperatūra” 0
Veselības ministres rokās šonedēļ atkal bija līmeņrādis, lai pārliecinātos, vai pavasarī veiktais slimnīcu sadalījums pēc to spējām un iespējām, arī rudenī vēl ir “līmenī”!
Tā droši vien ir loģiski pareiza atbilde uz hronisko naudas un ārstu trūkumu veselības aprūpē, savukārt kā uz to reaģē iedzīvotāji un pacienti, kuri, gluži kā likums, izvēlas iespēju ārstēties iespējami tuvu mājām? Kā dažāda līmeņa medicīnas iestādēm veicas ar sadarbību un vai “līmeņošana” nenozīmē, ka kvalificēta ārsta palīdzība kļūst arvien tālāka?
Ar šā gada 1. aprīli visas slimnīcas tika sadalītas piecos līmeņos. Pirmo, viszemāko līmeni, ieguva piecas slimnīcas: Līvānu, Aizkraukles, Bauskas, Limbažu, Ludzas medicīnas centrs. Tās sniedz diennakts neatliekamo palīdzību un nodrošina uzņemšanu terapijas nodaļa. Otrais līmenis ir piešķirts četrām slimnīcām: Alūksnes, Preiļu, Tukuma un Krāslavas. Tās nodrošina ne tikai ātro palīdzību, bet arī vēl divus obligātos profilus: terapiju un ķirurģiju.
Trešā līmeņa slimnīcas nodrošina jau piecus obligātos profilus: terapiju, ķirurģiju, ginekoloģiju, grūtniecību, dzemdību aprūpi un pediatriju. Tādas slimnīcas Latvijā ir septiņas: Cēsu, Madonas, Dobeles, Jūrmalas, Ogres rajona, Kuldīgas un Balvu+Gulbenes apvienība.
Ceturtajā līmenī ierindotas reģionālās slimnīcas un tādas pašlaik arī ir septiņas: Liepājas, Daugavpils, Valmieras, Ziemeļkurzemes Jelgavas, Rēzeknes un Jēkabpils. Tām ir 13 obligātie profili, tajā skaitā arī sarežģītas manipulācijas.
Savukārt augstākajā, piektajā līmenī, ierindotas trīs universitātes slimnīcas: Rīgas austrumu, Stradiņa un Bērnu. Tajās ir 22 obligātie profili un tiek veiktas sarežģītākās operācija, kā arī dārgākais terciārās aprūpes pakalpojums.
Saldus nesasniedza pat pirmo līmeni, jo nespēj nodrošināt neatliekamo palīdzību režīmā 24/7. Savukārt Siguldas slimnīcai pietrūka lai sasniegtu otro līmeni, un tai tika piešķirta specializācija dzemdniecībā.
Pensionāre Regīna Pavlovska uz Limbažu slimnīcu atbrauca no Liepupes pagasta. Viņa ir hroniskās aprūpes nodaļas paciente, kas pirms gada tika atvērta Limbažos: “Ja dakteri pasūta, tad tiek šeit, Limbažos. Bet ja izsauc ātros, tad tik uz Valmieru ved. Lūk, tā ir. Labāk ir šeit – tuvāk mājām. Bet vispār mani nav sevišķi kas ved. Un es esmu ļoti švaka staigātāja. Un tā kā tas onkulis arī 86 [gados]. Viņš ir diezgan ņiprs. Uz Limbažiem viņš mani atved. Bet uz Valmieru man bailīgi viņu vest. Likt. Jo maz kas ar viņu ari var notikt ar to onkuli.”
Pateicoties reformai, Limbažu slimnīca pēc desmit gadu pārtraukuma atguva diennakts stacionāra statusu. Atbilstoši pirmajam līmenim, tā sniedz neatliekamo palīdzību un terapeitisko aprūpi, kā arī kā izvēles profilu nodrošina hronisko pacientu ārstēšanu.
Un tāpēc mēs arī labprāt šo pakalpojumu pieņēmām, mums nācās mainīt savu struktūru, mums nācās meklēt jaunus darbiniekus atvērt jaunas darba vietas. Mēs arī atjaunojām nodaļu, kurā bija aizvērta un mēs bijām izīrējuši šo nodaļu,” norāda Limbažu slimnīcas veselības aprūpes vadītāja Liene Česle.
Limbažu slimnīca ir daļa no dažāda līmeņa stacionāru sadarbības pilotprojekta. Tā ietvaros sadarbības līgumu ar Vidzemes slimnīcu noslēdza arī Alūksnes, Cēsu un Smiltenes slimnīcas. Limbaži šajā pieciniekā specializējās uz hronisko pacientu aprūpi.
Viens no vissāpīgākajiem jautājumiem reģionālajā sadarbība ir pacientu un ārstu transportēšana. “Pat aprēķinus esam veikuši ka mums dažos gadījumos pat izdevīgāk ekonomiski būtu aizbraukt pakaļ ar busiņu, šos cilvēkus paņemt, atvest, nekā ārstu sūtīt kaut kur teiksim uz kabinetu, kur viņam nav atbilstoša infrastruktūra, un vide pieņemt pacientus. Jo pa šo laiku, kamēr viņš pārvietojas, viņš jau varētu apkalpot divus trīs cilvēkus,” norāda Vidzemes slimnīcas Valdes priekšsēdētājs.
Aptaujātie pacienti arī atzīst, ka lābāk esot ārstēties tuvāk mājām. Iespējamā slimnīcu līmeņu pazemināšanai varētu būt arī finansiālā ietekme. Jo augstāks līmenis nozīmē vairāk profilu, tātad arī lielāku pacientu plūsmu.