Latvijas slavenības kāpj uz lielās politikas skatuves. Kāpēc par tām labprāt balso? 0
Saeimas vēlēšanās uz deputātu amatiem kandidē arī virkne Latvijas slavenību un izklaides industrijas pārstāvju: aktieri, mūziķi, sportisti. Līdzšinējā pieredze liek skeptiski raudzīties uz viņu iespējamo pienesumu valsts pārvaldē, tomēr tikai laiks rādīs, kuri no viņiem arī politikā kļūs par spilgtiem solistiem un kuri samierināsies ar sev atvēlēto fona dziedātāju lomu.
Kāpēc mums šķiet, ka cilvēki, kas kaut ko sasnieguši kādā jomā (piemēram, sportā, mākslā, zinātnē), ir kompetenti arī politikā? Šādu retorisku jautājumu nesen “Twitter” vietnē uzdeva politologs Jānis Ikstens, saņemot dažādas atbildes un komentārus. Daži viņam iebilda, ka tas tomēr ir labāk nekā viduvējību iesaistīšanās politikā, kad Saeima kļūst par patvērumu cilvēkiem, kuri savā profesijā neko nav sasnieguši.
Mēģinot atbildēt uz paša uzdoto jautājumu, Ikstens spriež: daudziem vēlētājiem acīmredzot ir cerība, ka cilvēki, kas guvuši panākumus kādā dzīves jomā, būs spējīgi tikpat sekmīgi darboties arī politikā. “Taču jāsaprot, ka politikā ir nepieciešamas pavisam citas prasmes nekā sportā vai mūzikā: nepietiek tikai ar to, ka proti ātri skriet vai skaisti dziedāt,” norāda Ikstens.
Protams, daudzas iemaņas, kas apgūtas izklaides industrijā, ir ļoti noderīgas arī politikā, piemēram, spēja publiski uzstāties, pārliecināt cilvēkus par savām idejām. Turklāt pētījumi rāda, ka vēlētājus iespaido ne tikai politiķu vārdi, bet arī viņu ķermeņa valoda, ko aktieri un mūziķi pārvalda daudz labāk nekā cilvēki, kas nākuši no citām dzīves jomām. Politiķim ļoti noderīga īpašība ir arī spēja sadzīvot ar kritiku un preses uzmanību, jo bez “biezākas ādas” uzaudzēšanas politikā nav ko meklēt.
Iesaistoties politikā, slavenībām ir būtiskas priekšrocības, salīdzinot ar parastiem cilvēkiem, jo populāram aktierim vai sportistam nav vajadzības tērēt naudu un citus resursus, lai vēlētāji vispār uzzinātu, kas viņš tāds ir, kā to nākas darīt kādam juristam vai uzņēmējam, kurš pirms tam nav bijis plaši pazīstams. Vēlētāji labprāt balso par populāriem uzvārdiem, un šī tendence ir izplatīta ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē.
Reigana piemērs
“Slavenību iesaistīšanās politikā nav nekas neparasts, bet mūsdienās tā tikai uzņem apgriezienus. Ja aktierim ir talants un runas maģija, viņam būs vieglāk pārliecināt cilvēkus. Labs aktieris mācēs pierunāt cilvēkus teju uz visu: gan uz labiem, gan ne tik labiem darbiem,” uzskata Janīna Kursīte-Pakule (Nacionālā apvienība). Slavenākais aktieris politikā noteikti ir bijušais ASV prezidents Ronalds Reigans, kurš lieliski izmantoja savas aktiera dotības, lai panāktu izvirzīto mērķu īstenošanu. Reigans iegāja vēsturē kā “aukstā kara” uzvarētājs un dažādās aptaujās tiek slavēts kā viens no labākajiem prezidentiem jaunāko laiku ASV vēsturē. Uz šādu godu diez vai varēs pretendēt tagadējais Baltā nama saimnieks Donalds Tramps, bet arī viņš savas iemaņas politikā spodrinājis kā populāra TV šova vadītājs un tādējādi ieguva plašu atpazīstamību.
To, ka ASV ir lielo iespēju zeme, apliecināja arī bijušais kultūrists un Holivudas grāvēju varonis Arnolds Švarcenegers, kurš 2003. gadā tika ievēlēts par Kalifornijas štata gubernatoru un šajā amatā nostrādāja divus termiņus. Ceļu uz ASV prezidenta amatu Švarcenegeram aizšķērsoja tas, ka viņš nav dzimis ASV, kā prezidenta amata kandidātiem to pieprasa šīs valsts konstitūcija. Arī citās valstīs aktieriem un sportistiem izdevies iekarot visaugstākos amatus, piemēram, Āfrikas valsts Libērijas prezidents šobrīd ir Džordžs Veā, kurš savulaik bija pasaules klases futbolists. Itālijā par parlamenta deputāti tika ievēlēta pat pornofilmu zvaigzne Čičolīna, bet aktrises Džinas Lolobridžidas mēģinājums kļūt par Eiropas Parlamenta deputāti cieta neveiksmi.
Viens nav karotājs
Saeimā kopš neatkarības atjaunošanas ievēlētas slavenības no dažādām dzīves jomām: komponisti Raimonds Pauls un Imants Kalniņš, aktrises Olga Dreģe un Ausma Kantāne, TV zvaigznes Velta Puriņa, Anta Rugāte un Viola Lāzo, sportisti Ivans Klementjevs, Mihails Zemļinskis, Viktors Ščerbatihs u. c. Arī tagad uz Saeimas deputātu amatiem pretendē virkne aktieru, mūziķu un sportistu: Artuss Kaimiņš, Ivars Puga, Ieva Akuratere, Edgars Račevskis, Andris Kivičs, Artis Rasmanis, Daumants Dreiškens, Ivo Lakučs u. c.
“Saeima nevar sastāvēt tikai no juristiem, ekonomistiem un politologiem, jo mums ir vajadzīgi arī cilvēki, kas ir zinoši par izglītības, medicīnas, mākslas un kultūras jautājumiem,” uzskata Janīna Kursīte-Pakule. “Protams, visi deputāti nevar būt aktieri, jo tad Saeima pārvērtīsies par vienu lielu teātri. Bet slavenības ir dažādas. Savulaik parlamenta Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā es sēdēju blakus Raimondam Paulam, par kura veikumu varu teikt tikai to labāko. Daži viņam pārmeta, ka Pauls reti izsakās par Saeimas darba kārtības jautājumiem, bet viņš runāja tikai par lietām, kas bija viņa kompetencē.”
Raimonds Pauls savulaik bijis arī kultūras ministrs un Valsts prezidenta amata kandidāts, bet tagad viņš atzīst, ka radošiem cilvēkiem, kas guvuši panākumus mākslā un mūzikā, nevajadzētu nodarboties ar politikas veidošanu. “Esmu to mēģinājis, bet laika gaitā nonācu līdz šādam viedoklim. Politika nav darbs, kas būtu piemērots radošiem cilvēkiem, tādēļ saviem kolēģiem es ieteiktu rūpīgi pārdomāt, pirms kandidēt uz Saeimu,” secina Pauls. Viņam kā pie sabiedrības atzinības pieradušam cilvēkam nebija viegli pierast, ka politikā nekad nebūsi gana labs visiem un daudzi tevi lamās. “Mēs ar Imantu Kalniņu un Ausmu Kantāni savulaik to izbaudījām pēc pilnas programmas. Tagad varu uz to visu paskatīties no malas un pasmaidīt par politikā notiekošo,” saka Pauls.
Imants Kalniņš atzīst, ka sasniegt visu iecerēto Saeimas deputāta amatā traucēja politiskā konjunktūra, kurā daudz ko nosaka partiju savstarpējā konkurence. “Viens cilvēks, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem, nevar mainīt visu valsts pārvaldes sistēmu, tomēr ar savām domām un darbiem viņš var veicināt pārmaiņas vēlamā virzienā,” uzskata Kalniņš.
Stabilas algas vilinājums
Arī aktrise Ausma Kantāne nenožēlo, ka savulaik piekritusi aicinājumam iesaistīties politikā un kļūt par Saeimas deputāti. “Es negāju uz Saeimu, lai iegūtu slavu vai naudu, jo man jau viss bija. Mans mērķis bija palīdzēt sabiedrībai, un domāju, ka ar darbu deputātes amatā esmu devusi savu ieguldījumu,” uzskata Kantāne. Viņa noraida pārmetumus, ka aktieri un mūziķi Saeimā tikai pilda dekorāciju lomu un paklausīgi spaida balsošanas pogas frakcijas vadītāja uzdevumā. “Kāpēc visi tik ļoti satraucas par aktieriem, kas iesaistās politikā? Aktieri nav idioti, viņiem ir augstākā izglītība, tāpat kā ārstiem un skolotājiem!
Deputāta pienesums Saeimas darbā nav atkarīgs tikai no viņa izglītības un līdzšinējās pieredzes. Piemēram, Andris Buiķis ir matemātikas profesors, bet kur tad ir viņa lielie darbi Saeimas deputāta amatā? Nav tik svarīgi, vai politiķis pirms tam bijis aktieris, profesors vai sētnieks, jo arī sētnieks, kurš gatavs ieklausīties sabiedrības domās un strādāt cilvēku labā, būs noderīgāks par profesoru, kurš tikai atsēdēs savu pilnvaru termiņu. Galvenais, lai cilvēks būtu gudrs, krietns un idejām bagāts,” spriež Kantāne. Viņa nenoliedz, ka aktieriem ir vieglāk uzrunāt sabiedrību, jo darba gaitās apgūtas iemaņas darbam ar publiku. “Tolaik, kad valdību vadīja Valdis Dombrovskis, viņš nereti tika kritizēts par garlaicīgām un sausām runām. Skaidrs, ka aktierim nebūtu šādu problēmu.”
Nav noslēpums, ka aktierus, mūziķus un sportistus kandidēt uz Saeimu dažkārt pamudina ne tikai idejiskā pārliecība un vēlme darboties sabiedrības labā, bet arī gluži pragmatiski apsvērumi. Šajās profesijās bieži vien ir nestabili ienākumi un vājas sociālās garantijas, bet Saeimas deputāta postenis nodrošina stabilu algu (virs 2000 eiro mēnesī) un citas privilēģijas. “Kā darbs tas ir labs. Jāstrādā zem vidējā, maksā virs vidējā, tu esi cienījams cilvēks,” nesen kādā intervijā vaļsirdīgi atzina deputāts Askolds Kļaviņš.
Klavieru stiepēji
Līdzīgu apsvērumu vadīts politikā nonāca arī bijušais Latvijas futbola izlases kapteinis Mihails Zemļinskis (“Saskaņa”), kurš Saeimā ir jau gandrīz desmit gadu. “Sākumā nemaz negribēju iesaistīties politikā, pēc sportista karjeras beigām ieguvu trenera licenci un strādāju par treneri. Bet tad gadījās tā, ka paliku bez darba un radās iespēja kļūt par Saeimas deputātu,” atceras Zemļinskis. Saeimas vēlēšanās viņš sākotnēji palika aiz svītras, bet 2009. gada vasarā, kad Nils Ušakovs, Sergejs Dolgopolovs un citi “Saskaņas centra” līderi aizgāja uz Rīgas domi, atbrīvojās vieta parlamentā. “Godīgi sakot, ja būtu iespēja izvēlēties – strādāt par futbola treneri vai Saeimas deputātu, es izvēlētos trenera darbu. Taču šobrīd Latvijas futbolā ir krīze, diemžēl vietējiem speciālistiem ir grūti atrast darbu mūsu futbola klubos. Bet es negribu sēdēt bez darba,” saka Zemļinskis.
Viņš, tāpat kā Viktors Ščerbatihs, Artis Rasmanis, Romans Miloslavskis un citi Saeimas “sportisti”, nereti kritizēts par pasīvo eksistenci Saeimas deputāta postenī, jo gandrīz nekad neuzstājas no parlamenta tribīnes un nenāk klajā ar likumdošanas priekšlikumiem. Zemļinskis šo kritiku uztver filozofiskā mierā: “Latvijas izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs man reiz teica: “Miša, ir cilvēki, kas prot spēlēt klavieres, un ir cilvēki, kuru uzdevums ir uznest šīs klavieres pa trepēm.” Tāpat ir arī politikā; katram ir jānodarbojas ar to, kas ir viņa stiprā puse. Es neesmu ārsts vai ekonomists, tādēļ neņemos spriest par medicīnu vai tautsaimniecību, bet man ir savas stiprās puses. Saeimas deputāta amatā esmu centies popularizēt veselīgu dzīvesveidu, rīkoju dažādas sacensības, atbalstu sporta veterānus.”
Līdzīgus argumentus uzskaita arī bijušais svarcēlājs Viktors Ščerbatihs (ZZS). “Es jūtu, ka varētu palīdzēt sabiedrībai jomās, kas saistītas ar veselību, sportu, izglītību. Kā svarcelšanas treneris redzu, ka daudziem bērniem un jauniešiem ir ļoti slikta fiziskā sagatavotība. Visi saprot, ka tā ir liela problēma, bet šobrīd nekas netiek darīts lietas labā. Ja to nedarīšu es, kurš gan cits ar to nodarbosies?” vaicā Ščerbatihs. Uz iebildumu, ka ar veselīga dzīvesveida popularizēšanu iespējams nodarboties arī ārpus Saeimas, viņš saka, ka jau mēģina to darīt, bet esot nepieciešamas arī izmaiņas likumos. “Skaidrs, ka Saeimas deputātā cilvēki ieklausīsies vairāk nekā vienkārši sporta trenerī.”
Saeimas vēlēšanās no ZZS saraksta atkal kandidē arī Artis Rasmanis, kurš savulaik kopā ar Kristeru Serģi kļuva par daudzkārtēju pasaules čempionu motokrosā. Arī viņš nepiekrīt kritikai, ka pārāk reti kāpis Saeimas tribīnē un centies pārliecināt kolēģus par dažādu jautājumu risināšanu. “Savā ziņā politika līdzinās sportam, jo sabiedrība jau redz tikai to slavas brīdi, kad sportists pēc izcīnītas uzvaras gozējas uz pjedestāla. Taču neviens neredz, cik liels darbs ir ieguldīts treniņos, bez kā nekādas uzvaras nebūtu iespējamas. Ja runājam par politiku, es neuzskatu, ka kāpšana tribīnē un populistiska bļaušana ir darbs, pēc kā varētu vērtēt Saeimas deputāta veikumu. Drīzāk ir jāskatās, ko viņš ir paveicis komisijās, cik daudz iesaistījies likumprojektu izstrādē.” Rasmanis atzīst, ka pirms ienākšanas politikā cerējis vairāk ietekmēt valstī notiekošos procesus, bet realitātē tas nav tik vienkārši. “Ja cilvēks tiecas pēc slavas un atzinības, tad politikā viņam nav ko meklēt, jo pārsvarā nāksies dzirdēt tikai lamas un apsaukāšanos.”
Godīgais džeks
Pasaulē un arī Latvijā daudzas slavenības nereti izvairās runāt par politiskiem jautājumiem, jo skaidrs, ka daļai publikas būs cits viedoklis, tādēļ labāk paklusēt un neriskēt zaudēt auditoriju atšķirīgu uzskatu dēļ. Mūziķis un TV raidījumu vadītājs Andris Kivičs, kurš šajās vēlēšanās kandidē pretrunīgu slavu ieguvušās partijas “KPV LV” sarakstā, gan apgalvo, ka nebaidās no kritikas, kas tiek raidīta viņa virzienā. “Ja es dzīvotu ar baiļu sajūtu un bažām par neizdošanos, tad dzīvē neko nebūtu sasniedzis: ne sportā, ne mūzikā, ne televīzijā. Es apzinos, ka līdz ar pievienošanos “KPV LV” esmu zaudējis kādus 25% savu paziņu, kurus lieliski apmierina līdzšinējā sistēma. Bet visiem varu ieteikt: ja gribi uzzināt, kas ir tavi īstie draugi, iestājies kādā partijā un sāc skaļi paust savas idejas. Tad drīz vien sapratīsi, kas ir kas.”
Kivičs atzīst, ka lēmums kandidēt Saeimas vēlēšanās nenāca viegli. “Biju novadījis vairāk nekā 1100 raidījumu “Rampas ugunīs” un jutu, ka šajā jomā esmu sevi izsmēlis. Uzdevu sev jautājumu, ko tālāk vēlos sasniegt savā dzīvē. Politika man nebija vienaldzīga, un es redzēju, ka mūsu valstī daudzas lietas varētu darīt labāk. Gribu, lai nākotnē varētu skatīties acīs saviem bērniem un teikt, ka es nebiju vienaldzīgs, centos kaut ko darīt lietas labā, lai viņi varētu dzīvot labākā sabiedrībā.” Kivičs nenoliedz, ka šobrīd viņam pietrūkst kompetences daudzās jomās, bet viņam esot lielas darbaspējas un gatavība mācīties. “Man aiz muguras nestāv nekādas intereses. Tad nu jums būs iespēja paskatīties, kā veicas godīgam džekam, kad viņš tiek Saeimā!” Vēlētājiem atliek vien izlemt, vai Saeima ir īstā vieta, kur populāriem ļaudīm baudīt savas slavas augļus, mācoties taisīt politiku.
