Latvijas skrējēja Devjatņikova: Tuviniekiem teicu, ka braukšu mierīgi pasēdēt 0
Manus plānus sagrāva vairāki skriešanas biedri, kuri neļāva apstāties – tā teic Latvijas garo distanču skrējēja Vita Devjatņikova, kura vecgada vakarā Igaunijā uzvarēja 12 stundu skrējienā dāmu konkurencē, noriņķojot 115,2 km, kas ir jauns sacensību rekords. Finišs bija tieši pusnaktī, šampanietis, viesnīcā ar fēnu sildītas pankūkas, gulēšana pussēdus un nākamajā rītā – “salāpīšanās” skrējiens.
“Jau piekto gadu pēc kārtas “VSK Noskrien” komanda devās uz Igaunijas Harju apriņķa Meremoisas piejūras mežiem, lai piedalītos ikgadējā „Pēdējais nakts sapnis” skrējienā. Pati par šo pasākumu uzzināju tikai novembra vidū, kad man viens no dalībniekiem atsūtīja saiti ar aprakstu. Atceros, kad ieraudzīju, ka jāskrien 12 stundas, nodomāju, ka viņš galīgi traks un, tālāk nemaz neizlasījusi, aizvēru ciet,” “LA” stāsta Vita Devjatņikova. “Pēc dažām dienām nejauši atverot “VSK Noskrien” mājaslapu, sāku lasīt sīkāk un mani ieintriģēja. Domāju, kāpēc gan vienu reizi nepamēģināt. Par to, kur braukšu un ko darīšu, pastāstīju tikai dažiem cilvēkiem. Tuviniekiem teicu, ka braukšu svinēt Jauno gadu – mierīgi pasēdēt un varbūt arī mazliet paskriet.”
Kādi bija laika apstākļi un vai šis faktors vispār nebaidīja? Teorētiski varēja būt arī mīnus 20 grādi.
Laika apstākļi sākumā bija labvēlīgi. Ļoti pat silts, ap +6C, tiesa, stiprs pretvējš vienā no trases taisnēm. Pēc aptuveni četrām stundām sāka līt lietus, brīžiem pat stipri. Var teikt, ka lija visas astoņas stundas. Sākumā tas netraucēja, bet, kad biju jau viscaur slapja, sāka salt roku pirksti un nācās pārvilkt drēbes, kuras jau tāpat ātri kļuva slapjas. Sasildīties palīdzēja brīvprātīgo sarūpētā karstā tēja,sula un siltie ēdieni, ko varēja baudīt kaut vai pēc katra apļa. Iestājoties tumsai, no lietus radās daudz peļķu un dubļu. Sākumā vēl mēģināju apskriet, bet vēlāk jau nebija jēgas pūlēties un bridu visam cauri.
Cikos sākāt skriet un cikos beidzāt?
Skrējiena starts bija 31. decembrī 12.00 un finišs tieši pusnaktī, iestājoties jaunajam gadam. Skriet bez pārtraukuma un visas 12 stundas nebija obligāti. Varēja arī soļot, apstāties, lai atpūstos, paēstu, pārģērbtos.
Kā gāja skrējienā? Kurš bija smagākais brīdis?
Līdz šim nebiju tik daudz skrējusi. Vienu reizi vasarā (pie +30C) piedalījos sešu stundu skrējienā, kur noskrēju 65 km, tāpēc nezināju, kas sekos pēc sešām stundām un kādu taktiku izvēlēties un izdomāju, ka pirmo daļu skriešu, cik vien maksimāli varēšu un nākamās sešas stundas kombinēšu soļošanu ar paskriešanu tā, lai beigās sanāktu 100km. Pirmās sešas stundas tā arī bija, noskrēju apmēram 65km. Bet tālāk manus plānus sagrāva vairāki skriešanas biedri, kuri neļāva apstāties un pārāk ilgi uzturēties pie dzērienu – ēdienu galdiņiem. Tieši viņu dēļ 100km es jau biju noskrējusi mazliet vairāk kā desmit stundās. Tātad vēl gandrīz divas stundas sanācās liekas no mana izplānotā un es mierīgu sirdi nodomāju, ka tagad gan staigāšu, nevis skriešu. Bet atkal manus plānus izjauca biedri skrējēji, kad paziņoja, ka līdz trases rekordam sievietēm pietrūkst mazāk kā 10 kilometru. Tā kā bija vēl laika diezgan, tas likās reāli. Ap simto kilometru radās vēl kāda problēma – strauji tuvojās otrās vietas ieguvēja, Krievijas skrējēja. Pie 100. kilometra viņa bija tikai 1 minūti aiz manis. Tā kā biju jau pagurusi, nodomāju – kā būs, tā būs. Un atkal talkā nāca mani tempa turētāji, kuri pienesa man pat padzerties un visu, ko vēlos, lai tikai neapstātos. Arī rāja, kad taisījos mazliet paiet. Tā es pamazām arvien attālinājos un beigu beigās finišēju ar divu kilometru pārsvaru. Kopā sanāca 115, par astoņiem kilometriem labojot rekordu, ko es noteikti neizdarītu bez tāda atbalsta, kāds bija man!
Par smagajiem brīžiem: pirmais bija ap 50-to kilometru (apmēram 4 stundām), kad likās – ārprāts, vēl pat puse nav, un sāka līt lietus. Otrā reize, šķiet, 70-80 kilometri, kad sāka viss sāpēt, sevišķi kājas, sākot no gurniem līdz potītēm un ļoti gribējās ēst. Tad arī es vienu apli nostaigāju ar zupas bļodu un siermaizēm rokās. Pēc simtā kilometra jau palika vieglāk (trešā elpa), likās vēl tik maz, knapi 2 stundas palikušas, un sāpes ar nekādas vairs nejutu.
Trase bija mežā viena kilometra aplis. Cik grūti ir tā pa apli visu laiku riņķot?
Trase atrodas mežā, dažu soļu attālumā no jūras. Kā paši dalībnieki saka – trijās priedēs (bija gan mazliet vairāk). Trases garums tieši viens kilometrs, pa kuru jāriņķo 12 stundas. Jā, kilometra aplis mani biedēja vairāk kā tās 12 stundas. Domāju, ka ātrāk sajukšu prātā, nekā noguršu (smejas). Bet nebija tik traki, atslēdzu prātu no visām domām un tik skrēju. Palīdzēja arī tas, ka vienmēr kāds dalībnieks bija blakus, ar ko parunāt. Ja skrietu viena, tas jau būtu savādāk.
Kādā brīdī nesāki nožēlot, sak, labāk būtu mājās pie galda sēdējusi?
Nevienā mirklī. Skrējiena laikā pat domas nebija izstāties vai apstāties un pasēdēt. Tieši pie trases bija uzslieta apsildāmā telts, bet nesanāca pat tur iebāzt degunu, kaut vienā mirklī vilināja, kad plaukstas bija sasalušas. Jā, šoreiz bez klasiskās rasola bļodas un pīrādziņiem, bet kaut kas nebijis, tāpēc aizraujošs. Prieks, ka piekritu piedalīties.
Kāda bija tieši jaunā gada sagaidīšana? Šampanieti iedzēri, kaut kāda atzīmēšana arī notika?
Uzreiz finišējot, man rokās tika iespiesta šampānieša pudele, ko uzreiz nācās arī vērt vaļā, jo bija jau pusnakts. Salūtu varēja tikai dzirdēt, saskatīt no meža neko nevarēja. Igauņi bija sarūpējuši visādus siltos ēdienus, pat žēl, ka pēc skrējiena neko iekšā dabūt nevarēju. Kad atbraucām atpakaļ uz viesnīcu Tallinā, apēdām vēl īpašās pankūkas, ko iepriekšējā vakarā bija sacepis pagājušā gada uzvarētājs, turklāt esot centies uzsildīt ar matu fēnu. Tad jau gājām gulēt, lai no rīta svaigiem spēkiem, raitu soli dotos nelielā skrējienā „salāpīties”.
Kā nākamajā dienā juties?
Jau naktī visas maliņas jutu, pagrozīties nevarēju, pussēdus gulēju (smaida). Ne tikai muskuļi sāpēja, bet arī apģērba vīles bija miesu saberzušas. 1. janvāra rītā plkst.9:30 bija treniņš „īsi un bez žēlastības” – bija jānovico 2km un tad vēl jāizpilda vingrinājumi. Es tikai knapi spēju noiet 1km, tas man likās tik garš, kā vakardienas desmit. Pa kāpnēm augšā varēju uzkāpt bez problēmām, bet nokāpt – neiespējamā misija. 2.janvārī jau gandrīz nekas nesāpēja, bet bija pamatīgs nogurums un nespēks. Nākamās dienas – jau viss kārtībā, tikai darbā koncentrēties bija pagrūti, prāts tāds miglains, vēl trijās priedēs aizmaldījies (smejas).
Kāds nākamais lielais mērķis?
Neesmu īsti neko ieplānojusi. Skriešu marta vidū Kiprā maratonu, pēc tam maijā vēl jāizdomā – vai nu kārtējo gadu pēc kārtas skriet klasiskos 42 kilometrus Lattelecom Rīgas maratonā, vai ļauties vilinājumam un iemēģināt kāju 100km distancē Latvijas čempionātā Daugavpilī.
“Pēdējais nakts sapnis” skrējienā 60 dalībnieku vidū bija 16 Latvijas pārstāvji, divi no Krievijas, 42 – igaunijas. Uz goda pjedestāla tikai mūsējie – Kaspars Adijāns (119,2 km), Valdis Ņilovs (116,2 km) un Vita Devjatņikova (115,2 km).
