Lai danco ne tikai cepures 0
Ceļš caur laiku lokiem nosaka arī Noslēguma koncerta uzbūves arhitektūru, ritmiku un pamatprincipus. Uģis Brikmanis teic: “Koncerts iecerēts kā vienā elpā, bez tukšām, laikietilpīgām dziedātāju grupu nomaiņām, tāpēc mums ir loku loki un nevis daļu daļas, kad viena dziedātāju daļa pastrādā, noiet no estrādes iedzert alu, tad atgriežas… Un to mēs citkārt nez kādēļ saucam par kopību.” Loku princips ir pamatā arī Aigara Ozoliņa scenogrāfiskajai iecerei. Loki būs redzami vizuāli, arī dejotāji ietvers lokos kā dziedātāju tribīni, tā publikas solus un dejos arī ejās starp tiem. Jo “ir smieklīgi skatīties, kā danco cepures – tā tas parasti izskatās no publikas tālākajiem soliem, vērojot dejotājus laukumā estrādes priekšā,” secinājis Aigars Ozoliņš. Ir iecerēts izcelt arī virsdiriģentu uznācienus viņu tribīnē, padarot šos mirkļus cildenākus un redzamākus visiem, ne tikai pirmajās rindās sēdošajiem.
Pirmoreiz Mežaparka Lielajā estrādē
Priecē, ka patlaban jau zināmi 95 procenti no repertuāra, tādēļ nekādas pēdējā brīža steigas nebūs. Priekšā vēl daudz reģionālu pasākumu, kad katrā novadā Dziesmu svētku ieskaņas koncertos kā parasti pārbaudīs dziesmu piemērotību skanējumam estrādē. Mārtiņš Klišāns teic – nekad neviens nevar būt absolūti pārliecināts par visu, taču repertuārs 2018. gada svētku noslēgumam ir gandrīz gatavs.
Ar īpašu interesi varam gaidīt tās dziesmas, kuras līdz šim vēl nekad nav skanējušas Mežaparka Lielajā estrādē. Tādas ir P. Barisona “Pa zvaigžņu ceļu”, A. Feila “Aiz ezera augsti kalni”, jaunā komponista Andra Kontauta “Saules daina” sieviešu korim un Selgas Mences “Gara, gara šī naksniņa”.
Ideāli būtu, ja uz katriem svētkiem rastos kaut viens skaņdarbs, kas pēc tam paliktu Dziesmu svētku zelta fondā, kā, piemēram, M. Brauna “Saule, Pērkons, Daugava” vai vēl senāk radusies Jāzepa Vītola “Gaismas pils”. “Protams, tas, ka šie būs simtgades svētki, vēl nenozīmē, ka radīsies ģeniāli jaundarbi, taču, protams, mēs uz to tiecamies,” uzsver Mārtiņš Klišāns. Tāpēc jaundarbi 2018. gada svētkiem pasūtināti jau tagad. Rihards Dubra radīs skaņdarbu korim, ērģelēm, sitamajiem instrumentiem, zvaniem un trompetei “Virs galvas mūžīgs piena ceļš” ar jaunievedumu – pirmoreiz estrādē skanēs ērģeles. Ideālā variantā iecerētas stabuļu ērģeles, pie tām sēsties uzaicināta pasaulē zināmā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna. Uzrunāts Ēriks Ešenvalds, kurš strādās pie tēmas, ar ko ievadīt Alfrēda Kalniņa “Dziedot dzimu, dziedot augu”, kā arī pie tēmas balsij un koklei “Caur sidraba birzi gāju”, kas iecerēta kā caurviju tēma noslēdzošajiem koncerta lokiem. Valts Pūce rakstīs jau minēto uvertīru “Stabules sapnis” pūtēju orķestrim koncerta sākumā. Vēl dažas lietas ir ideju stadijā. Piemēram, Z. Liepiņa skaņdarba “Uz krustcelēm mazs bērniņš” no rokoperas “Lāčplēsis” aranžējums pūtējiem un apvienotajam korim.
Diriģentu izvēle vēl, protams, priekšā, taču M. Klišāns jau tagad uzrunājis maestro Edgaru Račevski veltīt spēkus Lūcijas Garūtas kantātes “Dievs, tava zeme deg” noslēdzošajai daļai “Mūsu tēvs debesīs”. Tradicionāli uzaicinājumu kāpt augstajā virsdiriģenta tribīnē saņem nedaudz vairāk kā pusgadu pirms svētkiem, kad iepriekš notikušas diriģentu aptaujas.
Kā allaž, arī pēc simtgades svētkiem notiks sadziedāšanās. Apskatot programmu, tajā neredz tradicionālās klasiskās latviešu tautasdziesmu apdares kā “Krauklīts sēž ozolā” vai “Kur tu skriesi, vanadziņi”, kuras, starp citu, bija 2008. gada svētku koncerta programmā, bet tieši ar tām sāksies sadziedāšanās.
