Anda Līce: Latvijas lielais sapnis. Kāds tas ir šodien? 13
Kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājuši divdesmit ar kaudzīti gadi, bet pats galvenais jautājums joprojām nav atbildēts, kaut gan Vilis Plūdonis savā laikā šo sapni nosauca vārdā un, pateicoties Jānim Mediņam, tas joprojām skan: “Tev mūžam dzīvot, Latvija!” Var jau, protams, pasmaidīt: “Ak, tas tikai tāds tautiskais romantisms!” Nē, mīļie, dzejnieki ir pravieši, ne velti mēs tik bieži citējam viņus, nevis, piemēram, politiķus. Tagad varam nolikt malā nu jau piepildīto, tobrīd lielo sapni par atgriešanos Eiropā un iestāšanos NATO, kas īstenībā bija tikai līdzekļi ceļā uz kādu lielāku mērķi.
Kāds ir mūsu šodienas lielais sapnis? Pirms gadiem daudzināja labklājību, tagad aizvien biežāk piesauc pārticību. Pirmais jēdziens ir plašāks, jo tomēr ietver ne tikai materiālos, bet arī garīgos labumus. Pārticība, par kuru joprojām tiek jūsmots ārzemju braucienos, vismaz vienai sabiedrības daļai nu ir pienākusi bīstami tuvu. Bīstami tāpēc, ka tā iet roku rokā ar patērēšanas filozofiju, kad pirmajā vietā ir nevis radīšana, bet visa, cilvēku ieskaitot, lietošana. Tiklīdz derīguma termiņš, mūsuprāt, kaut kam ir beidzies, mēs to izmetam.
Lai pārliecinātos, cik dīvainas ir kļuvušas prioritātes, vajag pārlūkot televīzijas, kura taču testē un veido sabiedrisko domu, programmas. Kāds tajās ir dažādu dabūšanas (sievas, vīra, auto, traktora) šovu un cik kultūrai atvēlētā laika samērs. Ik vakaru mūs aicina ielūkoties citu cilvēku virtuvēs un ledusskapjos, nevis, piemēram, grāmatu plauktos, virtuāli sēdēt ar viņiem pie viena galda un baudīt, baudīt. Tiek gan mēģināts to miksēt ar sarunām par dzīvi, tomēr uzkrītoša ir nemitīgā atgriešanās pie miesas lutināšanas.
Nesadzirdējuši valsts varas pārstāvjos atbalsi savām ilgām pēc taisnīguma un augstākiem dzīves mērķiem un redzēdami, ka vara tikai runā par tiesisku valsti, bet tiesiskumu praktizēt nav spējīga, cilvēki metas patērēšanā. Bet pārsātinājums aptur augšanu. Ārēji tas izpaužas kā liekais svars, apātija un paštaisnums, sabiedrība kļūst miegaina, un tam ir graujošas sekas. Vecā Eiropa, nevēlēdamās ieraudzīt pilnu patiesību par pagātni un šodienas apdraudējumiem, gatavo sev bēdīgu nākotni.
Eiropas valstīs pārticība ir tik augsta, ka cilvēkiem šķiet – viss ir sasniegts un neko no Dieva vairs nevajag. Nāk jaunas bezdievības vilnis – arhitektūras pērles dievnamus grasās jaukt nost vai pielāgot citām vajadzībām. Vai pie mums padomju laikā neizrīkojās līdzīgi? Ticība un pārticība – kur sākas viena un kur beidzas otra? Plūdonis rakstīja: “Tu, tēvzeme, mums Dieva dotā!” Ko mēs šodien par to sakām?
