Latvijas robeža Lampedūzā 0
Eiropas Komisija ir apņēmusies līdz šā gada beigām izstrādāt priekšlikumus ES ārējo robežu kontroles nostiprināšanai. Jautājums ir par to, cik lielā mērā un “kā mēs varētu uzņemties kopīgu atbildību un iesaistīt visas dalībvalstis”, sacīja ES migrācijas, iekšlietu un pilsonības komisārs Dimitris Avramopuls pēc Luksemburgā notikušās iekšlietu ministru sanāksmes. Pieminēdams pat iespēju “radīt jaunu institūciju”. Kas varbūt sasaucas ar Francijas pagaidām nekonkretizēto ierosinājumu par ES robežsardzes veidošanu.
Tagad katrs atbild par savu ārējās robežas nogriezni, bet aģentūra “Frontex” (no franču “Frontières extérieures”) bēgļu uzplūdu situācijā izrādījās pilnīgi nesagatavota, lai veiktu pienākumu, kurš norādīts tās pilnajā nosaukumā – Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām.
Kopš dibināšanas 2004. gadā un darbības sākšanas 2005. gada rudenī aģentūra cieš no līdzekļu trūkuma un personāla nepietiekamības. Tās rīcībā, ja ierēķina nesen pieprasīto papildinājumu, varētu būt apmēram deviņsimt cilvēku uz sauszemes robežām, kā arī daži simti kuģu apkalpēs pie Grieķijas un tikpat daudz pie Itālijas jūras robežām.
“Frontex” sēdeklis atrodas Varšavā, taču lielais darbības lauks jau sākotnēji bija Dienvideiropa, kur 2007. gadā tika izveidots patrulēšanas tīkls Vidusjūrā kopā ar Portugāli, Spāniju, Franciju, Slovēniju, Maltu, Kipru, Grieķiju un Itāliju, kas tomēr jau 2011. gadā piedzīvoja neapturamu bēgļu pieplūdumu, ko radīja Jasmīnu revolūcija Tunisijā un pilsoņu karš Lībijā. Toreiz arī parādījās pirmās plaisas Šengenas zonā, jo Berluskoni valdība nelika īpašus šķēršļus migrantu tālākajā ceļā no Itālijas uz Franciju, un franči, skatoties TV sižetus no Lampedūzas salas, saprata, ka tur faktiski atrodas arī viņu valsts robeža. Bet galvenais – kļuva skaidrs, ka “Frontex” patruļu tīkla iespējas aizturēt nelegālās plūsmas ir daudzkārt mazākas par organizētās noziedzības tīklu spējām ļaužu masu pārsviešanā. Radās neizpratne, kāda īsti ir “Frontex” misijas būtība.
Imigrantu aprūpē specializējušās nevalstiskās organizācijas un Eiropas kreisie, iztēlodami “Frontex” teju par represīvu iestādi, labprāt uzlūkotu šo aģentūru kā Vidusjūras baseinā izvietotu glābšanas dienestu. Vai migrantu drošu pārvadātāju. Arī ANO augstais komisariāts bēgļu jautājumos savulaik aizrādīja, ka “Frontex” mēģinājumi iegrožot pārvietošanos uz Eiropu esot pretrunā ar Ženēvas konvenciju. Savukārt daudzi labējie pārmet aģentūrai nolaidību, lai gan robežu sargāšana, kā jau teikts, arvien paliek pašu ES dalībvalstu ziņā. Abas šīs pieejas ir saglabājušās un tagad arī saasinājušās, bet Eiropas valdošie politiķi grib rast starp tām vidusceļu.
Taču visi ir vienisprātis par nepieciešamību vairot “Frontex” kapacitātes. Arī attiecībā uz “atgriešanu”, kā politkorekti nodēvēta to personu izraidīšana, kam starptautiskā aizsardzība nepienākas. Tas ir piņķerīgs un arī dārgs process, ar ko līdz šim nav sevišķi veicies – īstenots vien aptuveni 40% apmērā, un nereti izraisa spriedzes situācijas. Bet “atgriežamo” daudzums krasi pieaug tagadējos apstākļos, kad nelegāla robežas šķērsošana kļuvusi par stihisku masveida parādību.
“Frontex” risku analīze liecina, ka pērn fiksēti “tikai” 283 532 gadījumi, turpretī šogad reģistrētas jau apmēram 630 000 robežu nelegāli šķērsojušas personas. Absolūtais vairākums gadījumu nemainīgi aptver Vidusjūras baseina valstis. Tāpēc 8. oktobrī Luksemburgā norisinājās arī augsta līmeņa konference “Vidusjūras un Rietumbalkānu ceļš” ar ES valstu (kā arī Šveices, Lihtenšteinas, Norvēģijas un Islandes), krīzes epicentrā esošās Sīrijas kaimiņvalstu, Rietumbalkānu valstu un starptautisko organizāciju pārstāvju piedalīšanos. Kā uzsvēra Luksemburgas ārlietu ministrs Žans Aselborns, tā bija pirmā pulcēšanās “šādā formātā”.
Tajā lēma par papildu finansiālu un organizatorisku palīdzību Libānai, Jordānijai un Turcijai, kurām nākas izturēt, Aselborna vārdiem, pārmērīgu spiedienu Sīrijas kara dēļ. Bet uz lielāku iesaistīšanos un sadarbību tika aicinātas Albānija, Bosnija un Hercegovina, Maķedonija, Kosova, Melnkalne un Serbija, proti, valstis, caur kurām norit bēgļu tranzīts, bet kuru pilsoņi arī veido ievērojamu migrantu plūsmas daļu. Lielā mērā tieši uz viņiem varētu attiekties, eirokrātiski izsakoties, “atgriešana” savās visumā “drošajās izcelsmes valstīs”, kuras jau saņem dažāda veida atbalstu no ES fondiem un, protams, ir ieinteresētas būt pretimnākošas. Grūti paredzēt, ciktāl tas izpaudīsies praksē, taču vismaz sarunu līmenī, kā tika sacīts, “dialogs turpināsies vēl turpmākajos mēnešos un gados”.
Ilgi ārpus politiskā redzesloka palikusī ES ārējā robeža, kas arī daudzu eiropiešu izpratnē bija abstrakts jēdziens, tagad nonāk ES ministru sanāksmju un samitu uzmanības centrā, pārspriežot ar to saistītās problēmas un arī Parīzes priekšlikumu par “Frontex” ietvaros vai ārpus tiem veidojamu, ja tā var teikt, īstu ES robežsardzi. Varbūt tas pat būtu Baltijas valstīm izdevīgs risinājums. Jo nu arī mēs esam atskārtuši – kamēr pastāv Šengenas zona, Latvijas dienvidu robeža atrodas Lampedūzā, kas tomēr dod labu iespēju citiem atgādināt, ka viens no Eiropas robežpunktiem ir pie Zilupes.
