Latvijas robežā caurumu nav. “LA” reportāža no muitas kontroles punkta “Silene” 2
Muitas kontroles punktā “Silene” diennaktī no Baltkrievijas vidēji iebrauc 200, bet no Latvijas izbrauc līdz 150 kravas mašīnām jeb tautā sauktām “fūrēm”, kā arī robežu šeit ik dienu šķērso vismaz 300 vieglās automašīnas. Kopumā uz Latvijas austrumu robežas ir 11 auto un dzelzceļa muitas kontroles punkti (turpmāk tekstā – MKP): Vientuļi, Grebņeva, Kārsava, Terehova, Zilupe, Rēzekne, Silene, Pāternieki, Indra un divi Daugavpilī.
Uz austrumu robežas pēc autokravu plūsmas “Silene” ir trešais lielākais MKP, savukārt personu skaita ziņā – pats lielākais.
Galvenokārt tas ir salīdzinoši netālās Daugavpils (30 km no robežšķērsošanas vietas) dēļ. Uz kaimiņzemi pierobežas iedzīvotāji nereti dodas ne tikai iepirkties, bet arī ciemoties. Interesanti, ka šī iešana ciemos bieži vien tiešām notiekot burtiskā nozīmē – cilvēki arī tagad robežu mēdzot šķērsot kājām, lai gan apdzīvotas vietas robežas abās pusēs nemaz tik tuvu neatrodas. Faktiski nekādus lielos pārgājienus viņi tomēr neveic – lai automašīnai nebūtu jāpērk papildu apdrošināšana vai jākārto citas formalitātes, vieni radinieki tādus ceļotājus līdz robežai atved, citi – otrā pusē sagaida. Šī iemesla dēļ, šogad uzlabojot iebraukšanas ceļus, “Silenē” izbūvēts arī jauns gājēju celiņš uz kaimiņzemi.
Ja robežu šķērsotu tikai tādi cilvēki, kuru nolūks ir apciemot radus vai senču kapus, kontrole droši vien būtu pavisam vienkārša un arī ātra.
Taču absolūti lielākajam vairākumam robežas šķērsošana ir darbs – naudas pelnīšana likumos atļautā, bet kādam arī neatļautā veidā.
Lai veiktu pilnvērtīgu kontroli, ikvienā MKP uz Latvijas ārējās robežas strādā trīs valsts dienestu darbinieki: robežsargi, muitnieki un Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori. Šoreiz robežas šķērsošanas procesu, iebraucot mūsu valstī no Baltkrievijas, pavērosim ar muitnieka acīm, jo šo vienreizējo iespēju mums nodrošina divi muitas dienesta vadības pārstāvji: VID ģenerāldirektora vietnieks muitas jomā, Muitas pārvaldes direktors Raimonds Zukuls un Latgales muitas kontroles punktu daļas Silenes MKP virsuzraugs Jānis Dievapēds.
Burvju mākslinieks un zaļie zirnīši
Par ikvienu profesiju sabiedrībai ir kādi pieņēmumi un mīti. Stāsti par muitniekiem tautas “folklorā” allaž bijuši tikpat iecienīti kā savulaik, teiksim, anekdotes par Čapajevu, Peķku vai citiem leģendāriem tēliem. Strādājot muitā, bez pašironijas laikam iztikt nevar, tādēļ, pirms sākam izstaigāt posteni, izstāstīšu kādu “profesionālās folkloras” gabalu.
Reiz pasaulslavenais iluzionists Deivids Koperfīlds savā koncertā pašā pirmajā rindā ievērojis kādu ārkārtīgi nogarlaikojušos skatītāju. Pārējā zāle bijusi šausmās un sajūsmā, kad burvju mākslinieks zāģējis pušu sievietes, rāvis ārā dzīvus trušus no melniem cilindriem un rādījis citus brīnumus, bet viens skatītājs ik pa laikam tikmēr raudzījies pulkstenī, gaidot perfomances beigas, žāvājies utt.
Kad uzvedums noslēdzies, sadusmotais mākslinieks uzmeklējis vienaldzīgo skatītāju un jautājis: “Jūs laikam arī esat burvju mākslinieks un zināt, kā es tos trikus taisu?”
“Nē, es nezinu, kā jūs to darāt, bet tie jau arī nav nekādi brīnumi,” atbildējis uzrunātais. “Esmu muitnieks, atnāciet pie manis uz kontrolpunktu, parādīšu īstus trikus!” Sacīts, darīts! Koperfīlds apciemojis muitnieku darbā, kurš viņam atvēris vienu vagonu no pārbaudāmā ešelona: “Te un visā pārējā vilciena sastāvā ir kastes ar degvīnu – redzi?” Iluzionists paraustījis plecus. “Labi, nu tad skaties,” turpinājis muitnieks, paņēmis muitas deklarāciju un iespiedis tajā kādu zīmogu. “Tā, un tagad visā ešelonā ir zaļie zirnīši!”
Kādēļ to atstāstu? Pirmkārt tāpēc, ka tradicionāli par “ejošāko” kontrabandas preci uzskatītie grādīgie dzērieni jau gadus piecpadsmit neesot pat pirmajā piecniekā. Mūsdienās topa augšgalā ir cigaretes, nelegāli ievestā skaidrā nauda un narkotikas. Tomēr pati galvenā iluzionistu stāsta morāle ir tāda, ka nevienā Latvijas austrumu robežas kontroles punktā neviens muitnieka triks vai brīnums praktiski vairs nav iespējams.
2016. gads kā jaunas ēras sākums
2016. gadā Latvijas austrumu robežas MKP piedzīvoja muitas tehniskā aprīkojuma modernizācijas lēcienu, tagad katrā MKP ir uzstādīta kravu caurskatīšanas aparatūra – skeneris, vismodernākās muitas kontroles un uzraudzības tehniskās sistēmas, lai pienācīgi aizsargātu Eiropas Savienības ārējo robežu.
“Visi muitas procesi šobrīd ir izveidoti tā, lai maksimāli izslēgtu muitnieka līdzdalību iespējamās kontrabandistu shēmās,” stāsta Jānis Dievapēds.
“Tagad 95% kravu uz padziļināto kontroli nosūta sistēma automatizētas riska analīzes rezultātā, bet muitas amatpersonai ir konkrēti noteikts, kādas kontroles un kādā apjomā jāveic. Visas muitnieka veiktās darbības postenī tiek ierakstītas, tiešsaistē tās uzrauga un izvērtē risku analīzes eksperti Rīgā.”
Esmu “fūre” un no Baltkrievijas iebraucu “Silenē”
Lai iespējami objektīvāk izstāstītu, kādam procesam MKP iet cauri ikviena krava, uz kādu brītiņu pārvērtīšos par daudz pieredzējušu kravas vilcēju – “DAF”, “Skania”, “Volvo” – nu, vienalga.
“Atkal tā Latvijas robeža, atkal būs skenēšana! O, uzliets jauns asfalts, platāka josla. Kas tas par verķi? Ā, vispirms radiācijas mērītājs. Černobiļā nebijām, laikam dēļu kravu vedam. Ahā, viss normas robežās, braucam zem jumta, vispirms nāk robežsargs, paņem pasi. Un tajā zilajā formā? Muitnieks! Nu, tagad sāksies… Kas tur vēl? Suņuks ar savu smalko degunu, varbūt nebūs jābrauc uz rentgenu!”
Šajā vietā mašīnas tālākajā ceļā ir divas iespējas, ko nosaka pašas un šofera iepriekšējās darba dzīves “portfolio”.
Par konkrētās mašīnas un kravas ierašanos muita uzzina vismaz stundu iepriekš. Iesniegt šīs ziņas ir mašīnas darba devēja dispečera pienākums.
Pa šo stundu muitas informācijas sistēmas izvērtē riskus: no kuras valsts, kāda veida preces ir kravā. Tāpat tiek analizēta informācija par mašīnu un šoferi – ar vai bez iepriekšējiem pārkāpumiem utt.
Ja sistēma saskatījusi riskus vai dokumentu neatbilstību – padziļinātā kontrole, kas nozīmē caurskatīšanu ar skeneri. Ja mašīnas vai šofera darba “vēsturē” ir muitas noteikumu pārkāpumi – tas pats. Ja arī esi “tīrs”, bet nolēmis krist kārdinājumā un pamēģināt piepelnīties kā kontrabandists, nekad nevari zināt, uz ko uzķersies.
No “dzīvajām tehnoloģijām” lielākais kontrabandistu bieds ir dienesta suns, kurš tabaku, narkotikas un arī skaidru naudu saož, lai arī cik iepakojumos un kādos speciālos kravu slēpņos tos noglabātu.
Arī pieredzējis muitnieks kontrabandistam ir bīstams savu riska novērtēšanas prasmju dēļ. Bet efektīvākais preventīvais līdzeklis ir sistēma, kas katru dienu nejaušas izvēles kārtā uz rentgena kontroli novirza daļu arī no tām mašīnām, kuras nekad pirms tam nav “grēkojušas”.
Pieņemsim, ka atkal esmu mašīna – “tīrā”, bez pārkāpumiem, tomēr sistēma nejaušās izvēles kārtībā sagribējusi mani caurskatīt. Pa ceļam uz skenēšanas angāru ir degvielas noliešanas iekārta.
Ja šoferis deklarējoties būs krāpies, vispirms notiks “attankošana”. Tālāk rindā uz skenēšanu. Vidēji procedūra ar vienu mašīnu aizņem minūtes 20.
Skenēšanas laikā angārā cilvēki neuzturas. Pirms tam muitnieks un šoferis sagatavo transportlīdzekli kontrolei – atver visas durvis un pārsegus (motora un bagāžnieka), lai skenerim palielinātu “ķeršanas” lauku. Automātisko procesu muitnieki vēro monitoros drošā attālumā, bet šoferis gaida speciālā uzgaidāmajā telpā. Lai arī šajā procesā izslēgtu muitnieka subjektīvo lēmumu, skenētie attēli tiešsaistes režīmā nonāk risku analīzes struktūrvienībā Rīgā, kur arī pieņem lēmumu – transports ir “tīrs” vai nav.
Ja viss ir kārtībā, šoferis saņem dokumentus un turpina ceļu. Pretējā gadījumā – kontrole padziļinātās kontroles ēkā ar remontbedri, riepu montāžas ierīcēm, telferi un citu nepieciešamo aprīkojumu kārtīgai “apskatei līdz pēdējai vīlītei”.
Par ko lepnums un par ko – kauns
“Mēs muitā bez pārspīlējuma varam apgalvot, ka ieguldījumi iekārtās un tehnoloģijās sevi atpelna daudzkārtīgi,” turpinot izrādīt savu saimniecību, stāsta Jānis Dievapēds. Viņa padotais atnācis ar kontrabandas noliktavas atslēgām.
Šobrīd gan plaukti patukši, daži maisiņi ar cigarešu blokiem, kāda šņabja pudele, viens lielāks sainis ar smalkiem dāmu smēķiem, jo pavisam nesen notikusi kontrabandas preču nodošana iznīcināšanai.
Lielākā daļa MKP darbinieku esot no Daugavpils. Ja pilsētā runā, ka cigaretēm cēlušās cenas, viņiem gandarījums – ir labi pastrādāts!
“Silenes” teritorijā redzams viens piemineklis no nesenās lielo apjomu “kontrabasa” vēstures. No skata divas nevainīgas (pat vilcēji baltā krāsā) dvīņu “fūres” cēli stāv nožogojumā. Šī kontrabandistu izcili plānotā un muitnieku tikpat izcili atklātā operācija notikusi pirms nepilna gada: abas mašīnas “Silenes” teritorijā iebraukušas naktī.
Viena no tām nosūtīta uz padziļināto kontroli, to bez aizķeršanās izturējusi, taču pēc tam kaut kā “iemuļļājusies” turpat teritorijā, turklāt tik cieši ar otru “balto gulbi”, ka nakts melnumā novērošanas kamerās nav bijusi redzama ne mašīnu priekša, ne aizmugure. Pa to laiku veiklie šoferi samainījuši mašīnu numurzīmes, dokumentus un arī paši, lai tā otrā mašīna izskatītos kā pirmā, un robežai droši dotos pāri.
Ar kaut kādu septīto maņu par šādu triku muitnieki tomēr bija iedomājušies, turklāt tajā nakts maiņā dežurējis arī suns. Pēdējā apstāšanās, suns klāt un – klakt, plāns izgāzies!
Vēlreiz atverot “pirmās” mašīnas kravu, nelegālo cigarešu kastes pašas jau kritušas muitniekam rokās – vispār nekas neesot bijis pat maskēts!
Vienas cigarešu “fūres” vērtība lēšama līdz pusmiljonam eiro. Vienas paciņas labāko Baltkrievijā ražoto cigarešu vairumcena esot 70 centi, mazumcena Latvijā un citās ES valstīs – 3,5 eiro un vairāk.
Pagājušā gadā muitnieki uz robežas bija konfiscējuši 93 miljonus cigarešu, lielākie ķērieni bijuši vilcienu sastāvos.
Pārrēķinot “fūrēs” – desmit tādas, kas stāv “Silenē”. Arī šogad deviņos mēnešos uz robežas konfiscēts liels daudzums cigarešu un tabakas. Ja visu izņemto tabakas izstrādājumu apjomu pārrēķina cigaretēs, daudzums pārsniedz jau 94 miljonus (operatīvi vēl nākuši klāt Terehovā aizturētie “mongoļu diplomāti” ar 5 miljoniem, kā arī baltkrieviem uzradušies konkurenti no Ķīnas ar 13 miljoniem konteinerā, kas aizturēts Rīgas ostā).
No šī viedokļa draudzība ar Baltkrieviju izveidojusies ļoti īpatnēja. Muitniekiem, iespējams, arī smēķētājiem un ne tikai viņiem vien, ir vismaz nojaušami apjomi, kādos ne tikai Latvijā, bet visā reģionā (runā, ka Baltkrievija ar savām kontrabandas cigaretēm noplūdinot ne vien tuvākās ES valstis, bet arī Krieviju līdz pat Urāliem) bijušas un vēl joprojām ir pieejamas Baltkrievijas cigaretes bez akcīzes markas. Taču oficiālais imports visus šos gadus ir bijis apaļa “O”! Tāpat kā muitnieki neatceras nevienu gadījumu kopumā labajā pārrobežu sadarbībā, kad kāds no baltkrievu puses būtu devis signālu – to pieskatiet, tur ved kontrabandu!
Uzklausot šos stāstus, neviļus radās lepnums par valsti un izspruka vērtējums – labi sargājat visas ES austrumu robežu, prestiža profesija! Taču te pat muitas pulkvedim Jānim Dievapēdam ar 28 gadu dienesta stāžu vienas atbildes nebija.
Godīgs muitnieks “piedzimst” ar 500 un “nomirst” ar 800 eiro mēnesī “uz rokas”. Vai tas ir prestiži?
Tas ir kauns! Infrastruktūrai pieejami ES līdzekļi, bet muitnieku atalgojums ir ES valstu valdību ziņā. Salīdzinot, piemēram, ar Somiju, kur ziemeļos sākas ES austrumu robeža, somu muitnieku algas esot “reiz četri”. Mierinājuma “plāksteris” mūsējiem, ka lietuviešiem “plus/mīnus” tas pats, igauņiem drusku vairāk, bet arī ne “reizēs” un, piemēram, Narvā muitnieku maiņas arī vairs normāli nokomplektēt nevarot.
Latgalē uz reģiona vispārējā bezdarba fona darbinieki vēl piesakās, taču, saprotams, ka ne tie paši labākie. Diezgan liela kadru mainība. Daudzi jaunie iztur konkursus, nostrādā vairākas maiņas un saprot, ka atkal jāmeklē cits darbs, jo tad, ja attālums no dzīvesvietas līdz darba vietai ir liels, nevar izbraukāt – vienkārši nepietiek naudas. Savukārt Rīgā zemā atalgojuma dēļ nevarot nokomplektēt 25 štata vietas.
Arī šajā ne visai tīkamajā sarunas daļā piedalās Muitas pārvaldes direktors Raimonds Zukuls (pēc skaita vienpadsmitais vadītājs kopš LR atjaunošanas), kurš ar savu 21 gada darba pieredzi VID struktūrās un muitā ir savējais: “ES robeža ir tik stipra, cik spēcīgs ir tās vājākais posms. Latvijas muitnieks ar savām prasmēm un tehnisko aprīkojumu valstij sniedz tikpat kvalitatīvu pakalpojumu kā kolēģis Somijā vai jebkurā citā ES valstī.
Taču Latvijas muitnieka neadekvātais atalgojums ir viens no lieliem muitas kontroles riskiem, ko nedrīkst ignorēt.
Kad šā gada maijā stājos amatā, VID vadībai tā arī pateicu, ka atalgojuma problēmas risināšana būs viena no prioritātēm manā darba kārtībā, jo muitnieki atšķirībā no robežsargiem, policistiem un ugunsdzēsējiem nesaņem arī izdienas pensiju pēc noteikta vecuma un darba stāža sasniegšanas.”
Patlaban LR Muitas pārvaldē dien 984 cilvēki un 35 suņi.
