Latvijas rekordiste mūža ražībā – Bite 0
Melnā Bite šobrīd ir Latvijā ražīgākā un ilgmūžīgākā govs – viņa dzimusi 1990. gadā un savā mūžā saražojusi vairāk nekā 115 tonnas piena ar 4,61% tauku un 3,45% olbaltumvielu. 5. martā šī gotiņa svinēs savu 23. dzimšanas dienu.
Viņa ir pirmās pakāpes Latvijas brūnās krustojums ar Holšteinas melnraibo un kopš savas pirmās dzīves dienas dzīvo pie Ināras un Aleksandra Rudzīšiem Lēdmanē.
“Manā dzīvē viss ir bijis gaišs. Esmu bijusi uzticama un mīlēta. Tas varbūt tāpēc, ka man vienmēr bijusi un arī tagad ir smalka spīdīga zīda kleita mugurā, varbūt tāpēc, ka esmu tīrīga gan ziemas aukstumā, gan vasaras dunduru laikā, varbūt tāpēc, ka uzticos saimniekam, jo, ejot uz ganībām un nākot mājās, es viņam vienmēr uzticīgi sekoju… ” tā vēstīts Bites vēstulē Lauksaimniecības datu centram, ko viņai palīdzējusi uzrakstīt saimniece.
Saimniek, nepārdod mani!
Tradicionāli mūža ilgums govīm Latvijā ir līdz desmit gadiem, tas ir, līdz astoņām laktācijām. Intensīvi ražojošos ganāmpulkos vidējais govs produktīvais mūžs ilgst divas trīs laktācijas. Taču Bitei ir jau 22 gadi un 16 laktācijas.
“Mums visas gotiņas ir pašu izaudzētas. Arī Bite. Kad vēl kolhozā strādāju par zootehniķi, man dzimšanas dienā uzdāvināja govi, viņas meitas visas bija ar augstiem rādītājiem un ierakstītas ciltsgrāmatā. Pa 300 litriem no piecām govīm ik pārdienu devām pienotavai,” stāsta Ināras kundze. Kūtī allaž stāvējušas piecas piena devējas, taču, pajūkot sadarbībai ar Valmieras piena kombinātu, gotiņas sakostiem zobiem nācies likvidēt. Tā kā Bite bija tikko atnesusies, saimnieki apžēlojās un atstāja līdz rudenim. “Bet tie rudeņi nāca un gāja…” un nu jau Bites meitai Billei arī jau savi desmit gadi.
Reiz saimnieki sadomājuši Biti pārdot ne jau tāpēc, ka apnika, bet tāpēc, ka bija ganāmpulkā labākā. Tad Bite aizgājusi pie saimnieka, kas stāvējis pie kartupeļu lauka, un, acīs skatoties, teikusi: nepārdod mani!
“Viņa ārkārtīgi labi saprot visu, ko runā. Tie pircēji savas govis uz ganībām veda ķēdēs. Man mati šausmās cēlās stāvus, to izdzirdot. Mums ir ganības, pieci hektāri iežogoti, un govis staigā, kur pašas grib. Bet te vedīs ķēdēs! Ķēde taču pinas pa kājām, plēš nagu pazolīti, bet govīm kājas ir ļoti svarīgas. Aizgāju līdz kartupeļu laukam un domāju, nu čortu, man nemaz negribas viņu pārdot. Kamēr tur stāvēju, Bite atnāca pie manis un pateica: zini, nepārdod tu mani! Viņa nekad tā nebija darījusi, skatījās man acīs un teica: nepārdod,” tā liktenīgo reizi atminas Aleksandrs. Ināra uzreiz piebilst, ka Bitīte tik drūmi skatījusies uz jaunajiem saimniekiem, ka tie paši viņu nav gribējuši: “Viens rags uz augšu, otrs uz leju, un tesmenis tieši pirms pašas atnešanās tāds, ka pat paiet nevar…”
Lai gan Bite savā raksturā ir ļoti bailīga, viņa vienmēr ir gribējusi būt vadone. Pārējās govis viņai seko. “Domāju, ka līdz rudenim Bite vēl paliks, viņa ir stipra govs ar labām kājām,” piemin Ināra.
Arī dažu govju ganāmpulki ir vajadzīgi
Govis Lēdmanes “Lazdulejās” nav tikai ražošanai, dzīvnieki ir kaut kas vairāk. Abiem saimniekiem šā gada 3. februārī pa abiem kopā palikuši 158 gadi (Aleksandram – 82, Inārai – 76). Un viņi par to ir pateicīgi arī savām gotiņām. “Ja nebūtu gotiņu, tad diez vai kāds no mums vēl dzīvotu. Jā, jā – jo tu zini, ka sešos no rīta ir jāiet, jo kūtī gaida trīs mutes, lai vai kas, bet ir jāceļas. Un kūtī ir smagi jāstrādā, kamēr iztīri, pabaro, izslauc. Ir jākustas,” vienā balsī saka abi Bites saimnieki.
Starp citu, arī sienu savām mīlulēm Rudzīši sagatavo paši, turklāt jau pirms Jāņiem. Ināras kundze datorā noskaidro laika apstākļus, un atbilstoši prognozei Aleksandrs nopļauj un vai nu sakrauj zārdos, vai saveļ rituļos. “Līgo svētkos vedam mājās. Nav jēgas vest sienu septembrī, tad mums pietrūktu spēka, to kokšķiedru cilājot,” bilst saimnieks. Tiesa, gotiņām labāk tīkot zārda siens, kur redzama katra lapiņa. “Rota vienmēr uzmet sienu uz ragiem līdz pat griestiem un, kad krīt zemē, tas izpurinājies tā, ka viegli var paņemt garšīgāko.”
Gotiņas tiekot lutinātas arī ar miltiem, kartupeļiem, ķirbjiem, bietēm. “Es nezinu, kas notiks, kad viņas vedīsim prom. Tad vīrs būs jāved uz slimnīcu, jo viņš ļoti pieķeras. Es jau arī, bet cenšos nepielaist tik tuvu. Tas ir šausmīgi, kad jāpieņem lēmums nodot dzīvnieku kombinātam.
Mums jau te nav simtu govju saimniecība. Šeit visi dzīvojam kā ģimene, te tā nevar. Lielā ganāmpulkā ir tikai rūpnieciskā ražošana, tur dzīvībai nav nekāda vērte. Ja ir piens, tad dzīvo, ja nav, prom uz kombinātu.” “Lazdulejās” saimniece karstajās vasarās ir gājusi uz ganībām un no govīm gaiņājusi dundurus, lai viņas var kaut ko apēst.
“Mēs pieņemam dzīvi tādu, kāda tā ir. Nevaidam, ka valdība ir slikta. Kopjam savas gotiņas, slaucam pienu, gatavojam sviestu, sieru. Nekādu biznesu vairs netaisām, uz pilsētu nebraucam, pārdodam tepat vietējiem,” atzīst Ināras kundze. Viņa uzskata, ka arī maziem ganāmpulkiem ir sava vieta Latvijā, nevajag visu pārvērst lielražošanā. “Govis ir arī vides uzturētājas. Ja ir govs, tad apkārtne ir nopļauta, tad ir noganīts, pļavās neaug ne usnes, ne vībotnes. Ja govju nav, tad aug tikai kārkli.”
