Latvijas rehabilitācijas flagkuģis – kā veseļojas Vaivaros 1
Jūras tuvums un ēkas arhitektūra vedina to salīdzināt ar kuģi, taču, iespējams, celtnes plānotāju idejas lidojušas augstu virs ūdeņiem un likušas iztēloties gaisa kuģi vai kosmisko staciju – 70. gados, kad sākās celtniecība, bija paredzēts, ka taps sanatorija ar kosmosa pētniecību saistīto tehnoloģiju nozares darbinieku atpūtai. Rakstu sēriju par rehabilitācijas centriem Latvijā beidzam ar Nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari (NRCV) aprakstu.
Nav zināms, vai kāds kosmonauts Vaivaros patiešām ir atpūties, taču pašlaik nosaukt NRCV par sanatoriju nozīmētu aizvainot gan personālu, gan pacientus. Jēdziens sanatorija saistās ar atpūtu un laisku ļaušanos tīkamām procedūrām, turpretī Vaivaros šeit notiek intensīvs darbs, bieži vien caur sāpēm un sevis pārvarēšanu, jo šeit atveseļojas cilvēki ar vissmagākajiem traucējumiem un sarežģītākajām veselības problēmām. Tāpēc šajā iestādē koncentrēta uz medicīnisko rehabilitāciju mērķētā valsts finansējuma lauvas tiesa. Arī tehnoloģiju un iekārtojuma ziņā Vaivari stipri apsteidz jebkuru no līdz šim apmeklētajiem rehabilitācijas centriem. Vēl tā ir akadēmiskās izaugsmes pietura Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas studentiem, kuriem te notiek mācību prakse. “No vienas puses, tas ir labs darbaspēks, no otras puses, arī mēs augam, mācoties no jauniešiem,” stāsta NRCV valdes priekšsēdētāja Anda Nulle, izvadājot ekspresekskursijā dažos Latvijas lielākās rehabilitācijas iestādes stāvos.
Zelta fonds – speciālisti
Spinālo pacientu nodaļā durvis atveras automātiski. Šeit uzreiz pēc ārstēšanās slimnīcā nonāk pacienti ar smagām mugurkaula traumām. Terapija vērsta uz maksimālu funkciju atjaunošanu, sagatavojot patstāvīgākai dzīvei, bieži vien ratiņkrēslā. Telpās it visur redzamas dažādas palīgierīces, piemēram, palātās pie griestiem ierīkotas sliežu sistēmas, izveidojot ceļu no gultas līdz tualetes telpām un tādējādi atvieglojot pašaprūpi. Vissmagāk slimie, kas nespēj pakustināt rokas, var, piemēram, regulēt gultu, ieslēgt telefonu vai izsaukt māsiņu, izmantojot ar gaisa plūsmu regulējamu sistēmu, – atliek tikai iepūst speciālā piltuvītē.
“Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, arī pie mums smagākie spinālie pacienti ir koncentrēti vienuviet Vaivaros. Nebūtu racionāli ievietot dažādos centros, jo iekārtojums ir dārgs. Arī profesionāļi, kuri diendienā strādā ar šādiem pacientiem, to māk labāk nekā kolēģi, kuri ar līdzīgiem uzdevumiem sastopas, iespējams, reizi gadā,” izskaidro vadītāja un piebilst: “Fizioterapeiti ir mūsu zelta fonds. Rehabilitācijā visu šo trenažieru varētu gandrīz nebūt, jo galvenais ir tas, ko paveic speciālisti. No otras puses, varētu jau pacientu celt un turēt ar rokām, bet tas būtu arhaiski. Tas, kā mums pietrūkst, ir robottehnoloģijas – visdažādākie aparāti, kas vēl vairāk atvieglotu cilvēku darbu, piemēram, fizioterapeitam nebūtu jāpalīdz pacientam veikt simt vienādu kustību, to varētu ieprogrammēt aparātā, pielāgojot konkrētajam cilvēkam. Vai, teiksim, Ekso Bionic – rehabilitācijas ierīce, ar ko paralizēti pacienti var pārvietoties vertikāli.”
Apskatām NRCV neirorehabilitācijas nodaļu pacientiem pēc insulta, neiroinfekcijām un galvas traumām, kā arī ar īpašu programmu mākslīgi elpināmajiem pacientiem. “Ir pacienti, kurus pamazām var atradināt no mākslīgās ventilācijas, trenējot respiratoro funkciju. Taču mēdz būt tādi veselības traucējumi, kad ar mākslīgās ventilācijas aparātu būs jāsadzīvo visu mūžu. Tad pirmām kārtām pielāgojam aparātu. Diemžēl pieredze rāda, ka pēc rehabilitācijas kursa šādam pacientam īsti nav, kur palikt. Ideāli būtu, ja ar aparātu varētu atgriezties dzīvot savā vidē, savās mājās. Šeit ir stāsts par to, ka valsts līmenī tas nav sakārtots,” saka Anda Nulle.
