Latvijas proklamētāju stiprās dzimtas 2
Šodien Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) svinīgi atver biogrāfisku eseju krājumu “Latvijas valsts dibinātāji” par 39 Latvijas Tautas padomes locekļiem, kuri 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarīgu Latvijas Republiku.
Sarīkojumā piedalīsies arī 19 valsts proklamētāju dzimtu pēcteči. “Kad pusdivpadsmitos naktī pēc Latvijas laika zvanīju uz Ņujorku un atsaucās Viļa Gulbja meita Helga Marija Čače, tas bija saviļņojošs brīdis, jo saruna bija kā tiešā saikne starp valsts dibinātāju un mūsu laiku,” atceras LNVM pētnieks Arnis Strazdiņš.
Viņš stāsta, ka, sākot veidot grāmatu, radās ideja, ka būtu skaisti izdevumu atvērt kopā ar valsts dibinātāju pēcnācējiem – dzimtu pārstāvjiem.
Eseju autors ir vēsturnieks Tālis Pumpuriņš, līdzautori Toms Ķikuts un Imants Cīrulis. Arņa Strazdiņa ziņā bija sameklēt proklamētāju dzimtu pēctečus un izraudzīties ilustrācijas. “Amerikā ir izvērsts vēstures pētījumu virziens par valsts dibinātājiem – kuri bija dibinātāji, kāpēc tieši tie cilvēki to izdarīja,” stāsta A. Strazdiņš. “Bet pie mums šāds eseju krājumu tapis pirmo reizi.”
Par katru proklamētāju sniegts ieskats viņa dzīves un darba gājumā no dzimšanas līdz mūža nogalei, rādot dažādos, bieži arī traģiskos Latvijas valsts dibinātāju likteņus 20. gadsimta politisko pārmaiņu griežos.
Nosacītais laika nogrieznis, ko aptver grāmata, ir ne tikai 1918. gads, bet laiks no 1859. gada, kad dzimis vecākais valsts dibinātājs Jānis Čakste, līdz 1990. gadam, kad Zviedrijā miris pēdējais dzīvais valsts dibināšanas sēdes delegāts Bruno Kalniņš.
Trīsdesmit deviņu Latvijas valsts dibinātāju vidū ir gan labi atpazīstamas personības, gan arī vārdi, kurus liela daļa lasītāju uzzinās pirmoreiz. Piemēram, Kārlim Ulmanim, Miķelim Valteram, Gustavam Zemgalam jau veltītas vairākas monogrāfijas, rakstu krājumi, bet tādi Latvijas Republikas dibinātāji kā Kārlis Albertiņš, Jānis Bergsons, Jānis Bērziņš, Nikolajs Svemps un vēl citi politikā darbojušies neilgi, tāpēc reti nonākuši vēstures pētnieku redzeslokā.
Videosveicieni no Zviedrijas un ASV
Ja būtu iespēja ar acs kaktiņu ielūkoties Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī brīdī, kad tapa vēsturiskā Viļa Rīdzenieka fotogrāfija, mēs ieraudzītu uz skatuves 38 valsts dibinātājus un vēl Jāni Bankavu (žurnālistu un politiķi, kurš piedalījās Tautas padomes darbā, bet kam nebija mandāta) kopā ar aizmugurē stāvošajiem kora dalībniekiem.
“Bija 39 Tautas padomes locekļi, kam bija mandāts piedalīties priekšparlamenta izveidē,” teic A. Strazdiņš. “Jānis Čakste neieradās; par to pusoficiāls skaidrojums ir, ka viņš nebija laikus saņēmis telegrammu. Jānis Čakste tomēr bija tik liela autoritāte Latvijas politiskajā vidē, ļoti cienīta, godāta persona, un bija skaidrs, pat klāt neesot, viņš ir viens no Latvijas politiskās elites līderiem. Diezgan vienprātīgs lēmums bija ievēlēt Jāni Čaksti par Tautas padomes priekšsēdētāju.”
Proklamētāju vidū bija tikai viena sieviete – Klāra Kalniņa, ļoti spilgta persona, sociāldemokrātu partijas pārstāve, dedzīga sieviešu tiesību aizstāve, Satversmes sapulces locekle. 18. novembrī viņa bija kopā ar dzīvesbiedru Paulu Kalniņu un deviņpadsmitgadīgo dēlu Bruno, kurš valsts dibinātāju vidū ir visjaunākais.
“
Kad sākām meklēt valsts proklamētāju pēcnācējus, nelolojām lielas cerības uzmeklēt tiešos pēcnācēju bērnus.
Labi zinājām, ka Nikolajam Svempam ir meita Irēna, kura dzīvo tepat, Latvijā, bet necerējām, ka izdosies vēl kādus tiešos radiniekus atrast,” stāsta A. Strazdiņš.
Tomēr izdevās vēl atrast Zviedrijā Bruno meitu Mairu Helmī Kalniņu (viņu sameklēt palīdzēja Kārlis Kangeris, Atis Lejiņš un Stokholmas universitātes profesore Lilita Zaļkalns) un Viļa Gulbja meitu Helgu Mariju Čači ASV. Grāmatas atvēršanas sarīkojumā tiks atskaņoti abu videosveicieni.
“Tālis Pumpuriņš jau iepriekš bija sazinājies ar dažu dibinātāju dzimtu pārstāvjiem. Taču citu radinieku meklēšana bija ārkārtīgi interesanta, brīžiem jutāmies kā detektīvi, kas, ieguvuši vienu pavedienu, meklē tālāk,” atminas A. Strazdiņš. Viņš par šo procesu izstāstījis visiem draugiem, cerot, jo vairāk cilvēku par to zinās, jo lielāka cerība uz laimīgu sagadīšanos.
Un tā izrādījies, ka Arņa skolasbiedrenei Amerikā ir paziņa, vārdā Daina Gulbis, kura zināja, ka viņas tante, 84 gadus vecā Helga Marija Čače, dzimusi Gulbis, dzīvo Ņujorkā. Nostrādājusi vairāk nekā 40 gadu bibliotēkā, ir moža un enerģiska. Čačes kundzes adresi vēsturnieki ieguva viņas bijušajā darba vietā, un tad telefona abonentu grāmatā atrada arī tālruņa numuru.
Ierodas viesi arī no tālienes
Labi zināmas ir tādas aktīvās dzimtas kā Zemgali un Čakstes.
Gustava Zemgala mazmazdēli Mārtiņš un Filips Andersoni dzīvo Amerikā un arī īpaši ieradīsies uz sarīkojumu.
No ASV atlidojuši arī Ernesta Bauera (agronoma un 1923. un 1924. gada zemkopības ministra) mazdēls Ivars Šteinblūms kopā ar dzīvesbiedri un meitu.
Kupla ir Kambalu dzimta ar Staņislava Kambalas brāļa Donāta bērniem, tāpat Ķeniņu dzimta. Ata Ķeniņa dēls biznesa vadības profesors ASV Pacifika luterāņu universitātē Gundars Ķeniņš-Kings bija labs “Lauku Avīzes” draugs, katrā Latvijas viesošanās reizē iegriežoties “LA” redakcijā un daloties pārdomās, kas Latvijai darāms, lai kļūtu plaukstoša, pārtikusi valsts.
Vēsturnieki nesen uzzinājuši, ka Miķeļa Valtera radinieki kārto viņa mirstīgo atlieku pārapbedīšanu no Francijas.
Muzejs tiek pie jauniem materiāliem
Daudziem dzimtu pārstāvjiem joprojām mājās ir radinieku fotogrāfijas. Jūlija Celma mazmeita Jeļena muzejam iedeva brīnišķīgas vectēva fotogrāfijas. Jūlijs Celms bija atzīts sociāldemokrātu politiķis, kurš 15 gadus kā deputāts pārstāvēja LSDSP parlamentā, un kā lietišķs vadītājs Jūlijs Celms deva ieguldījumu arī nacionālās finanšu sistēmas nostiprināšanā, no 1927. līdz 1930. gadam veiksmīgi darbodamies Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja amatā.
Celma mazmeita Jeļena ir dzimusi 1933. gadā Maskavā, kurp viņas mamma Laima, J. Celma meita, bija pārcēlusies savas komunistiskās pārliecības dēļ. J. Celms aizgāja mūžībā 1935. gadā Latvijā, tāpēc Jeļenas kundze par vectēvu zina tikai no mammas un vecmammas Mildas stāstītā.
Jeļenai bijis nedaudz vairāk par gadiņu, kad vectēvs ieradies ar Latvijas delegāciju Maskavā. Laima uzskatījusi, ka ir bīstami aicināt tēvu uz savām mājām, tāpēc tikušies oficiālā vietā, J. Celma domā, ka tā bijusi vēstniecība.
Pēc Otrā pasaules kara ieradusies studēt Latvijas Universitātē krievu filoloģiju, Jeļena dzīvoja kopā ar vecmāmiņu Mildu, kurai bijusi atstāta vien istabiņa lielā dzīvoklī.
Mazmeita domājusi, cik dažādi cilvēki ir bijuši viņas vecvecāki. Milda – saimnieciska, starpkaru Latvijā mēbeles dzīvoklim gādājusi par savu naudu. Bet par mirušo vīru vecmamma stāstījusi, ka viņš bijis plaša vēriena cilvēks, kam nauda plūdusi caur pirkstiem, iekrāt nepratis.
Netālu no Dobeles Auru pagastā esošajā Vecapguldes muižas īpašumā, kas Celmam piešķirts kā Neatkarības kara dalībniekam, vai katru dienu rīkoti svētki. “Tur pulcējušies radi, draugi, Jūlijam nebijis žēl viņu dēļ tērēt naudu,” Jeļena man atstāsta no vecmammas uzzināto.
Dažu pavedienu joprojām trūkst
“Šis mūsu projekts apstiprināja, ka joprojām ir sastopami daudzi starpkaru Latvijas laika gan politisko, gan militāro, gan kultūras darbinieku kā tiešie, tā arī otrās paaudzes pēcnācēji,” teic A. Strazdiņš.
Tomēr dažu dzimtu pēcnācējus vēsturnieki neatrada. Dibinātāja Artūra Žera (Šera) dēls Andrejs ir dzīvojis Vallē un apbedīts turienes kapsētā blakus tēvam. Andrejam bija divi bērni; dēls Ziedonis ir mūžībā, bet meita Rasma ir dzīva. Taču viņu neizdevās atrast ne ar skolas, ne ar Valles pagasta pašpārvaldes palīdzību, ne citos ceļos.
Tāpat neizdevās sadzīt pēdas Oto Nonāca piederīgajiem. Viņa bērni Ieva (1918-1968) un Jānis (1921-1974) tika represēti, 1957. gadā atgriezās no izsūtījuma. Taču, kur meklēt O. Nonāca bērnubērnus, pavedienu trūkst.
Nav ziņu par advokāta Eduarda Strautnieka mūža nogali un miršanas gadu. Ļoti skopa informācija ir par Kārli Albertiņu, viņa personība joprojām ir miglā tīta.
Muzeja darbinieki priecāsies, ja kāds no “LA” lasītājiem varbūt zina ko no trūkstošās informācijas un atrakstīs par to LNVM vai “LA” redakcijai.
Latvijas Republikas dibināšanas svinīgajā aktā 1918. gada 18. novembrī piedalījās:
Gustavs Zemgals (1871–1939), jurists.
Marģers Skujenieks (1886–1941), tautsaimnieks, politiķis.
Kārlis Ulmanis (1877–1942), agronoms, politiķis.
Jānis Zālītis (1874–1919), jurists, politiķis.
Erasts Bite (1880–1942), jurists, politiķis.
Emīls Skubiķis (1875–1943), inženieris.
Staņislavs Kambala (1893–1941), latviešu strēlnieks, sabiedriski politiskais darbinieks.
Oto Nonācs (1880–1942), publicists.
Edmunds Freivalds (1891–1922), žurnālists.
Ernests Bauers (1882–1926), agronoms.
Nikolajs Svemps (1889–1944), zemnieks.
Jānis Bērziņš (1894–1949), zemnieks, tirgotājs.
Jānis Akuraters (1876–1937), rakstnieks.
Miķelis Valters (1874–1968), publicists.
Atis Ķeniņš (1874–1961), literāts, izglītības un sabiedriskais darbinieks.
Eduards Strautnieks (1886–? ), advokāts.
Spricis Paegle (1876–1962), inženieris.
Dāvids Golts (Zeltiņš) (1867–1943), rakstnieks un grāmatizdevējs.
Rūdolfs Benuss (1881–1940), jurists.
Jānis Bergsons (1881–1960), sabiedriskais un saimnieciskais darbinieks.
Kārlis Kasparsons (1865–1962), ārsts.
Miķelis Bružis (1868–1941), inženieris ķīmiķis.
Andrejs Petrevics (1883–1939), jurists, politiķis.
Kārlis Kurševics (1874–1938), advokāts, sabiedrisks darbinieks.
Pauls Kalniņš (1872–1945), ārsts.
Klāra Kalniņa (1874–1964), P. Kalniņa dzīvesbiedre, politiķe.
Fricis Menders (1885–1971), politiķis un sabiedriskais darbinieks.
Jānis Ampermanis (1889–1942), lauksaimnieks.
Vilis Gulbis (1890–1942), agronoms.
Kārlis Vanags (1883–1942), banku darbinieks.
Jānis Vārsbergs (1879–1961), lauksaimnieks.
Pēteris Murītis (1891–1924), agronoms.
Jūlijs Celms (1879–1935), tautsaimnieks, banku darbinieks.
Bruno Kalniņš (1899–1990), Latvijas Sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības vadītājs.
Eduards Traubergs (1883–1967), jurists, sabiedriski politisks darbinieks.
Kārlis Albertiņš (1889–1925), jurists, sabiedriski politisks darbinieks.
Augusts Raņķis (1875–1937), grāmatizdevējs, tirgotājs.
Artūrs Žers (Šers) (1885–1942), agronoms.
Jānis Čakste (1859–1927) – jurists, sabiedrisks darbinieks, Valsts prezidents. Viņš proklamēšanā nepiedalījās, taču tika ievēlēts par Tautas padomes priekšsēdētāju.
