Augstākās izglītības bizness: kurš “apgroza” miljonus? 0
Kamēr valsts augstskolas aizvien sūdzas par niecīgo valsts finansējumu augstākajai izglītībai, Latvijā turpina strādāt 13 privātās augstskolas un astoņas koledžas, turklāt vismaz daļai no tām ir peļņa. Cik liela tā ir, un kas ir īpašnieki?
Latvijas Privāto augstskolu asociācijas priekšsēdētājs un Biznesa augstskolas “Turība” rektors Aldis Baumanis uzskata, ka ir divu veidu privātās augstskolas: privātās un pseidoprivātās augstskolas.
Klasiska privāta augstskola veidota kā pastāvīga, pašfinansējoša organizācija, kas pakalpojuma veidā sniedz iespēju iegūt izglītību. Savukārt, piemēram, Rīgas Juridiskā augstskola daļēji pieder valsts dibinātajai Latvijas Universitātei, tātad privāta augstskola tā ir tikai formāli. Tāpat pie pseidoprivātām augstskolām viņš pieskaita konfesiju augstskolas, kas gatavo garīdzniekus.
Asociācijā apvienojušās tikai tās augstskolas, kas A. Baumaņa ieskatā ir īstās privātās augstskolas. Viņš spriež, ka privātās augstskolas iztiek ar mazāku finansējumu nekā valsts augstskolas tāpēc, ka to administrācija un menedžments veidots taupīgāk un efektīvāk.
Sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju privātajām augstskolām esot gana daudz negatīvās pieredzes, tādēļ arī dibināta asociācija, stāsta A. Baumanis. “Atsevišķus žagarus vieglāk salauzt nekā zaru slotu,” viņš piebilst.
Daļa privāto augstskolu pieder tām pašām personām, kas tās vada: vai nu kā rektori, vai arī darbojoties augstskolu valdē, bet citām īpašnieku tīkls ir plašāks, sazarotāks un vismaz formāli attālinātāks no augstskolas tiešās vadības.
Piemēram, Latvijas Kristīgajai akadēmijai ir tikai viena īpašniece – Skaidrīte Alma Gūtmane, kura ir arī ilggadēja augstskolas rektore.
Ir gadījumi, kad tiem pašiem īpašniekiem pieder vairākas augstākās izglītības iestādes. Tā Saltikovu ģimenes – Annas un Denisa – īpašumā ir gan Alberta koledža, gan arī Ekonomikas un kultūras augstskola. Vispirms ģimenei piederēja Alberta koledža, bet vēlāk iegādāta arī augstskola.
A. Saltikova teic, ka abas iestādes apvienot šobrīd nav plānots: katrai no tām ir sava misija. Koledža ātri sagatavo darba tirgum, bet augstskolai ir akadēmisks virziens, tajā veidojas multikulturāla vide.
A. Baumanis min vēl kādu iemeslu, kāpēc augstākās izglītības jomā strādājošie uzņēmēji var vēlēties savā īpašumā iegūt dažādas augstākās izglītības iestādes.
Proti, koledžās liegts veidot bakalaura programmas. Tāpēc, ja vēlas īstenot studiju programmas, kas augstākas par koledžas līmeni, neatliek nekas cits kā nopirkt kādu jau strādājošu augstskolu, jo jaunu augstskolu dibināt ir pārlieku sarežģīti.
Tāpat Valērijs Ņikiforovs un Staņislavs Buka ir patiesā labuma guvēji Grāmatvedības un finanšu koledžā, kā arī Baltijas starptautiskajā akadēmijā (BSA). BSA gan īpašnieku pulks ir plašāks: tās daļas pieder arī Ņikitam Ņikiforovam un Intai Bukai.
Redzams arī, ka tie, kuri sākuši biznesu privātās izglītības jomā, tik viegli no tā neaiziet. Tā pirms diviem gadiem par dažādiem pārkāpumiem atņēma akreditāciju Latvijas Biznesa koledžai.
Tagad Normundam Gūtmanim, kas bija Latvijas Biznesa koledžas direktors, pieder 39 procenti citā privātā augstākās izglītības iestādē: Vadības koledžā. 51 procents tajā pieder Rolandam Veinbergam, vēl pa pa pieciem procentiem ticis Ivaram Burčikam un Maijai Timanovskai. Valdē lielākā īpašnieka nav, bet ir N. Gūtmanis un I. Burčiks.
Piederības forma caur uzņēmumu
Ir augstskolas, kas pieder nevis privātpersonām, bet uzņēmumiem.
Biznesa augstskolai “Turība” (BAT), kura simtprocentīgi pieder SIA “AZR”, kā patiesais labuma guvējs norādīts uzņēmējs Aigars Rostovskis, kurš zināms arī kā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents. Jāsaka, ka A. Rostovskis nekad nav arī slēpis, ka ir BAT īpašnieks.
Informācijas sistēmu un menedžmenta augstskola (ISMA) pieder akciju sabiedrībai “Izglītības nams”. Tā akcionāri Romans Djakons, Marga Živitere, Deniss Djakons, Olga Verdenhofa, Deniss Kļukins, Svetlana Dobrjakova.
Izņemot D. Kļukinu un S. Dobrjakovu, visi akcionāri dažādos amatos strādā ISMA. Piemēram, D. Djakons ir arī augstskolas rektors. Kāpēc piederības forma izvēlēta caur uzņēmumu, augstskolā neskaidro.
Savukārt Biznesa vadības koledža pieder Latvijas Uzņēmējdarbības un menedžmenta akadēmijai. Patiesais labuma guvējs ir Jānis Stabiņš, kas vienlaikus ir arī koledžas valdes loceklis. Jāpiebilst, ka caur minēto akadēmiju Biznesa vadības koledža J. Stabiņam pieder tikai no pagājušā gada. Iepriekš kā Biznesa vadības koledžas īpašnieki minēti uzņēmumi ASV un Panamā.
Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskola “RISEBA” pieder Kiprā reģistrētam uzņēmumam “Afograde limited”, taču patiesie labuma guvēji ir Latvijas pilsoņi Jevgenijs Kurovs un Irina Seņņikova, kura ir arī augstskolas rektore.
Iepriekš daļas šajā augstskolā piederējušas arī uzņēmumiem, kas atrodas ASV vai Lielbritānijā. Agrāk augstskolas īpašnieku vidū bijusi “Parex” banka, kā arī Latvijas Biznesa skola. I. Seņnikova skaidro, ka šāda sistēma, ka augstskola pieder uzņēmumam, izveidojusies vēsturiski, taču nodokļi tiek maksāti Latvijai un īstie īpašnieki netiek slēpti.
Attiecībā uz Rīgas Juridisko augstskolu (RJA) un Rīgas Ekonomikas augstskolu (REA) datu bāzē “Firmas.lv” ir īpatnējs formulējums: “patieso labuma guvēju noskaidrot nav iespējams”, kaut zināms, ka RJA īpašnieki ir Latvijas Universitāte un Sorosa fonds “Latvija”, bet REA – nodibinājums “Stockholm school of Economic in Riga”.
Krievijas un Lietuvas pilsoņu īpašums
Savukārt daļa privāto augstskolu pieder ārvalstniekiem. Piemēram, Rīgas Aeronavigācijas institūts (RAI), kura dibinātāju vidū sākotnēji bija arī Krievijas Transporta ministrija, daļēji pieder Krievijas pilsonei Ludmilai Kuzņecovai. Tāpat Transporta un sakaru institūta (TSI) patiesā labuma guvēja ir Natālija Fileva, kura ir ne tikai Krievijas pilsone, bet kaimiņvalstī arī dzīvo.
Institūts viņai pieder caur trim dažādām firmām: divas no tām reģistrētas Krievijā, bet viena – Nīderlandē. Iepriekš – līdz 2008. gadam – šis institūts piederējis “Parex” bankai, tās īpašniekiem Viktoram Krasovickim un Valērijam Karginam, kā arī tagadējam Rīgas domes “Saskaņas” frakcijas priekšsēdētāja vietniekam Mihailam Kameņeckim. Jūrniecības koledžas “Novikontas” īpašnieks un patiesais labuma guvējs ir Lietuvas pilsonis Aleksandrs Hropenko.
A. Baumanis uzskata: tas, ka daļa privāto augstskolu pieder ārvalstniekiem, “nav problēma”. Arī tad, ja augstskola pieder Krievijas pilsonim, tam esot loģisks izskaidrojums. Latvijā darboties šajā jomā augstskolas īpašniekiem esot vieglāk, jo te mazāka birokrātija un politiskais spiediens, rodas lielāka drošības sajūta, ja ir bizness arī ārpus Krievijas.
Daļai augstskolu pašām pieder daļas arī citos uzņēmumos. Piemēram, BSA pieder Grāmatvedības un finanšu koledža, kā arī daļas izdevniecības namā “Uadžet” un Sociālo un humanitāro problēmu zinātniski pētnieciskajā institūtā. Tādējādi izglītības tirgū veidojas garas īpašnieku ķēdes.
Kurš “apgroza” miljonus?
Milzīgas atšķirības ir dažādu augstākās izglītības iestāžu pamatkapitālā. Tā BAT tas pārsniedz pat divus miljonus eiro, REA tas ir gandrīz 1,4 miljoni, kamēr Vadības koledžai pamatkapitāls ir tikai 2800 eiro.
Tāpat dažāda ir finansiālā situācija. Ekonomiskās krīzes laikā strauji kritās arī privāto augstskolu apgrozījums un peļņa, taču pēdējos gados tas lielākoties stabilizējas. Visnaudīgākā ir BAT, kurai 2017. gadā bijis 5,15 miljonu apgrozījums.
Tas sāk pieaugt pēc dramatiskā krituma 2013. gadā, kad apgrozījums strauji nokritās no 7,79 miljoniem līdz 4,88 miljoniem. Peļņa bijusi teju pusmiljons, kas ir lielākā peļņa kopš 2012. gada, kad tā bija 0, 76 miljoni eiro.
Gandrīz tikpat liels apgrozījums – 5,14 miljoni – bijis augstskolai RISEBA. Tas stabili pieaug kopš 2013. gada. Peļņa pērn bijusi 260 000 eiro, bet neizmaksātās dividendes pārsniedz 1,3 miljonus eiro.
Seko TSI, kura apgrozījums gan 2008., gan 2009. gadā gandrīz sasniedza piecus miljonus eiro, bet pēdējo gadu laikā svārstījies un pērn bijis 3,51 miljons. Peļņa 2007. gadā pat pārsniegusi miljonu, bet pēcāk kritusies līdz 36,8 tūkstošiem 2017. gadā. Pērn nopelnīti 49,7 tūkstoši.
Nākamais lielākais apgrozījums ir BSA – 2017. gadā (pēdējā, par kuru pieejami dati) tas bija vairāk nekā trīs miljoni eiro. Tādā līmenī apgrozījums turas pēdējos gados, bet, piemēram, 2008. gadā tas bija divtik lielāks. 2017. gada peļņa bijusi ap 100 000 eiro, bet iepriekšējos gados tā bija divreiz lielāka. Taču 2017. gadā arī īpašniekiem izmaksātas dividendes – 68 242 eiro.
REA apgrozījums pēdējos piecus gadus turas ap 2,5 miljoniem, tomēr pēdējos divus gadus augstskola strādājusi ar zaudējumiem. Pērn tie pārsniedza 100 000 eiro, bet aizpērn – pat 300 000 eiro.
Rīgas Juridiskās augstskolas apgrozījums pēdējos septiņos gados nav bijis zemāks par diviem miljoniem eiro, tomēr 2016. gadā bija pat 47 tūkstošus lieli zaudējumi, kas 2017. gadā samazināti līdz nepilniem septiņiem tūkstošiem.
Rīgas Aeronavigācijas institūtā peļņa un apgrozījums pēdējos gados krities: vēl 2016. un 2017. gadā tas bija virs trīs miljoniem eiro, bet pērn jau nokrities zem diviem miljoniem eiro.
Arī peļņa iepriekš pārsniedza miljonu, bet 2018. gadā saruka līdz nepilniem 600 000 eiro. ISMA vēl pirms desmit gadiem varēja lepoties ar divu miljonu eiro vērtu apgrozījumu, bet 2017. gadā tas bija nedaudz lielāks par pusotru miljonu. Peļņa pirms diviem gadiem bija 10 200 eiro, taču iepriekš bija pat 7400 eiro lieli zaudējumi.
Zaudējumi vai maza peļņa
Savukārt citas privātās augstskolas nekad nav varējušas lepoties ar miljonos mērāmu apgrozījumu. Piemēram, Kristīgās akadēmijas apgrozījums pērn bija tikai 180 000 eiro, tomēr 2018. gadā augstskolai vismaz nebija zaudējumu, kas tai ir ierasta lieta.
Pēdējos 13 gados akadēmija finanšu gadu ar zaudējumiem noslēgusi deviņas reizes. Lielākie zaudējumi – 28 600 eiro – bijuši 2006. gadā, bet pērn peļņa sasniegusi vairāk nekā 15 000 eiro. Lutera akadēmijai gada apgrozījums bijis vēl mazāks – 130 000, bet peļņa vai precīzāk atlikums, jo šī biedrība dibināta kā bezpeļņas organizācija, – tikai 3390 eiro.
Bezpeļņas organizācija ir arī katoļu augstākās izglītības iestāde – Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts, kas ir arī Laterāna Pontifikālās universitātes filiāle. Tam pērn krities apgrozījums pat par 22 procentiem un bijis vien 129 458 eiro, turklāt bijuši arī 17 495 vērti zaudējumi. 2017. gadā, kad apgrozījums bija lielāks, toties tika sasniegta 28 968 eiro liela peļņa.
Pat jaunākajai augstākās izglītības iestādei “Hotel School” viesnīcu biznesa koledža, kur ir tikai 27 studenti, apgrozījums ir lielāks: aptuveni 300 000 eiro un peļņa 30 200 eiro.
Ņemot vērā atšķirīgo apgrozījumu un peļņu, atšķiras arī valstij nomaksātais nodokļu apmērs. Tā TSI pērn valsts kasē iemaksājis virs 100 tūkstošiem eiro, REA un BSA – pat aptuveni 800 000 eiro, bet RISEBA – vairāk nekā miljonu eiro. Toties Kristīgā akadēmija nodokļos maksājusi nedaudz vairāk kā 7000 eiro.
Daļai privāto augstākās izglītības iestāžu ir arī nodokļu parādi. Tā Biznesa vadības koledžai jūlija vidū bija sakrājies vairāk nekā 2000 eiro liels nodokļu parāds.
Notiek arī bankroti
Vaicāts, vai augstākā izglītība ir peļņu nesošs bizness, A. Baumanis atbild: “Tas ir tāpat kā jebkurā citā uzņēmējdarbības jomā. Ir, kas pelna, un ir, kas neiztur konkurenci un bankrotē.”
Piemēram, pēdējo gadu laikā slēgtas Sociālo tehnoloģiju augstskola un sociālā darba augstskola “Attīstība”. Savukārt citas, lai kļūtu stiprākas, apvienojušās. Tā Baltijas starptautiskajā akadēmijā iekļāvies Baltijas psiholoģijas un menedžmenta institūts. Tādējādi izdodas arī samazināt administratīvos izdevumus.
Savukārt pelnošajām augstskolām, lai noturētos tirgū, gūtās peļņas lauvas tiesa bieži vien jāiegulda attīstībā. Tā “Turībā” šobrīd top jauns datortehnoloģiju centrs, tam tiek tērēti aptuveni 400 000 eiro, kamēr dividendēs īpašniekam “aiziet” vien 100 000 eiro.
A. Saltikova toties uzskata, ka, pat ja ir peļņa, augstākā izglītība tāpat ir sociāls bizness, kurā darbojoties nepieciešama misijas apziņa. Uzņēmēja atzīst, ka viņas augstākās izglītības bizness tiek stutēts ar kredītu palīdzību, tāpēc viņas ģimenei piederošās koledžas daļas bijušas ieķīlātas. Piemēram, lai iegādātos uzņēmumu kopā ar nekustamo īpašumu, kurā nākotnē plānotas telpas arī Ekonomikas un kultūras augstskolai.
Krieviski studēt liegs
Iepriekš privātās augstskolas piedāvāja salīdzinoši daudz studiju programmu krievu valodā, taču kopš šā gada janvāra šajās studiju programmās uzņemt studentus ir liegts: saskaņā ar Augstskolu likumu arī privātajās augstskolās un koledžās, neraugoties uz to, kas ir īpašnieks, drīkst studēt tikai latviski vai citās Eiropas Savienības valstu valodās.
Tomēr tiem, kas sākuši studēt krieviski, ir tiesības šīs studiju programmas pabeigt, tāpēc iepriekšējā studiju gadā privātajās augstskolās joprojām bija salīdzinoši daudz krieviski studējošo. Visvairāk krieviski studējušo – 2371 jeb 82 procenti no visiem augstskolas studentiem – bija Transporta un sakaru institūtā. Otrā Krievijas pilsonim piederošajā augstskolā – Rīgas Aeronavigācijas institūtā – krieviski joprojām studēja 210 studenti, kas ir 58 procenti no visiem te studējošajiem.
Privātās augstskolas piedāvā studijas arī angliski. REA un RJA iespējams studēt tikai šajā svešvalodā.
Uzturēšanās atļaujas netirgo
Privātām augstskolām dažkārt pārmet, ka caur tām Latvijā kā studenti ieplūst personas, kurām ir risks kļūt par nelegālajiem imigrantiem un kuri te vairāk cep kebabus nekā studē. Taču citkārt pašas privātās izglītības iestādes ļaunprātīgi izmanto ārvalstnieku vēlmi studēt Latvijā.
Tā 2016. gadā tika ierosināta jau pieminētās Latvijas Biznesa koledžas ārkārtas akreditācija, jo ārvalstnieki sūdzējās, ka koledža liekot samaksāt reģistrācijas maksu, kamēr vēl nav skaidrs, vai studentam izdosies iebraukt Latvijā. Ja iebraukšana tiek liegta, naudu atgūt neizdodoties.
Tajā pašā laikā Augstākās izglītības padomē arī secināja, ka šī pati koledža esot pārāk pielaidīga pret ārvalstniekiem: uzņemot gan tos, kuri lāga nerunā angliski, gan tos, kuru iepriekšējais izglītības līmenis ir apšaubāms.
Vai privātās augstskolas vēršas pret šādām melnajām avīm? A. Baumanis apgalvo, ka jā. Arī par augstāko izglītību atbildīgās institūcijas pret LKB savulaik esot vērsušās tikai citu augstskolu spiediena dēļ. “Bija tāds gadījums, kad starptautiskā izglītības izstādē kādam Latvijas augstskolas pārstāvim vaicāja: sakiet, kura ir tā augstskola, kas tirgo uzturēšanās atļaujas Latvijā?
Ja tā notiek, tas ietekmē visu mūsu augstākās izglītības prestižu, un par to mums nevar būt vienalga,” teic A. Baumanis. “Turklāt, ja kāda augstskola pārplūdina Imigrācijas dienestu ar nesamērīgi daudz prasībām pēc uzturēšanās atļaujām, izveidojas gara rinda uz šo prasību izskatīšanu, kas daļai ārvalstu studentu var likt izvēlēties citu valsti, kur studēt.
Šobrīd visvairāk ārvalstu studentu ir augstskolā “ISMA” – 70 procenti no visiem augstskolā studējošajiem vai 1112 studenti.
Kāpēc izvēlas privātos?
Kopējais studentu skaits privātajās augstskolās un koledžās ir ļoti atšķirīgs. Augstskolās tas pērn nedaudz samazinājās, bet koledžās – pieauga. Ja valsts augstskolās ir tik daudz budžeta vietu, ka pirmajā uzņemšanas kārtā pat neizdodas visas aizpildīt, kāpēc studētgribētāji joprojām gatavi izvēlēties privātās augstskolas un maksāt par studijām?
A. Baumanis spriež, ka tā ir tāpēc, ka te viņi zina, ko saņems: darba tirgū nepieciešamas zināšanas. Viņš nepiekrīt, ka privātajās augstskolās būtu vieglāk studēt, jo students tiek uztverts kā klients.
Citi privāto augstskolu pārstāvji piebilst: uz privātajām augstskolām nāk arī tie, kuriem tomēr nav pieticis valsts apmaksāto studiju vietu kādā konkrētā studiju programmā. Piemēram, sociālo zinātņu jomā budžeta vietu ir maz un tieši šajā jomā privātajās augstskolās ir visvairāk studiju programmu.
