Latvijas prese ir mūsu valstiskuma vēsture – saruna ar mediju pētnieci 3
Linda Kusiņa-Šulce, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Bet kādēļ gan lai cilvēkus, kuri nav saistīti ar medijiem, interesētu žurnālistikas vēsture un pētniecība?” – uz manu pažēlošanos ar pretjautājumu lietišķi atbildēja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore, vadošā pētniece VITA ZELČE.
Šā gada sākumā izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznāca mediju teorētiķa Aināra Dimanta sarakstīta visaptveroša Latvijas mediju vēsture no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām “Latvijas prese 200 gados”. Skaidrs, ka izdevuma pamatauditorija ir komunikācijas zinātņu, vēstures un politoloģijas studenti. Tomēr mediji, gribam to vai ne, ir mums visapkārt, mēs ar tiem saskaramies gan tieši un apzināti – lasot, klausoties vai skatoties konkrētu plašsaziņas līdzekļu veidotu saturu –, gan arī netieši, savā sociālo tīklu burbulī ieraugot citu pamanīto. Un patiesībā plašsaziņas līdzekļi, it īpaši drukātā prese, savas pastāvēšanas laikā ir pildījusi un turpina pildīt visai sabiedrībai būtiskas funkcijas. Tādēļ preses vēsture pavisam tieši ir arī Latvijas valstiskuma vēsture.
Lai saruna pie kafijas tases nekļūtu pārmēru akadēmiska, apspriedām arī to, vai sociālo tīklu burbuļi un fake news (viltus ziņas) patiešām ir jauns un nebijis 21. gadsimta fenomens.
Kādēļ, studējot vēsturi, izlēmāt pievērsties tieši plašsaziņas medijiem? Laikā, kad uzaugām, avīzes bija gauži nebaudāmas, personīgi man no bērnības prātā palikuši tikai “Cīņas” ievadraksti pēc plēnumiem, kur teju aiz katra otrā teikuma iekavās bija rakstīts “aplausi”, “vētraini aplausi”, “ovācijas”…
Tādas iekavas bija ne tikai komunistiskās partijas plēnumiem, šādi ieraksti bijuši pie visu autoritāro vadoņu, teiksim, Ulmaņa un pārējo, runām. Protams, padomju laikā nekādu “pārējo” mums nebija, tātad nebija, ar ko salīdzināt. Es sacītu – tas ir ierasts stils, kas drukātajam vārdam piešķir zināmu vizualitāti, tādu kā neklātienes audioefektu, lai par norisēm plēnumā un auditorijas reakciju rastos pozitīvs priekšstats lasītājam. Viņu gan plēnuma materiāliem noteikti bija ļoti maz, vismaz es no savas bērnības neatceros nevienu, kurš tos būtu lasījis, ja nu vienīgi pirms eksāmeniem.
Bet šajā gadījumā avīze pilda arī zināmu rituālu funkciju, uzturot apziņu, ka pastāv valsts – Padomju Savienība – ar valdību, kas ir stipra, stabila un nosacīti nemirstīga, auditorijai nodrošinot sajūtu, ka dzīve turpinās šajā ietvarā.
Rituāls kopumā ir viena no mediju funkcijām. To, ka jau 19. gadsimtā drukātā prese nostājās līdzās reliģiskajiem rituāliem vai pat sāka tos aizstāt, ļoti labi parāda Kornela universitātes pētnieks Benedikts Andersons savā izcilajā grāmatā “Iedomātās kopienas”, kas pagājušajā gadā beidzot iznākusi arī latviski (angļu valodā grāmata “Imagined Communities” iznāca 1983. gadā, bet nav savu aktualitāti zaudējusi. – L. K.-Š.). Regulāra laikraksta saņemšana nozīmēja, ka līdzīgas darbības vienlaikus veica cilvēki simtos un tūkstošos māju – paņēma avīzi no pastnieka vai pastkastes, atvēra to, izlasīja aptuveni vienā laikā vai, teiksim, tajā periodā, kad vēl bija izplatīta publiskās lasīšanas tradīcija, kāds no ģimenes avīzi skaļi lasīja priekšā. Tās ir rituālas darbības, jo atkārtojas. Un ko dara rituāls? Tas atražo ierasto dzīves kārtību. Tādēļ arī PSRS laikā plēnuma materiālu drukāšana ir rituāla darbība, kas saka – labi, jūs to nelasāt, bet mēs te esam.
Un tomēr: kādēļ mediju vēstures pētniecība?
Mana bērnība, kas iekrita pārsvarā 20. gadsimta 70. gados, bija rakstītās, lasāmās kultūras laiks, mēs esam paaudze, kas ir izlasījusi vairāk nekā citas paaudzes. Tā kā es ļoti ātri lasu, tad 70. gados izlasīju visu, kas nonāca manās rokās, un diezgan ātri sapratu, ka labi uztveru izlasītā informatīvo būtību. Kad iestājos universitātē, mums parasti piešķīra lasīšanai mazus gabaliņus no vecajiem laikrakstiem, piemēram, “Pēterburgas Avīzēm”. Izlasīju visus uzdotos tekstus un tad ņēmu nākamo laikrakstu, “Mājas Viesi”, tam sekoja “Latviešu Avīzes” un “Tas Latviešu Ļaužu Draugs”. Jau toreiz, sākot lasīt “Mājas Viesi”, sapratu: ja šo laikrakstu izlasu pati, nevis tikai to, ko par to rakstījuši agrāku laiku pētnieki, tad pašas izlasītais saturs man to liek vērtēt atšķirīgi, nekā tas izgaismots zināmajā vēstures literatūrā.
Jūs domājat – padomju vēstures literatūrā.
Nē, šis mans secinājums attiecās ne tikai uz padomju, bet arī iepriekšējo laikmetu literatūru. Vēstures studijas, arī padomju periodā, bija diezgan klasiskas, mana kursa darba vadītājam profesoram Maksimam Duhanovam bija ļoti laba metodika, kas nozīmēja, ka pētniecības sākumposms tiek veltīts pētāmās tēmas historiogrāfijai. Proti, studentam bija jāiepazīst viss, kas par tēmu jau uzrakstīts, un tikai tad paši sākām pētniecības darbu. Tas arī ļāva ieraudzīt avotos jauno, to, kas vēl nebija identificēts, interpretēts un izvērtēts. 80. gados priekšrocība bija, ka tikām specfondos un varējām izlasīt arī 20.–30. gadu literatūru.
Izlasot šos laikrakstus, sapratu, ka mana laika ietvarā tos var vērtēt atšķirīgi, nekā to vērtējusi agrākā skola, tātad manam vērtējumam piemīt novitāte. Tas man šķiet bezgala svarīgi, ka pētnieki strādā ar avotiem, veido jaunus lasījumus, izmantojot mūsdienīgas pētniecības metodes, pieejas, kas rada pamatu dziļākai analīzei, un tādējādi rada jaunas zinātniskas zināšanas, kas iederīgas sava laika kontekstā. Vēstures, tostarp mediju vēstures, pētniecība nav tikai jaunu, līdz šim nezināmu faktu medības, bet arī tekstu, notikumu analīze un interpretācija.
Tieši pētniecības metožu konsekventa lietošana darba avotiem diktē to, ka pētnieks godīgi un profesionāli to vai citu teksta apjomu apstrādā ar vienotu instrumentu. Nevis tā, ka man patīk kaķi, tādēļ es vēstu, ka visi mediji raksta par kaķiem, bet gan veicu, piemēram, teksta kvantitatīvo kontentanalīzi, kas ļauj secināt, ka patiesībā konkrētā laika periodā par kaķiem bijis rakstīts salīdzinoši maz.
Vai medijus būtiski maina tehnoloģijas?
Protams, jāņem vērā, ka mediju radīšana un lietošana ir izteikti tehnoloģiska lieta, ko lielā mērā nosaka arī dzīves komforta līmeņa paaugstināšanās. Parādoties apgaismojumam, kas izkliedēts pa visu telpu, radās iespēja lasīt individuāli, bet apstākļos, kad gaismas avots mājās bija petrolejas lampas vai sveces, vai skals ar ierobežotu gaismas laukumu, kad tās pietiek tikai vienam cilvēkam, viņš bija šā rituāla – grāmatas vai laikraksta lasīšanas – galvenā persona.
Tagad, kad mediji pastāv dažādajās digitālajās platformās – datorā, planšetē, viedtelefonā –, saturs paliek nemainīgs, mainās tikai forma, veids, kā mēs lasām. Tehnoloģijas ļauj lasīšanai izkliedēties vēl vairāk, tas nozīmē, ka nav jāabonē viens laikraksts, bet katrs ģimenes loceklis var vienu un to pašu tekstu lasīt dažādās viedierīcēs. Tādējādi lasīšana izsējas vēl vairāk nekā elektriskās gaismas rašanās brīdī, bet informācijas ieguves process tomēr ir ļoti līdzīgs.
Mediju formāti var mainīties, un mēs nevaram īsti izfantazēt, kāds būs nākamais. Ir tāda Kanādas mediju pētniecības skola, kas tapusi pagājušā gadsimta vidū un pievērš uzmanību mediju tehnoloģijas izmaiņām, inter-akcijai ar citām tehnoloģijām un tam, kā šīs tehnoloģijas maina pašu sabiedrību. Piemēram, drukas tehnoloģijas rašanās 15. gadsimtā un tās spējais uzplaukums vājināja sava laika varas birokrātiskā monopola pozīcijas un veicināja individuālismu un nacionālismu, kas savukārt sekmēja nacionālo valstu un to pārvaldes tapšanu. Bet medija pamatfunkcijas tehnoloģijas nemaina.
Ja paskatās, kā Latvijas tābrīža laikrakstos tika atspoguļots Pirmā pasaules kara pirmais mēnesis, es teiktu, informācijas blīvums ir milzīgs. Toreiz laikrakstu ziņu lente darbojās kā mūsdienu portālu ziņu lentes, tikai tajā bija pārrāvumi, jo, protams, katru avīzes numuru nācās nogādāt tipogrāfijā un nodrukāt. Mazliet atšķīrās arī katras redakcijas pieeja – teiksim, “Dzimtenes Vēstneša” lasītājs pavisam noteikti grima informācijas pārpilnībā. “Jaunākās Ziņas” bija mazāka apjoma avīze un pret savu lasītāju, kas varēja būt mazāk izglītots, izturējās saudzīgāk – piedāvāja vairāk atlasītas ziņas, tās bija arī īsākas. Neraugoties uz strauji ieviesto kara cenzūru, latviešu lasītājs bija ļoti detalizēti informēts par notikumiem Eiropā, bet redzams, ka trūka komentāru un skaidrojošu publikāciju, kas norises pasaulē saistītu ar vietējām, palīdzētu lasītājam rast atbildes uz aktuālajiem jautājumiem: vai viņi ir apdraudēti, vai karš atnāks arī pie viņiem, ko darīt? Un arī tur, protams, ir runa par medijpratību. Lasītājiem bija jāprot rīkoties ar informāciju. Teiksim, “Dzimtenes Vēstnesī” ir ievadraksts, kas brīdina no pārmērīga patriotisma viļņa, kas tobrīd strāvoja apkārt, jo rādās, ka karš būs ilgs. Bet tas ir vien racionāli veidota nākotnes scenārija kriksītis.
Arī tad, kad sākās Ukrainas karš, bija nepārtraukta ziņu lente, jaunais informācijas pasniegšanā bija teksta tiešraides, kas zem viena virsraksta apkopoja daudzas sīkākas ziņas par notikumiem Ukrainā.
Tomēr tehnoloģijas ir mainījušas arī saturu. Pastāvot tradicionālajiem medijiem, cilvēki saņēma informāciju, kas atkarībā no izdevuma bija apskatīta no atšķirīga skatpunkta, iespējams, atšķirīgā partijiskā vērtējumā, tomēr lasītāji atradās vienā informatīvajā laukā. Vai tagad, lasot katram savā ekrānā, īpaši, ja gūstam informāciju no sociālajiem tīkliem, tomēr nenonākam pilnīgi atšķirīgos burbuļos?
Informācijas atlasē, ko mēs katrs saņemam sociālajos tīklos, piedalās vairāki informācijas veidotāji – pats sociālā tīkla lietotājs, kurš izveidojis kontu un izvēlējies, ar ko viņš tajā saistīsies, tad loks, ar ko viņš saistījies un kas izvieto, piemēram, brīnišķīgus kaķīšu video, un tad reklāmdevēji, no kuru piedāvājuma algoritmi izvēlēsies, kas jums varētu šķist interesants. Tas rada priekšnosacījumus, lai izveidotos tāds vai citāds burbulis, bet lietotājam jau ir iespēja ielaist savā burbulī citu, atšķirīgu uzskatu cilvēkus, tā ir viņa izvēle. Cits jautājums par apmaksātajām reklāmām, kas ielaužas manā telpā, tur varētu būt runa par mākslīgā intelekta līdzdalību.
Taču lielākoties jau cilvēks cenšas ap sevi radīt harmonisku vidi, kurā valda viņam pieņemami uzskati.
Jā, pavisam noteikti – ja tā nav profesija, žurnālistika vai pētniecība, tad ikdienas līmenī uzvar tieksme pēc komforta. Latvijas situācijā to ļoti labi parāda analīze, kādus medijus cilvēki lieto – latvieši dod priekšroku medijiem latviešu valodā, krievvalodīgie iedzīvotāji – krievu valodā. Cilvēku izvēle nav tikai racionāla, bet arī emocionāla. Viņi izvēlas informatīvo vidi, kurā jūtas omulīgi. Un valoda ir viens no svarīgiem faktoriem, kas to veicina. Burbuli veido, lai mēs, draugu kopa, līdzīgi domājošie, justos savstarpēji drošāk, atbalstošāk noteiktā dzīves situācijā un vienlaikus lai mēs šajā kopā būtu viens par otru informēti.
Velkot vēsturiskās paralēles, es negribētu teikt, ka burbulis, ko sociālajos tīklos veidojam, būtu absolūti vienreizīgs. Ik pa laikam tehnoloģiskajās pārmaiņās varam ieraudzīt agrāku notikumu modifikācijas. Teiksim, radio ienākšanu var salīdzināt ar sociālajiem tīkliem, jo raidstaciju izplatība sakrita ar autoritāro režīmu veidošanos 20. gadsimta 20.–30. gados, savukārt sociālo tīklu uzplaukums sakrīt ar globālu demokrātijas vājināšanos, breksitu, trampismu, populismu, dažādu galēji labējo strāvojumu ienākšanu. Līdzīgi kā pirms simt gadiem tobrīd jaunie spēlētāji, kas pārstāvēja jaunās galēji labējās vai galēji kreisās partijas, ļoti prasmīgi izmantoja tobrīd jauno mediju radio un auditorijas vājo medijpratību šā jaunā medija patērēšanā, lai panāktu savus mērķus, tāpat to dažādas partijas dara arī tagad.
Visai būtisks un man grūti izprotams sociālo tīklu fenomens ir tieksme uzticēties kaut vai anonīmiem avotiem, kuri pauž kādam noteiktam lokam patīkamus vēstījumus, nevis profesionāliem žurnālistiem, kuri par katru kļūdu atbild burtiski ar savu vārdu.
Arī tam, ko dēvējam par so-ciālo tīklu fake news, ir analogs vēsturē. Vācijas kolēģi no Augsburgas universitātes piedāvāja iesaistīties projektā par 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma pastkartēm, salīdzinošā perspektīvā pētot Vidus-eiropas un Austrumeiropas valstis. Līdz šim par pastkartēm biju domājusi pamatā kā par ilustratīvu, nevis funkcionālu materiālu, taču šis projekts man lika saprast, ka tā ir ārkārtīgi apjomīga un visai maz pētīta tēma. Pastkaršu industrija Eiropā bija milzīga un ļoti internacionāla. Ko dara pastkarte? Tā piedāvā informāciju ar vizuālā skatā ietvertu noskaņu. Tālaika pastkaršu industrijas pamatā ir fotogrāfija, bet tā ļoti bieži tika modificēta – izkrāsota un montāžas veidā papildināta ar kādām detaļām, piemēram, cilvēku figūrām, transporta līdzekļu attēliem. Raksturojot šādus attēlus, mēs varam izmantot tagad ierasto terminu fake news, ja redzam pastkartē ēku, kas atainota realitātei neatbilstošās košās krāsās, un cilvēku stāvus, kuru mērogi neatbilst kopējai attēla perspektīvai. Pastkaršu ražotāja uzdevums bija to liela apgrozība un peļņa. Tās vārdā ainava ieguva pievilcīgākas krāsas, nekā bija dabā. Vai arī – tikko medijos un sociālajos tīklos varējām vērot visdažādākajā veidā un visdažādāko aktoru atspoguļotus Jēkabpils plūdus. 1910. gadā Parīze piedzīvoja lielus plūdus, un tajā laikā tika izdotas daudzas pastkartes ar applūdušās pilsētas skatiem. Tās notikumu atspoguļoja iespējami efektīvi un emocionāli. Pircējs varēja izvēlēties ainu atbilstoši savai gaumei un pievienot tai savu tekstu, komentāru un nosūtīt draugam, piemēram, uz Rīgu, Salaspili vai Ogri. Pastkarte darbojās kā interpersonāls vizuālais un tekstuālais medijs.
20. gadsimta sākumā Eiropā cirkulēja miljoniem pastkaršu. Šķiet, ka tālaika cilvēki bija aizrāvušies ar to piedāvāto vizualitāti un krāšņumu. Cilvēkam bija ļoti daudz iespēju izvēlēties attēlu –īstu, viltotu, fotografētu, zīmētu –un to nosūtīt. Tajā laikā uzplauka arī dzejas pastkaršu žanrs. Cilvēki viens otram varēja nosūtīt pastkarti ar kādām populārām, piemēram, Raiņa vai Veidenbauma, dzejas rindām, ar vai bez attēla vai vēlējuma. Pastkartes bija arī samērā mazcenzēts mediju lauks Krievijas impērijā, kurā citādi bija ļoti jārēķinās ar cenzūras ietekmi. Lielajā pastkaršu plūsmā varēja arī iejukt kādi Krievijas impēriju kritizējoši sūtījumi.
Man laikam līdz šai sarunai pat nebija ienācis prātā, ka pastkarte ir medijs. Fascinējoša tomēr tā mediju vēsture!
Mans novērojums ir tāds, ka mediju darbiniekus mediju vēsture īpaši neinteresē, jo mediji dzīvo pamatā savā laikā un tā aktualitātē. Pēdējos gados populārākais mediju vēsturei veltītais produkts Latvijā noteikti ir seriāls “Emīlija. Latvijas preses karaliene”, kura radošo grupu konsultēja mana kolēģe Ineta Lipša un kura atsevišķās daļās atspoguļojas konkrēts vēstures lasījums. Rezultātā mūsu sabiedrība ir guvusi priekšstatu par attiecīgo laikposmu, “Jaunākajām Ziņām” un to produkciju.
Vai arī cits piemērs – “Latviešu Avīzēm” veltītā izstāde Jelgavā, kuras koncepcijas izstrādē piedalījos. Tās galvenā auditorija ir skolēni, kuri dodas ekskursijās pa Zemgali un apmeklē Jelgavas muzeju, kur gribot vai negribot vairākus mēnešus bija jāaplūko “Latviešu Avīzēm” veltītā izstāde. Var cerēt, ka būs daži bērni, kurus būs ieinteresējis kāds eksponāts, un viņu tālākajā dzīvē, vērtību sistēmā varbūt paliks vārdi “Latviešu Avīzes”. Bet varbūt arī ne. Jo kādēļ gan plašai sabiedrībai vajadzētu interesēties par mediju vēsturi? Medijs ir svarīgāks tagadnē.
Te nu es gribētu piesaukt Aināra Dimanta grāmatu par Latvijas preses divsimt gadiem un teikt, ka to pavisam noteikti vērts izlasīt ikvienam, kurš interesējas par Latvijas vēsturi, jo tajā atspoguļojas gan dažādu tautību sadzīvošana Latvijas teritorijā, gan vēstures grieži – kari, atšķirīgie režīmi. Kā tas viss ietekmējis presi un kā savukārt caur presi tikusi ietekmēta sabiedrība.
Jūs tikko skārāt ļoti svarīgu punktu, kas saista presi ar nāciju un valsti. Tā ir vēl viena Benedikta Andersona ideja par preses lomu. Benedikts Andersons nācijas tapšanas periodā tās dēvē par iztēlotajām kopienām, jo, lai cilvēki varētu veidot kopienu, sajust kopību, viņiem nepieciešamas kopīgas tēmas, kopīgs saturs un kopīga valoda. Līdz ar to mediji ar savu izplatības telpu formē nāciju robežas – nācija pletās tik tālu, cik tālu tika lietoti vieni un tie paši laikraksti, žurnāli, grāmatas un kalendāri vienā nacionālajā valodā. Arī latviešu nācija lielā mērā tapa, tieši pateicoties latviešu avīzēm, kas iznāca sākumā Jelgavā, tad arī Rīgā un nodrošināja kopīgu informatīvo lauku visiem latviešu valodas lietotājiem, kas kļuva par latviešu nāciju.
“Latviešu Avīžu” dibinātājs un pirmais redaktors Karls Vatsons rakstīja, ka viņa veidotais laikraksts savienos cilvēkus, kas, piemēram, dzīvo Grobiņā un Ilūkstē. Dzīvē viņi viens otru nekad nav sastapuši, bet, pateicoties avīzei, zinās viens par otra eksistenci. Viņiem būs arī kopīgas sarunu tēmas, kuras radīs “Latviešu Avīžu” ziņu lasīšana par notikumiem Kurzemē un pasaulē. Latvijas vārds un latviešu valoda dzimusi un nostiprinājusies tieši laikrakstos, un arī Latvijas valsts izveidojusies tajās pašās robežās, kurās 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā tika lietota latviešu prese.
Vārdu sakot, lai kādu formu tie ieņemtu, mediji turpina kalpot par iztēlotās nācijas veidotāju.
Jā, un te arī norisinās cīņa par cilvēku nācijpiederību. Tādēļ arī satraukumu rada ļaudis, kuri, pierobežā dzīvojot, uzstāda televizoru antenas, lai tās uztvertu Krievijas un Baltkrievijas televīzijas signālus. Te ir jautājums, kurai kopienai, kurai vērtību sistēmai piederēs tas vai cits cilvēks. Tāda pati ir arī jēga Latvijas mediju informatīvās vides atbrīvošanai no Kremļa mediju izplatītajiem vēstījumiem.
Vita Zelče
Profesore.
Vadošā Latvijas mediju vēstures, sociālās un sieviešu vēstures, kolektīvās atmiņas un rituālkomunikācijas pētniece.
LU gada zinātnes un zinātnes komunikācijas, “Kilograms kultūras” gada balvas laureāte, Fulbraita u. c. starptautisku stipendiju ieguvēja.
Stažējusies Džordžtaunas, Aiovas pavalsts, Džordža Vašingtona universitātē ASV un J. Gutenberga Maincas universitātē Vācijā.
Vadījusi Latvijas pētnieku darbu “Horizon-2020” un ERA.NET programmās.
Latvijas Zinātnes padomes eksperte.
