Latvijas portrets 100 gados 0
Jūrmalas pilsētas muzejs līdz 27. septembrim aicina uz izstādi “Portrets tēlniecībā, glezniecībā un grafikā”. Šī izstāde veidota no Jūrmalas pilsētas muzeja mākslas krājuma. Te eksponēto portretu hronoloģiskās robežas ietver laika posmu no 20. gadsimta 20. − 30. gadiem līdz šodienai. Tie ir gandrīz 100 gadi.
Šajā izstādē apmeklētājiem ir iespēja aplūkot ap 80 mākslas darbu. Portrets ir noteiktas personas jeb individuāla cilvēka tēlojums dažādās tehnikās. Vārda “portrets” izcelsme nākusi no viduslaiku latīņu vārda “retraho”, kas nozīmē attēlot vai kopēt. Tomēr cilvēka attēlojuma stils vai veids mainās atbilstoši laikmeta sociālo ideoloģiju un estētisko izjūtu ietekmei. Šajā izstādē galvenokārt ir latviešu autoru radītie portreti, kurus papildina 20. gadsimta 70. – 80. gados iegūtie krievu mākslinieku gleznojumi, kā arī dažādu tautību skulptoru darbi, kurus muzejs ir pārņēmis no Dzintaru Mākslinieku jaunrades nama, kas astoņdesmitajos gados šeit rīkoja nozīmīgus starptautiskus simpozijus.
“Lielākā daļa izstādē apskatāmo portretu iekļauti Jūrmalas pilsētas muzeja mākslas krājuma stājglezniecības kolekcijā, kopumā apmēram 490 vienību. Darbu autoru tautība, izglītība, saistība ar portretējamo vērtējama ar visplašāko amplitūdu, taču pāris darbu kā, piemēram, Harija Ēberšteina gleznotais folklorista un Dubultu ģimnāzijas dibinātāja “Ludviga Bērziņa portrets”, 20. gs. 50. − 60. gadi, Pētera Postaža “Raiņa un Aspazijas portrets”, 2007. gads, ir saistīti ar Jūrmalas pilsētu,” atklāj muzeja pārstāve Diāna Josta. Savukārt par tēlniecības darbiem D. Josta teic: “Tēlnieku vecmeistaru darbi pārstāvēti ar Augusta Bijas plaketi “Margrieta”, kas tapusi 20. gadsimta 20. gados, un ar Kārļa Zāles ģipša atlējumiem − “Sievas portretu” un “Vīrieša galvu” no 20. gadsimta 30. – 40. gadiem. Izstādē iekļautas arī medaļas. Pie visražīgākajiem un dāsnākajiem mūsdienu medaļu mākslas meistariem jāmin Jānis Strupulis.”
Izstādes veidotāji no pašportretu žanra izceļ divu mākslinieku darbus. “No grafiķa Jāņa Plēpja pašportreta izstrāvo līnijas plastiskums, ritma izsmalcinātība, pārdomāts gaismēnas un faktūru lietojums. Savukārt gleznotāja Arvīda Egles pašportrets raksturo viņu kā izcilu koloristu, ar raksturīgu dūmakaino vai dzidri pelēcīgo tonālo gleznojumu,” stāsta D. Josta. Savukārt jaunāko mākslinieku darbi muzeja kolekcijā iezīmējas ar lielāku dekorativitāti un košāku krāsu lietojumu, kas atklājas Ingemāras Treijas 2014. gadā gleznotajā “Līgo vainagā”.
“Latvijas mākslā portrets saglabā reālisma tradīcijas. Kā nacionālu iezīmi varētu izcelt portreta liriski apcerīgo izteiksmi un zināmu vispārinājumu formu atveidojumā. Tomēr katra portretista skatījums un rokraksts ir individuāls,” skaidro D. Josta.
