Māris Antonevičs: Latvijas politiķu sapnis par Singapūru 5
Laiku pa laikam kāds Latvijas politiķis vai uzņēmējs mēdz “iemīlēties” Singapūrā. Tas nav grūti, ja kaut reizi izdevies pabūt šajā nelielajā Āzijas pilsētvalstī, kur daudzas ainas drīzāk atgādina nevis realitāti, bet nākotnes vīziju (piemēram, neticamie “Līča dārzi” – “Gardens by the Bay”). Ne velti tieši Singapūra bieži tiek izvēlēta kā fons fantastikas filmu uzņemšanai, jo te nav vajadzīga datorgrafika, lai ainavu padarītu ticamu. Arī valsts ekonomiskie sasniegumi žilbina, raisot vēlmi atkārtot šo veiksmes stāstu.
Jau 90. gados tika runāts par “Baltijas tīģeriem” (Singapūra līdzās ar Honkongu un Taivānu dēvētas par “Āzijas tīģeriem”), tomēr vēlāk šis apzīmējums drīzāk izpelnījās ironiju. Mēģinot atgriezties politikā, par Singapūru sapņoja bijušais premjers Einars Repše, kas to pat bija izvēlējies kā savu politisko reklāmu vadmotīvu. To intervijās pieminējis arī Ainārs Šlesers un vēl citi. Tagad stafeti pārņēmis “Saskaņas” premjera kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis. Viņš pirmsvēlēšanu videorulīšos nopietnā balsī stāsta, ka gatavojas Rīgu pārvērst par “reģiona Singapūru” kā “biznesa pakalpojumu eksporta centru”.
Te, protams, uzreiz rodas pirmais jautājums – ja “Saskaņa” bez konkurences atrodas pie varas Rīgā jau deviņus gadus, tad kāpēc tā nemaz nav pavirzījusies Singapūras virzienā, drīzāk jau attālinājusies. Bet tāpēc jau par Rīgu kā Singapūru runā partijas jaunpienācējs Dombrovskis, nevis Rīgas mērs Nils Ušakovs. Katram sava loma.
Problēma ir tā, ka no lielā stāsta par Singapūru politiķi un citi interesenti parasti mēģina izvilkt tikai sev interesējošās detaļas, pārējo izliekoties neredzam. Vai arī uzreiz ķerties pie “saldā ēdiena”, izlaižot ne vien citus ēdienus, bet arī to pagatavošanas procesu. Arī “Saskaņas” premjera pieminētie “biznesa pakalpojumi”, ar kuriem mūsdienās lepojas Singapūra, ir tikai rezultāts ilgstošai valsts politikai, kuru tāda “Saskaņa” nemaz nav spējīga realizēt, jo tad tai nāktos atteikties no pašreizējā tēla, populistiski kreisās un promaskaviskās politiskās orientācijas un jo īpaši – ierastā saimniekošanas stila, ko tā gadiem piekopusi Latvijas galvaspilsētā.
Ja godīgi, Singapūras situācija ir unikāla un to nemaz nav iespējams atkārtot, jo starta apstākļi vienmēr būs atšķirīgi. Taču ir vairākas fundamentālas lietas, kas būtu jāatzīst tiem, kas mēģina spert soli šajā virzienā. Tās nav grūti uzzināt, jo bijušais Singapūras ilggadējais premjers Lī Guanjao ir uzrakstījis ļoti izsmeļošus memuārus (grāmata “No trešās valsts uz pirmo. Singapūras stāsts 1965-2000”, starp citu, tulkota arī latviešu valodā).
Tiem, kas bijuši Singapūrā, nebūs paslīdējis garām, ka ikdienas dzīve šajā valstī ir stingri reglamentēta un to vai uz katra soļa pavada dažādi aizliegumi, no kuriem tūristiem parasti eksotiskākais šķiet košļājamo gumiju aizliegums. Bargi sodi paredzēti par atkritumu nosviešanu, sabiedriskā īpašuma bojāšanu, spļaušanu un tā tālāk. To visu valdība savulaik ieviesusi ne jau tūristiem, bet lai lauztu vietējo iedzīvotāju paradumus un domāšanu, tāpēc tagad tā krietni atšķiras no citām Dienvidaustrumāzijas valstīm. Taču vēl nopietnāka “laušana” notika politiskās kultūras un elites paradumu līmenī, un īpaši tā izpaudusies nežēlīgā cīņā pret korupciju. “Mēs spējām radīt nostāju, ka korupciju valsts iestādēs uztvēra kā draudu sabiedrībai. Te izvēlējās izdarīt pašnāvību, nevis krist nežēlastībā un tikt izstumts no sabiedrības,” raksta Lī Guanjao. Turklāt: “Kopš 50. gadiem esam izveidojuši politisko klimatu, kurā politiķiem jāatspēko katra amata pārkāpums vai noziegumu apsūdzība.”
Un tagad iedomāsimies “Saskaņas” kontrolēto Rīgas domi ar visām tās struktūrām, par kurām medijos gandrīz vai katru nedēļu parādās jaunas ziņas par korupciju vai nelietderīgu līdzekļu izšķērdēšanu (jaunākie piemēri – mistiskais Rīgas Centrāltirgus direktora padomnieks sporta (!) jautājumos un pseidokonsultanti pašvaldību uzņēmumos, kuri dāsno atalgojumu ziedo partijas kasē). Domes vadība visos šajos gadījumos blisina acis, mēģinot aiziet no tēmas vai vēl nekaunīgāk – izliekas, ka viss kārtībā. Tādu gadījumu jau sakrājies desmitiem, un, šķiet, “Saskaņu” pat īpaši neuztrauc šis tēls. Vēl vairāk – tā kļūst par partijas firmas zīmi, jo līdzīgas pazīmes raksturo arī citu pārvaldīto pašvaldību – Rēzekni.
Tas pats jau būtu sakāms arī par agrākajiem Singapūras apdziedātājiem, kas vārdos teikuši vienu, bet reālajā dzīvē kārto darījumus viesnīcu numuriņos, pirtīs un tamlīdzīgi. Lielākoties viņi nav gatavi paveikt pat daļu no tā, kas izdarīts Singapūrā. Tāpēc, no Latvijas politiķiem dzirdot vārdu “Singapūra”, cilvēkiem jāzina, ka tā nav vīzija, tas ir reklāmas sauklis.
