Latvijas piļu un muižu vēsturiskie dārzi: lolot, pasargāt, bet atjaunot! 2
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”.
Pagājušā gada vasarā pirmoreiz tika sarīkotas Latvijas piļu un muižu vēsturisko dārzu un parku dienas. Tam, ka vai katrā muižā bija mazāks vai lielāks parks, jāpateicas vācu baroniem un citiem muižniekiem, kuri 18.–20. gadsimtā Eiropā valdošās tendences dārzu un parku arhitektūrā vēlējās īstenot savos īpašumos, pat savstarpēji sacenšoties, kura parkā būs vairāk eksotisko koku un krūmu sugu vai ainavu un mazās arhitektūras formu – dīķu, tiltiņu, soliņu, paviljonu.
Līdz ar to vecie dendroloģiskie stādījumi un parki ir neatņemama muižas kompleksa daļa, kura nav atraujama no muižas vēstures un to īpašnieku likteņgaitām. Protams, laikmetu grieži ietekmējuši gan ļaudis, gan viņu veidojumus – daudzi parki ir aizauguši vai nepietiekami kopti, tomēr netrūkst tādu, kuri ir atjaunoti un līdz ar muižām kļuvuši par kultūras pieminekļiem, uz kuriem varētu attiecināt arī dabas pieminekļa statusu.
Parku pievienotās vērtības
Vēsturiskajiem dendroloģiskajiem stādījumiem, tostarp muižu parkiem, piemīt vairākas vērtību kategorijas, kas pamatoti vai nepamatoti dažkārt tiek pretnostatītas viena pret otru, uzskata Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns. “Pirmkārt, ikviens parks ir veiksmīgāks vai mazāk veiksmīgs dārzu un parku mākslas piemineklis, otrkārt kompleksā ar vēsturisko apbūvi un tur dzīvojušiem un strādājušiem cilvēkiem parks veido noteiktas apdzīvotas vietas vēsturisko kodolu – tātad ir arī vēstures un kultūras piemineklis.
Treškārt, parki ir dendroloģiski nozīmīgi apskates objekti pārsvarā citzemju koku, krūmu daudzveidības dēļ, kas interesanti ne tikai tūristiem, bet arī zinātniekiem, kuri, pētot vairākus simtus gadu augušos kokus, var iegūt informāciju, kā kāda suga spējusi aklimatizēties Latvijas apstākļos. No tā izriet arī parku ceturtā – saimnieciskā – vērtība.
No tiem daudzajiem kokiem un krūmiem, kas savulaik stādīti parkos, ir izdzīvojuši izturīgākie un Latvijas klimatam piemērotākie. Domājot tālākā perspektīvā, no šādiem kokiem iegūtais pavairojamais materiāls mežsaimniecības un dekoratīvās dārzkopības vajadzībām ir krietni uzticamāks nekā no citurienes atvestais, kam trūkst skarbāka klimata ģenētiskās pieredzes,” norāda Svilāns.
Kā piekto parku vērtību Andrejs Svilāns min bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, lai gan ar šādu mērķi tie netika ierīkoti. “Ir radies paradokss – parkus ilgstoši saudzējot, tajos izauguši liela izmēra dažādu sugu koki, kādi reti vairs atrodami citās mežaudzēs, kur tie jau sen nocirsti lietkoksnei vai malkai.
Daudzi parku koki cienījamā vecuma dēļ ir dobumaini un kalpo par gan parepifītisko un pusparazītisko augu, gan ķērpju, gan saprofīto un parazītisko sēņu, gan kukaiņu, gan dzeņveidīgo un pūčveidīgo putnu, kā arī dobumos dzīvojošo zīdītāju (sikspārņu, susuru, vāveru) barošanās un dzīves vidi. Viens liels koks ar dobumiem un atmirušas koksnes segmentiem ir vesela neliela ekosistēma ar desmitiem un simtiem sugu.”
Te eksperts saskata arī vienu no pretrunām, jo parki pēc būtības nu “brīvprātīgā piespiedu kārtā” uzņēmušies sākotnēji neplānotu lomu, kādu normālos apstākļos vajadzētu pildīt vecam, videi draudzīgi apsaimniekotam mežam. Taču visbiežāk rodas konflikts starp veco dobumaino koku saglabāšanu un šādu koku radīto apdraudējumu cilvēkiem un infrastruktūrai.
Protams, bažām ir objektīvs pamats, daudzās vecajās muižās ir izvietotas skolas un citas iestādes – zem vecajiem kokiem pastāvīgi uzturas cilvēki.
“Gandrīz vienmēr var atrast saprātīgus kompromisus, lai novērstu bīstamību un saglabātu arī kokus. Ja tomēr jāzāģē, nozāģētie lielie stumbra gabali pārvietojami parka malā, lai turpinātu bioloģiskās daudzveidības misiju, vai iespēju robežās pielāgojami kādai citai vajadzībai, piemēram, sēdēšanai. Pēc tam vecā celma vietu vajadzētu izfrēzēt, nomainīt augsni un tur iestādīt, vēlams, tādas pašas sugas koku, lai saglabātu vēsturisko parka struktūru.
Tiesa, jaunu koku vērts stādīt tajos gadījumos, ja, paskatoties gaisā, ir redzams pietiekami plašs brīvs debesu segments, nevis pāri augošo koku vainagi. Citādi jaunais kociņš augs vārgs, šķībs un greizs.
Bīstamo koku var nozāģēt trīs četru metru augstumā, uzlikt atstāvošu jumtiņu, un tas vēl ilgi būs māja kukaiņiem, barošanās vide dzeņveidīgajiem putniem, patvērums sikspārņiem un veiksmīga jumtiņa risinājuma gadījumā vēl arī jauks vides elements, kuru var papildināt stends ar informāciju par šādas rīcības devumu dabas daudzveidībai. Tā defekts būs kļuvis par efektu,” ir pārliecināts Andrejs Svilāns.
Parki kā dārzu un parku mākslas pieminekļi un vēstures pieminekļi ar savu unikālo stāstu par konkrētiem cilvēkiem un notikumiem, kā arī dabas pieminekļi ar sugu daudzveidību un specifiku, veiksmīgi pasniedzot, var kļūt par lielisku papildinājumu lauku tūrisma piedāvājumā, veicinot arī vietējo uzņēmējdarbību, uzsver eksperts.
Kā pozitīvu piemēru viņš min Rundāli, Mežotnes, Bebrenes un Lūznavas parkus. Diemžēl krietni vairāk esot tādu parku, kuru odziņas apsaimniekotāji vai nu neizpratnes, vai līdzekļu trūkuma dēļ nespēj izcelt gaismā.
“Daļa parku skumjā nolemtībā aizaug un degradējas, citi tiek kampaņveidīgi pārkopti, izcērtot visus krūmus un nepareizos (līkos) ainaviskos kokus, bet taisnos (pareizos) atzarojot līdz trīs metru augstumam. Dažs gluži ainavisks un jauks parks šādā veidā ir ticis burtiski izvarots. Nekādā gadījumā nevajadzētu parku skatīt atrauti no muižas kompleksa. Tas ir viens veselums. Vecie koki ir tikpat autentiska vērtība kā pils, muižas senlietas un interjers. Dabas un kultūras pretnostatīšana bieži vien ir mākslīgi radīta problēma, nemaz nemēģinot meklēt un atrast kompromisu,” uzskata A. Svilāns.
Regulāri jākopj un jāveido
“Muižu parki aizsargājami tāpat kā citi kultūrvēsturiskie pieminekļi, jo ir apzināti veidoti par dekoratīviem un rekreatīviem objektiem,” teic Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) speciālists, ainavu arhitekts Aivars Igals. Viņš nepiekrīt, ka parkos un alejās izkritušo veco koku vietā vienmēr būtu jāstāda jauni. Laikam ritot, lielie koki ir ieņēmuši savu vietu, un, iestādot tās pašas sugas kociņu, tikai maziņu, tas ir pakļauts neadekvātai konkurencei.
“Parkos koki dabiski pieaug, nobriest, noveco un mirst, procesu mainībā priekšplānā stājoties citai, iespējams, nemateriālai kvalitātei, teiksim, vēsturisko elementu kopuma radītai noskaņai. Būtu muļķīgi simtgadīgas liepas censties pārveidot par cirptiem kokiem. Protams, ir arī īstenoti netradicionāli risinājumi. Ievērojamā platībā nocērtot lielos kokus, savulaik tika atjaunots baroka dārzs Rundālē.
Vai tagad kādreizējos regulārajos parkos kaut ko tādu būtu lietderīgi darīt, šaubos. Vispirms parka īpašniekam jābūt skaidrai vīzijai, attīstības koncepcijai, ko viņš vēlas sev piederošajā parkā redzēt atbilstoši savām iespējām.
Var parkā veikt kopšanu un uzturēšanu, vadoties pēc ainavu speciālistu atzinumiem un rekomendācijām, var parku atjaunot, izstrādājot rekonstrukcijas projekta dokumentāciju un turpmākos darbus realizējot saskaņā ar to. Ja aizlaistam parkam jāpasūta topogrāfiskie uzmērīšanas darbi, tie izmaksās nesamērīgi dārgi, un daudzi parku īpašnieki pie tā arī apstājas.”
Aivars Igals uzskata, ka katram parkam vajadzīgs savs dārznieks. Parki jākopj regulāri un saprātīgi, tad tik lielus ieguldījumus tie neprasīs, vienkāršiem ikgadējiem kopšanas darbiem saskaņošana NKMP nav nepieciešama.
Kam paveicas, kam ne
NKMP īpašā uzraudzībā atrodas 106 parki. Protams, parku skaits Latvijā ir krietni lielāks, taču ne visiem piemērots pieminekļa statuss. Par dendroloģiskajiem stādījumiem noteiktas 89 mākslīgi veidotas teritorijas, kas pārstāv dendroloģiskās un kultūrvēsturiskās vērtības un ir piemērotas sabiedrības izglītošanai, atpūtai un audzināšanai.
Aizsargājamas arī 63 alejas. Muižu parkiem tāpat kā cilvēkiem ir dažādi likteņi – vieni tiek regulāri kopti un uzturēti labā kārtībā, otri – aizlaisti un aizauguši gaida jaunus saimniekus, vēl citi visiem spēkiem cīnās par vietu zem saules.
“Daudziem lauku muižu parkiem uzmācas agroainava, jo tiek arts un ecēts cieši gar veco koku stumbriem, un tie palēnām iet bojā. Kokam sakņu sistēma jau nebeidzas stumbra pakājē, bet tā plešas vainaga platumā,” problēmu ieskicē LLU Vides un būvzinātņu fakultātes pasniedzēja Aija Ziemeļniece.
Viņa uzskata, ka, atjaunojot vecos parkus, jāizmanto droni ar 3D skeneriem, kas atklātu zem mūsdienu kultūrslāņa apslēpto pagātnes ainu – kādreizējo celiņu tīklu, mazo arhitektūras formu (lapeņu, paviljonu, tiltiņu) atrašanās vietas.
“Latvijas laukos dominēja brīva stila ainavu parki, kas eleganti saplūda gan ar blakus esošo meža nogabalu, gan baronu kapiem un baznīcu, gan upes krastu, dīķu sistēmu un ūdensdzirnavu uzplūdinājumu.” Kā šobrīd skaisti sakoptu A. Ziemeļniece min Iecavas muižas parku, ko apsaimnieko pašvaldība, pretstatā privātīpašumā nonākušajiem, taču novārtā pamestajiem Kaucmindes un Bornsmindes muižu parkiem.
Labākā situācijā atrodas pilsētvidē iekārtotie parki. “Lai gan Vecauces muižas parku, kurš šobrīd iekļāvies pilsētvidē, arī skārušas visas iespējamās simt gadu likstas, Vecauces muižas centra ainava tāda, kādu mēs redzam šodien, veidojās 19. gs. 30.–40. gados, kad līdz ar jaunās kungu mājas celšanu šeit atbilstoši laikmeta gaumei ierīkoja ainavu parku.
Tika nojaukta viena saimniecības ēka ziemeļu pusē, tā atverot skatu uz ainavu dārzu. Koku un krūmu grupas bija izkārtotas tā, lai tās pavērtu skatu uz pili un piesegtu muižas saimniecisko apbūvi. Pilij tuvākajā parka daļā bija plašas, gaišas lauces, gleznieciskas koku grupas un atsevišķi izteiksmīgi koki, bet izveidotie celiņi veidoja noslēgtu pastaigu loku.
Vienlaikus ar jaunā parka izbūvi tika mainīta arī ūdenstilpju forma, dīķu agrāk taisnās krasta līnijas ieguva šķietami dabiskus izliekumus. Vēlāk ar plašu celiņu tīklu un dīķiem kā romantiska pastaigu vieta tika veidota tā parka daļa, kas atrodas aiz Lielauces ceļa,” stāsta Vecauces pils pārvaldniece Inese Kaminska.
Vecauces parka atjaunošanas darbi sākušies 2016. gadā ar izpēti un projekta izstrādi vairākās kārtās, atklājot visas parka struktūras, kas nu viegli nolasāmas. Projektu autore ir arhitekte Kristīne Veinberga.
“Simtgadu periodā no agrārās reformas līdz mūsdienām problēma bijusi ļoti atšķirīgā dažādo sabiedrības grupu izpratne par vēsturiskajiem dārziem un parkiem, ko ietekmējusi arī politika. Sajaucies ekspertu, īpašnieku, tūristu, vietējo iedzīvotāju redzējums. Ne tik daudz pasaules kari, cik tieši pagājušā gadsimta 60., 70. gadu lauksaimniecības industrializācija un parku labiekārtošana ir nodarījusi lielu postu vecajiem parkiem, jo tolaik netika respektēti kādreizējo muižu centri kā kultūrvēsturiskas vērtības, un vēl joprojām atmiņas par šo laiku ietekmē mūsdienu sabiedrības viedokli par parku atjaunošanu,” uzskata I. Kaminska.
Arī Vecaucē kungu mājas dienvidu puses regulārais dārzs ticis iznīcināts, uzbūvējot tajā lielas siltumnīcas.
Īstenojot atjaunošanas projektu, pārvaldniece sekojusi speciālistu ieteikumiem, kādā secībā darbi parkā darāmi, lai atgūtu agrāko noskaņu un pieradinātu vietējos ļaudis pie pārmaiņām vēsturiskās patiesības vārdā.
“Ainavu arhitekti uzskata, ka labāk mazliet aizaudzis parks, nekā pārkopts. Mūsu parks nav pārāk aizaudzis, bet te ir redzama otra galējība. Pirms gadiem piecpadsmit nepareizas kopšanas rezultātā tika iznīcināti krūmi parka malās. Turklāt vēl pagātnes uzslāņojums, kad pagājušā gadsimta 60., 70. gados partera līdzenos zālājus aizstāja ar regulāru kokaugu un krūmu stādījumiem. Šobrīd lielāko daļu no tiem esam novākuši,” atklāj pārvaldniece.
EKSPERTA VIEDOKLIS
Trūkst zināšanu, lai pareizi atjaunotu
ILZE MĀRA JANELIS, arhitekte, grāmatas „Latvijas muižu dārzi un parki” (2010) autore: “Muižu parki ir gan arhitektūras un vēstures, gan dabas mantojums. Runājot par arhitektūru, parasti iedomājas par lapenēm un citām parkā esošām būvēm, bet, pirmkārt, parka arhitektūra ir pats ārtelpas plānojums – dzīvs materiāls – dzīvu organismu kopums, kas mainās.
Ir dabiskās pārmaiņas, kuras nav novēršamas, bet ar saprātīgu apsaimniekošanu neko nebojā. Protams, detaļās jau kaut kas mainās, bet tas nav nekas briesmīgs. Un līdzās ir modernā laikmeta attieksme, ka visu vajag modernizēt, jo pieejamas jaunas tehnoloģijas, kas dod visvarenības apziņu. Pilnīgi nepieņemami, ja bez vēsturiskās arhitektūras zināšanām tiek īstenota parku pārveide, tādēļ es nevaru dot labu prognozi šo parku vērtības saglabāšanai nākotnē.
Nelaime tā, ka pašos pamatos ainavu arhitektūras apmācība nav orientēta uz muižu parkiem, kas ir programmā tikai tāds smukumpielikumiņš. Ja atklāti, tad šīs nozares pasniedzējiem ir ļoti vājas zināšanas muižu parku arhitektūrā. Nevar ķerties klāt vēsturisko parku atjaunošanai ar rietumvalstu literatūrā sagrābstītām zināšanām.
Mūsu speciālistu apmācībā neievēro to, kas visos ainavu jeb brīvā plānojuma parkos sākotnēji ielikts struktūrā, – ainavām jāparādās, ejot pa noteiktu maršrutu. Neviena skatu perspektīva nav lineārs taisnā leņķī uztverams skats. Tas paveras 30–45º leņķī parasti tur, kur celiņš ieiet līkumā. Tādēļ, atjaunojot muižu parkus, vismaz daļēji jāatjauno veco ceļu tīkls.
Runāt par vācisko arhitektūru Latvijā ir aplami, jo muižnieki savus projektus gan pasūtīja citās zemēs – Itālijā, Nīderlandē, Polijā, Krievijā –, bet turienes meistari bieži vien arī nebija vietējie, ar citzemju izglītību. Savukārt projekta īstenotāji pārsvarā bija vietējie latvieši, kuri sīkdaļās ielika arī kaut ko no savas pieredzes un mentalitātes.
Tā arī ar parkiem, kurus izplānoja kāds Rīgā vai tuvējās ārzemēs nolīgts mākslas dārznieks, kurš dažkārt uz muižu nemaz neatbrauca. Viņš iedeva savu zīmējumu, pēc kura to visu realizēja tie paši muižas kalpi un klaušu strādnieki, pieaicinot kādu pieredzējušu pilsētas dārznieku. Tā Latvijā tapa kopējā Eiropas stilistika bez īpašām kādas vienas nacionalitātes, bet ar reģionālajām īpatnībām.”
UZZIŅA
Eiropas ainavu konvencija
Pieņemta apzinoties, ka ainavas ir svarīga vietējās kultūras veidošanās sastāvdaļa un ka tās ir Eiropas dabas un kultūras mantojuma pamatelements, kas veido cilvēku labsajūtu un dod ieguldījumu eiropeiskās identitātes nostiprināšanā (preambula).
„Ainavu pārvaldība” no ilgtspējīgas attīstības perspektīvas nozīmē darbības, lai nodrošinātu regulāru ainavas kopšanu ar mērķi virzīt un harmonizēt pārmaiņas, kuras rada sociālie, ekonomiskie un vides procesi (I nod., 1. pants).
Konvencija attiecas uz ainavām, kuras var uzskatīt par izcilām, tāpat kā uz ikdienišķām vai degradētām ainavām (I nod., 2. pants).
Atzīt ainavas par cilvēku dzīves vides būtisku daļu, cilvēku kopīgā kultūras un dabas mantojuma daudzveidības izpausmi un identitātes pamatu un nostiprināt to juridiski likumdošanā (II nod., 5. pants).
Parakstīta Florencē 2000. gada 20. maijā.
Video:
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
