Latvijas pilsoņiem par ES joprojām ir miglains priekšstats 0
Stāvot Eiropas Savienības galvaspilsētā Briselē pie tūristu apskates objekta “Čurājošā puisēna”, es nodomāju – man ir laimējies, esmu savā mūžā redzējusi divu savienību galvaspilsētas. Maskavā stāvēju pie iebalzamētā Ļeņina, bet tagad – pie puisēna. Tuvumā esošais suvenīru veikals ir pārbāzts ar dažāda lieluma un ādas krāsas puiškāniem, kuri visi dara vienu un to pašu – čurā.
Jāteic, Brisele mani nepatīkami izbrīnīja ar savu netīrību, iespaids tāds, ka pilsētā nav sētnieku. Dažus desmitus metru no Parlamenta ēkas sākas parks, kur nepļautā zālē mētājas vēl pavasarī nocirsti krūmi un viss tas pats, kas uz ielām. Vai nav apkaunojoši savienībai ar tik milzīgām pretenzijām uz kārtību, likumību un kultūru? Toties Brige salīdzinājumā ar Briseli ir kā diena pret nakti – spoža un sakopta, šai pilsētai ir sava identitāte, līdz ar to arī pašcieņa un atbildība.
Skatoties uz Briseles ielu “kultūrslāni”, domāju – mēs esam savienības sastāvā, kurai ir ļoti daudz problēmu ar neparedzamām sekām. Kā jau viss, kas ir ļoti liels, šīs savienības pārvaldīšana ir smagnēja, aplipusi ar rutīnu kā visas ilgi nemainītas un sastāvējušās lietas. Ja tik mazā valstī kā Latvija neticami grūti ir veikt jebkādas reformas, ko gan gaidīt no pašas sevī iestigušās Eiropas Savienības?
Šodien vairs nevaram runāt par Latviju, to nesaistot ar savienību, par kuru vidusmēra pilsonim joprojām ir miglains priekšstats un, jāteic, arī visai maza interese. Tāpat kā savienībai par mums.
Tieši pēc iestāšanās ES Latvijā apritē nonāca divas mantras, kuras, diendienā klausoties, sametas šķērmi. Politiķi vai ik teikumu iesāk vai nu ar: “Mēs dzīvojam liberāli demokrātiskā sabiedrībā”, vai: “Latvija ir brīva un neatkarīga valsts.” Kā viens, tā otrs ir salti meli, maigāk izsakoties – strīdīgi apgalvojumi.
Jēdzienu “liberāli demokrātiskā sabiedrība” var staipīt kā ieveramo gumiju. Visam ir savas robežas, arī demokrātijai. Mēs īstenībā dzīvojam patvaļīgā sabiedrībā, kur pat visnekaunīgākā indivīda tiesības stāv augstāk par taisnīgumu, kas taču vienīgais satur kopā sabiedrību un valsti. Reālā Latvija ir cieši iepiņķerēta vietējo un starptautisko blēžu tīklos un tik atkarīga no pasaules vareno interesēm, ka par brīvību un neatkarību varam runāt tikai indivīdu līmenī. Beidzot tomēr lietas vajag saukt īstajā vārdā. Tas mums var nākt tikai par labu – likt sasparoties un rīkoties atbilstoši nevis ilūzijām, bet reālajiem apstākļiem. Tad nebūs jāviļas nedz sevī, nedz citos. Skaidrs skatiens uz pasauli jau neaizliedz ticēt un cerēt. Es, piemēram, ceru piedzīvot vēl trešo savienību, jo, iespējams, tad mēs tiešām būsim kļuvuši gudrāki.
