Latvijas pēdas jūgenda laukā 0
Mākslas muzejā “Rīgas birža” līdz 5. augustam apskatāma izstāde “Jūgendstils. Sākotne. Ietekmes. Savdabība”.
Caur mākslu mainīt pasauli – šāds bija utopiskais un nesasniedzamais jūgendstila mērķis. Deviņpadsmitā un 20. gadsimta mijā no trauksmaina gara un globālu pārmaiņu nojausmas dzimušie dīvainie vizuālie tēli, no jauna atgriezušies pie arhaiskas ticības dabai, senām leģendām un pasakām, pavēra durvis uz sapņu un erotikas pasauli. Jaunā izstāde Mākslas muzejā “Rīgas birža” “Jūgendstils. Sākotne. Ietekmes. Savdabība” cenšas ļoti plaši un reprezentatīvi parādīt šo stilu, kas vairāk nekā pirms gadsimta strauji uzplauka visā Eiropā, nozibsnīja ASV, trāpīja Latvijas mākslas sirdī un tikpat ātri pazuda ap 1914. gadu, atstājot pēc sevis vairākus apzīmējumus dažādās valodās un dziļu rētu mākslas vēsturē, kas iezīmē ne tikai paša stila, bet visas vecās pasaules galu.
Neskatoties, ka vārds “jūgendstils” jebkuram Latvijas iedzīvotājam šķiet tik tuvs kā āda, stila plūstošo dabu ir ļoti grūti notvert. Jūgendstils ir nepastāvīgs kā jaunava vai kā dekadentiskais izvirtulis Doriana Greja garā, kas nepārtraukti maina noskaņojumu. Tas var iemiesoties līnijā, kas plīvo, viegli šūpojoties, bet, pēkšņi nervozi saraujoties, met līkumu kā pātagas cirtiens vai pārvēršas elastīgā un staipīgā formā, no kuras rodas un kurā pazūd floras un faunas daudzveidīgais krāšņums, bet sapinušies zari un lapas pēkšņi iztaisnojas un pārvēršas par līnijām un skaidrām ģeometriskām formām. Jūgendstils nebaidījās no paradoksiem, jo tā garu caurstrāvoja totālas mākslas jeb Gesamtkunstwerk ideja, bet radošie principi veda pie dažādu mākslu sintēzes, kā arī mākslinieciskas un utilitāras pieejas apvienošanas.
Tāpēc, lai izstāstītu jūgendstila vēsturi visā krāšņumā un formu daudzveidībā, lai parādītu stila internacionālo raksturu, bet tajā pašā laikā nepalaistu garām nacionālas un reģionālas īpatnības un variācijas, lai nošķirtu šedevrus no masu produkcijas, ko šajā laikā viegli varēja sajaukt ar šedevriem, gandrīz nav iespējams iztikt tikai ar Latvijas muzeju kolekcijām. Tomēr, skatoties uz tiem priekšmetiem, ko izdevās atvest un iekļaut izstādes ekspozīcijā, gribas, pirmkārt, uzsvērt kārtējo Latvijas Nacionālā mākslas muzeja lielo diplomātisko uzvaru, jo reti kurš Eiropas muzejs var atļauties izstādīt savās zālēs vienlaikus eksponātus no Parīzes Orsē, Londonas Viktorijas un Alberta un Briseles Karaliskā mākslas un vēstures muzeja. Bet tajā pašā laikā, aplūkojot šo krāšņo priekšmetu atlasi, nevar nelepoties ar mūsu māksliniekiem, kuriem 20. gs. sākumā izdevās tik ātri un tik kvalitatīvi ierakstīt Latviju pasaules modernās mākslas kontekstā.
Izstādes ekspozīcija, necenšoties teatralizēt un papildus izpušķot eksponātus, piedāvā izbaudīt gandrīz autentiski lietišķu jūgendstila laika izstādes atmosfēru, kad greznos paviljonos, piemēram, 1900. gadā starptautiskajā izstādē Parīzē vai Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē, tika eksponēta nevis māksla, bet preces, kas iemiesoja utopiju par vidusšķiras modernās dzīves vidi. Ekspozīcijas struktūra nes sevī arī citu vēstījumu – parādīt Latvijas mākslas nesaraujamo saikni ar lieliem pasaules mākslas centriem. Līdzās Latvijas jūgendstila mākslas paraugiem – no Jūlija Straumes tapešu un audumu metiem, Kuzņecova fabrikas porcelāna traukiem līdz Jaņa Rozentāla un Johana Valtera gleznām – ar dāsnu roku izlikti dažādu valstu slavenāko meistaru darbi, kuru pārskaitījums aizņemtu šī raksta lielāko daļu. Vienā zāles pusē izstādīti franču un beļģu izsmalcinātā un plūstošā art nouveau priekšmeti, kam oponē pretējā pusē novietotais eksaltētais vācu jūgendstils un ģeometrizētais Vīnes secesijas stils, kurus visus kopā harmonizē angļu arts and crafts jeb “mākslu un amatniecības” virziena mākslas paraugi, tajā skaitā Viljama Morisa pasaulslaveno tekstiliju oriģināli. Krievu sudraba laikmets šeit izskatās tikai kā viesis, turklāt – kā pārāk dīvains, pārāk mierīgs, it kā ar tām pašām krāsām un līnijām, bet ne tik straujām kā Donava, bet slinkām un melanholiskām kā tumšie ezeri un dīķi krievu muižu parkos. Ja pievienosim vēl čehu, beļģu un skandināvu māksliniekus, tad sanāks pavisam internacionāla kompānija, kurā latviešu māksliniekus bez etiķetēm ne vienmēr varētu atšķirt.
Jūgendstils mainīja vidi pilnībā visās sfērās. Interjeros, kurus veidoja tādi stila apoloģēti, kā, piemēram, Viktors Ortā, jebkurš apmeklētājs joprojām jūtas kā Alise Brīnumzemē. Tā ir sapņu māja. Tāpēc atsevišķi jūgendstila priekšmeti, ko šodien kāds var atļauties kolekcionēt vai izstādīt – mēbeles, gaismekļi, vāzes, rotaslietas utt. – izskatās dīvaini un noslēpumaini – kā citplanētieši, kuru klātbūtne jebkurā citā stilistiskajā kontekstā šķistu satriecoši nepiemērota. Tomēr tie joprojām ap sevi saglabā savdabīgu estētisma auru. Kā kurpīte, pieskaroties Pelnrušķītes kājai, pārvērš viņu princesē, tāpat arī Žila-Renē Lalika kulons, Emīla Galē vāze vai Ektora Gimāra balkona čuguna margu fragments pārvērš ap sevi parasto ikdienas dzīvi mākslas darbā.
VĒRTS PAMANĪT
* 25. maijā plkst. 17.30 – Darbnīca: kā skatīties un ieraudzīt? Jūgendstils
* 31. maijā un 17. jūnijā plkst. 17 – Ekskursija: jūgendstila meklēšanas pastaiga (plānots apskatīt Vecrīgas zīmīgākos jūgendstila pieminekļus, kā arī praktiski apgūt šī mākslas virziena raksturīgākās iezīmes un arhitektūras elementus).
* 9. jūnijā plkst. 12 – Mākslinieka darbnīcā: iedvesmojoties no jūgendstilam raksturīgā “pātagas cirtiena”, apmeklētājiem tiks ierādīti eleganti paņēmieni floras un faunas motīvu attēlošanai.
