PIEDRUJA: patriotisms un skarbi secinājumi 5
No Indras puses iebraucot Piedrujā, vispirms acīs iekrīt Baltkrievijas baznīcas “sīpoli”, tikai tad – vēsturisko, krāšņo, bet līdzekļu trūkuma dēļ neatjaunoto Piedrujas baznīcu torņi. Vēl tuvāk ES ārējai robežai nemaz nevar tikt: Piedruja uzcelta pašā Daugavas krastā, stāsta, ka skaidros vakaros varot sarunāties pāri upei ar Baltkrievijas Drujā dzīvojošajiem radiniekiem.
Skaisti izremontēta agrākā skolas ēka: pēdējo izlaidumu tā piedzīvojusi 2009. gada pavasarī, bet tagad apvieno visas pagasta iestādes – no bibliotēkas līdz bāriņtiesai, no pagasta priekšnieces kabineta līdz vietējiem bērniem iekārtotam interešu pulciņam.
Pievakarē, kad ierodamies, plašā ēka šķiet visai skraji apdzīvota, vienīgi bibliotēkā sastopam rokdarbu klubiņa dalībnieces. Viņas apgūst jaunu tehniku: pērlīšu vērumā top suvenīrs vasarā gaidāmajiem tūristiem – grāmatzīmes ar vārdu “Piedruja”. Dzīvāka kustība bibliotēkā esot brīvdienās un skolēnu brīvlaikā.
Piedrujiešos sava pagasta patriotisms apvienojas ar skarbiem secinājumiem par valsts ekonomikas politiku, rezumējot dažos vārdos: “Nevis dzīvojam, bet izdzīvojam!” Zemās piena iepirkuma cenas dēļ govis vairs atmaksājas turēt tikai pašpatēriņam; cūkkopību smagi iedragājuši Āfrikas cūku mēra profilakses pasākumi, savukārt tā arī nenoasfaltētie ceļi rucina tūristu skaitu. Pēc tā nudien mute ar grūtībām veras jautāt, vai šejienieši apmeklē Latgales vēstniecību “Gors” vai Daugavpils teātri – tuvākās profesionālās mākslas iestādes. Neapmeklējot jau arī – sliktie ceļi traucē, taču esot arī gana daudz ko redzēt un dzirdēt tuvāk.
Tomēr dzīves spars piedrujiešiem nav zudis, un to apliecina arī agrākās pagasta pārvaldes mājā iekārtotais Piedrujas muzejs. Protams, raugoties no Rīgas puses, tas nav ne ļoti plašs, ne bagāts, taču vērtība ir gan tajā, ka krājumam savu artavu ziedojuši visi vietējie, nodrošinot gana pārliecinošu ieskatu agrāko laiku saimniecības un sadzīves rīkos, gan arī seno karšu kopijās, kas atklāj Piedrujas attīstību, bet it īpaši tajā, ka muzejs glabā tieši Piedrujas ļaužu vēsturi, un to, kā uzsver Ērika Gabrusāne, novērtē gan ciemos atbraukušie agrākie piedrujieši, gan arī kaimiņvalstu tūristi.
