ROBEŽNIEKI: bažas par skolas nākotni 5
Robežnieku pagastā vispirms dodamies uz pagastnama otrajā stāvā iekārtoto bibliotēku, kuru vada RITA KOVALEVSKA. Bibliotēkā pērn bija 158 lasītāji, kas nozīmē – lasa apmēram 12 procenti iedzīvotāju. Tomēr kustība bibliotēkā ir lielāka, to apmeklē arī dāmu interešu klubiņa biedrenes, iegriežas vietējā ansambļa dziedātājas.
Liela lasītāju daļa ir bērni, kuri gan galvenokārt nāk šurp, lai izmantotu internetu. Lai viņus pierunātu apsēsties arī pie grāmatas, bibliotekāre izstrādājusi vairākas viltīgas taktikas. Tā kā datoru ar interneta pieslēgumu nav daudz, Rita Kovalevska uz galda novietojusi grāmatas, un, kamēr nākamais sagaida savu kārtu, var palasīt. Bibliotēkas vadītāja īpašā burtnīcā atzīmē, cik tālu katrs lasītājs ticis, lai nākamajā reizē varētu piedāvāt to pašu grāmatu un lasītājam nebūtu jāmeklē īstā lappuse. Mazākajiem lasītājiem patikušas adītās pūcītes, kurās uzkrātas konfektes – pa vienai par katru grāmatu, un akcijas beigās ne tikai labi redzams, kurš bijis čaklākais lasītājs, bet tie arī varējuši visgardāk našķēties. Tāpat tieši bibliotēkā bērni pulcējas, lai veidotu apsveikumus Mātes dienā, Ziemassvētku rotājumus, krāsotu Lieldienu olas. Robežnieku pieaugušie iedzīvotāji pārsvarā lasa, tāpat kā sazinās krievu valodā: pieprasīti detektīvi, vēsturiski un mīlestības romāni, arī preses izdevumi krievu valodā, tomēr tiek iepirkta arī jaunākā latviešu literatūra.
Robežniekos saglabājusies arī pamatskola. Skolēnu skaitu virs slēgšanas robežas palīdz noturēt internāts, kurā uzņem riska grupas bērnus arī no apkārtējiem pagastiem. Tomēr bažas par skolas nākotni gaisā virmo, un, skolas muzeju mums izrādot, skolotājas bēdīgi prognozē, ka vēl pēc gadiem pieciem tas arī būs vienīgais, kas skolas ēkā paliks.
Te nu jāpasaka: kaut arī nevienā no trim pagastiem latviešu skaits nepārsniedz 25 procentus, gan Robežniekos, gan Indrā pēc pašu iedzīvotāju vienprātīga lēmuma darbojas skolas tikai ar latviešu mācību valodu. Veidojas paradokss: vecāki, kas latviešu valodu saprot, bet nerunā, visticamāk, paliks uz dzīvi tepat, pierobežā. Bērni, iemācījušies latviešu valodu, pēc skolas beigām aizbrauks, labākajā gadījumā – uz Rīgu, bet sliktākajā – meklēs darbu Lielbritānijā vai Īrijā. Un pierobeža kļūs arvien tukšāka, jo atgriežas tikai retais un parasti jau cienījamā vecumā…
