Latvijas patriotisms krievu valodā. Reportāža no Krāslavas novada 5
Vai pierobežā Latvija sākas vai beidzas?
Veidojot reportāžu sērijas “Robežtelpa” trešo rakstu, “Kultūrzīmes” devās uz Baltkrievijas pierobežu – Krāslavas novada Robežnieku, Indras un Piedrujas pagastu. Tāpat kā iepriekš mūs interesēja jautājumi, cik pieejama Latvijas robežnovados ir profesionālā māksla un ko cilvēki rada paši. Ko lasa, kādu televīziju skatās un kādas radiostacijas klausās? Cik liela ir pārstāvniecība Dziesmu svētku procesā?
Starp Rīgu un Robežnieku pagastu ir viens no lielākajiem attālumiem, kāds Latvijas izmēra valstī vispār iespējams – ievērojot noteikumus, ceļā turp un atpakaļ vien nākas pavadīt pilnu darba dienu. Turklāt ne no Krāslavas, ne Aglonas, ne Dagdas puses līdz Robežniekiem, Indrai un Piedrujai nav iespējams nokļūt pa asfaltu – no katras puses palikuši aptuveni 30 kilometri zemes ceļa, kas vairākus mēnešus gadā ir grūti izbraucami.
Tādēļ īpaši trāpīgs šķiet kādā brīdī uzdotais visu triju pagastu pārvaldnieces Ērikas Gabrusānes jautājums: vai Latvija te, Baltkrievijas pierobežā, sākas vai beidzas? Raugoties no Rīgas puses, atbilde izskatās nepārprotama: tā ne tikai beidzas, bet amata vīru un sievu apziņā ir jau beigusies krietnu gabalu pirms robežas. Vai gan citādi tiktu mierīgi pieļauts, ka šeit Latvijas televīziju neredz, kamēr uztverami vairāk nekā desmit Baltkrievijas un gandrīz tikpat – Lietuvas televīzijas kanāli, nemaz nerunājot par visuresošo Krievijas propagandas mašīnu? Vai tiktu vieglu roku slēgtas mazās skolas, apzinoties – jo agrāk bērni spiesti attālināties no mājām, jo ātrāk viņi tās pametīs, skolu beiguši? Vai citādi vietējie iedzīvotāji būtu norobežoti no pārējās valsts ar tik sliktiem ceļiem, ka tūristi, kas vasarā ar autobusiem ierodas Krāslavā, balso: braukt tālāk uz robežas pusi vai saudzēt autobusu, tādējādi vēl vairāk ierobežojot jau tā nelielās uzņēmējdarbības iespējas?
Tādējādi taisnīgi sacīt, ka Robežnieku, Indras un Piedrujas pagasta iedzīvotāji ir patrioti nevis “tāpēc, ka”, bet gan “par spīti tam, ka”. Un, kaut arī šajā ceļojumā biežāk skanēja krievu, nevis latviešu valoda, Latvijas patriotisms ir nepārprotami klātesošs. To apliecināja arī aizvainojums, kas skanēja vietējo iedzīvotāju balsīs pēc BBC filmas “Trešā pasaules kara komandcentrā” noskatīšanās. Lai tie būtu baltkrievi, krievi, latvieši, lietuvieši, poļi, ukraiņi – teju visiem vietējiem dzimtas šeit mitušas jau starpkaru periodā un vēl pirms tā.
