Latvijas pārtika tirgotājus neinteresējot 25
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē (LOSP) patlaban darbojas 60 lauksaimniecības nozaru un daudznozaru valsts līmeņa nevalstiskās organizācijas. Minētās aptaujas atziņas galīgi nerunā par labu veikalu bieži piesauktajai pozitīvajai attieksmei pret vietējo ražotāju.
Veikalnieku publiski teiktajā skan sauklis “vietējiem ražotājiem priekšroka”, taču darbos viss esot pretēji.
Lūk, dažas ražotāju atziņas – “neakceptē jaunumus”, “nebrīdinot izņem no sortimenta”, “smags sadarbības sākšanas process”, “neakceptē ražotāja cenu izmaiņas”, “augstas loģistikas izmaksas” utt.
Taču galvenā problēma, kas izkristalizējusies aptaujas atbildēs, ir vēl skarbāka, proti, tirgotājiem vietējais ražotājs esot “dziļi vienaldzīgs un ir tikai manipulācijas ierocis cīņā par peļņu un tirgus daļu”.
Par to liecinot fakts, ka veikalu plauktos vairāk nekā 65% ir ievestie pārtikas produkti, attiecīgi tikai 35% ir Latvijas ražotāju produkcija. Atsevišķos produktu segmentos ievestā produkcija sasniedzot pat 80%.
Pārtikas tirgu kropļo lieli importa pārtikas iepirkuma apjomi, ko organizē ne tikai tirdzniecības ķēdes, bet arī vairumtirdzniecības bāzes. Kvalitatīva un svaiga vietējā produkcija tiek pielīdzināta importa produkcijai ar zemāku kvalitāti un līdz ar to tiek “nospiesta” cena, kas ražotājam neļauj saņemt cenu, kas būtu atbilstoša ieguldītajam darbam.
Otra lielākā ar tirdzniecības ķēdēm saistītā problēma ir preču uzcenojums.
Aptauja atklāj, ka vidējais veikala uzcenojuma līmenis vietējai precei ir aptuveni 50%, bet esot novēroti arī gadījumi, kad uzcenojums sasniedz 160%. Visas pārtikas ražotāju atbildes liecina, ka, pēc viņu domām, piecenojuma griesti būtu jānosaka vidēji par 25–30%, vien atsevišķām preču grupām uzcenojums pieļaujams augstāks.
“Ražotājiem nav nekādu iespēju ietekmēt produkcijas cenu veikalu plauktos, savukārt valstij nav ietekmes instrumentu, lai pēc būtības īstenotu ES stratēģiju “No lauka līdz galdam”. Proti, viens no šīs stratēģijas mērķiem ir nodrošināt taisnīgus ienākumus un spēcīgu atbalstu primārajiem pārtikas ražotājiem,” norāda pārtikas ražotāju pārstāvji.
Aptaujā iegūtās atbildes vieno arī atziņa, ka, aizbildinoties ar jēdzieniem “brīvais tirgus” un “konkurence”, valsts nedarot neko, lai aizstāvētu Latvijas ražotāju intereses.
“Reālā situācija ir pilnīgi pretēja valsts interesēm, tajā skaitā arī Zaļā kursa būtībai. Saražotā pārtika tiek vadāta no milzu attālumiem, nerēķinoties ar kaitīgajiem izmešiem. Nereti ir gadījumi, kad zemnieka atvestais jāved pa to pašu ceļu atpakaļ, jo veikalu tīkls pēkšņi izdomājis šonedēļ preci nepieņemt,” tā LOSP pārstāvji.
Jāpiebilst, ka LOSP aptaujā par sadarbību ar pārtikas tirdzniecības veikalu tīkliem drīzāk pozitīvi tiek vērtēti nosacīti nelielie veikalu tīkli – “Citro”, “Baltstore”, “Lats”, “Aibe”, kā arī vairākkārt pozitīvā kontekstā tiek minēts “Rimi”. Savukārt sadarbība kā viduvēja vai drīzāk negatīva tiek vērtēta ar “Top” un “Elvi”, kā arī visbiežāk negatīvas sadarbības kontekstā tiek minēta “Maxima”. Jāpiebilst arī tas, ka atsevišķiem ražotājiem pozitīva sadarbība ir ar visiem tirdzniecības tīkliem.
Ko iespējams darīt lietas labā? Apstākļos, kad iedzīvotāju pirktspēja ir samazinājusies un izvēli nosaka produkta cena, bet ražotājiem jākonkurē ar subsidētu un lētāku citvalstu produkciju, nepieciešama valsts iejaukšanās, uzskata LOSP.
“Atsevišķiem ražotājiem cīnīties ar tirgotājiem ir pašnāvība. Vajag konkrētus valsts atbalsta pasākumus, kas garantētu ES stratēģijas “No lauka līdz galdam” īstenošanu. Tur viens no mērķiem ir nodrošināt taisnīgus ienākumus un spēcīgu atbalstu primārajiem ražotājiem. Viens no risinājumiem – uzcenojuma griesti būtu jānosaka Konkurences padomei, tādēļ nepieciešami grozījumi Negodīgas konkurences novēršanas likumā. Jāuzlabo noteikumi par ielu tirdzniecību. Ja nav iespējams ietekmēt tirgotājus, jānosaka maksājumi ārvalstu autotransportam, kas rada kaitējumu videi u. tml.,” rezumē LOSP pārstāvji.
