Aleksandrs Kiršteins: Latvijas pareizticīgie Maskavas apkampienos 0
Aleksandrs Kiršteins, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Katra impērija ar pieminekļiem iezīmē teritorijas, kuras tā uzskata par īslaicīgi zaudētām, bet ar iespēju nākotnē pievienot no jauna.
Tas izskaidro Krievijas vēlmi saglabāt Latvijā gan cariskā, gan padomju laika svētkus, pieminekļus un ideoloģisko ietekmi.
Krievijas iebrukums Ukrainā no jauna liek pārskatīt arī agresiju atbalstošās Maskavas patriarhijas lomu, jo tās kanoniskajā pakļautībā atrodas vienīgā Latvijā reģistrētā pareizticīgā baznīca, kas nav pirmskara Latvijas Pareizticīgās baznīcas (LPB) tiesību pārņēmēja.
1936. gada 11. novembrī Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinode pieņēma lēmumu lūgt par LPB kanonisko pakļaušanu Konstantinopoles Vispasaules pareizticīgo patriarham un 1936. gada 11. februārī saņēma atbildi, ka Konstantinopoles patriarhs Benjamins I ir parakstījis Tomosu un piešķīris Latvijas Pareizticīgajai baznīcai autonomiju Svētā Vispasaules patriarhālā Troņa kanoniskajā jurisdikcijā. Par Rīgas un visas Latvijas metropolītu tika ievēlēts Augustīns Pētersons.
Metropolīta Augustīna galvenais uzdevums bija latviešu tautas garīgā attīstība, latviešu valodas ieviešana dievkalpojumos, prasot garīdzniekiem zināt latviešu valodu, organizēt mācību iestādes un izdot dievkalpojumu literatūru, pārvēršot no Krievijas impērijas atkarīgu baznīcu par Latvijas baznīcu.
Tika uzsāktas diskusijas par latviešu dievkalpojumu valodas terminoloģiju. 1937. gadā 51 211 latviešu ticīgajiem bija jau 75 latviešu pareizticīgo draudzes. Nostiprinājās cieša sadarbība ar Igaunijas un Somijas autonomajām pareizticīgajām baznīcām, tiekoties kopīgā delegāciju sanāksmē Sortovalā, Somijā, 1937. gada 22.–27. augustā.
Taču šis attīstības ceļš pārtrūka, sākoties padomju okupācijai. PSRS vadība labi apzinājās reliģijas nozīmi, tāpēc ar steigu ķērās klāt pie okupēto tautu reliģisko organizāciju pārveidošanas.
Vēsturnieks Heinrihs Strods savā grāmatā “Metropolīts Augustīns Pētersons” citē PSRS Valsts drošības tautas komisariāta priekšsēdētāja Vsevoloda Merkulova ziņojumu VK(b)PCK ģenerālsekretāram J. Staļinam: “Latvijas, Igaunijas un Lietuvas republiku teritorijās pašreiz pastāv autokefālās pareizticīgās baznīcas, kuras vada vietējie metropolīti – buržuāzisko valdību ielikteņi.”
1941. gada 27. februārī Maskavas patriarhāts pieņēma lēmumu, ar kuru likvidēja Latvijas Autonomo Pareizticīgo baznīcu (LAPB), īpašumus konfiscēja, atlaida LAPB Sinodi un atņēma metropolītam Augustīnam metropolīta nosaukumu. Visu LAPB dokumentāciju pārņēma Viļņas metropolīts Sergijs. Sadarboties ar Maskavu un čeku atteicās 30 garīdznieki: divi virspriesteri, 12 priesteri, pieci diakoni un 11 psalmotāji. Viņu vietā amatus ieņēma okupācijas varai lojālie piekritēji.
Otrā pasaules kara laikā nacisti nebija ieinteresēti atjaunot neatkarīgās LAPB darbību, un tikai pēc kara, metropolītam Augustīnam emigrējot uz Vāciju, LAPB tur atjaunoja savu darbību 17 draudzēs Konstantinopoles patriarha kanoniskajā pakļautībā. LPSR savukārt atļāva darboties Staļina 1943. gadā ieceltā patriarha kontrolē dibinātajai Krievu Pareizticīgajai baznīcai, kas acu aizmālēšanas nolūkos tika nosaukta par Latvijas Pareizticīgo baznīcu.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, pateicoties bijušās LKP CK nomenklatūras un VDK aģentu ietekmei gan AP, gan 5. Saeimas partijās, viss turpinājās pa vecam. LPB izlikās, ka ar Maskavu to nekas nesaista, izņemot tehniskus sīkumus, lai gan patiesībā tā bija un ir Krievu Pareizticīgās baznīcas sastāvdaļa ar fiktīvām “pašnoteikšanās” tiesībām.
Latvijas valsts 90. gados nostiprināja Maskavas patriarhijas baznīcu par 1941. gadā okupācijas rezultātā iznīcinātās LAPB tiesību pārmantotāju. Ar Tieslietu ministrijas un Reliģisko lietu pārvaldes palīdzību tika leģitimizēta netaisnīga vēsturiska situācija, apstiprinot, ka okupācijas sekas Latvijā nav likvidētas. 2008. gadā tika pieņemts Latvijas Pareizticīgās baznīcas (Maskavas patriarhijas kanoniskajā pakļautībā) likums, kas tai nostiprināja visas tiesības uz LAPB zemes īpašumiem, reliģiskām un saimnieciskām būvēm.
Maskavas patriarhija šodien ir cieši saaugusi ar Kremļa režīmu un tā specdienestiem.
Krievijai 2014. gadā iebrūkot Krimā, jau bija redzams, kā priesteri iesvēta raķetes, bet Svjatogorskas vīriešu klosteris Austrumukrainā tika izmantots kā zaļo cilvēciņu pulcēšanās un ieroču uzkrāšanas vieta. Patriarhs Kirils visus Putina pretiniekus Ukrainā sauc par “ļaunuma spēkiem”.
Lai gan Latvijas pareizticīgo atrašanās Maskavas patriarhijas kanoniskajā pakļautībā un latviskas pareizticības atjaunošana ir valsts drošības jautājums, tomēr drosmi sekot Igaunijas vai Ukrainas piemēram, kur atjaunotas arī Konstantinopoles patriarhijā esošās baznīcas, neizrāda ne Tieslietu, ne Ārlietu ministrija.
