Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte: “Jā, es “iebliezu” to poti!… Biju “antivakseru” statusā” 92
Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte socvietnē “Facebook” dalījusies ar savu pieredzes stāstu – viņa vakcinējusies pret Covid-19, lai gan atzīst – šis lēmums nav nācis pārāk ātri un viegli. Viņa pateicas savai ģimenes ārstei Ārija Kerēvicai un īpašu paldies saka dakterim Pēterim Apinim.
Daigas stāsts socvietnē (nerediģēts teksts – red.)
“Jā, es “iebliezu” to poti! Jā, kādēļ Janssen, līdzīgi kā vairākums – vienu reizi un viss.
Biju to “antivakseru” statusā. Izbraukāju Tokiju 2020 bez “potes”, un vēl, un vēl, un vienmēr – jā, man ir laba imunitāte.
Vai es tā riktīgi iespringstu par savu veselību – nē. Nav ko slēpt, es smēķēju, neēdu pareizi, nelietoju kādus speciālus medikamentus, es dzīvoju dzīvi!
Esmu ratiņkrēslā jau 23 gadus. Regulāri, cik tas iespējams – izmantoju medicīnisko rehabilitāciju (par saviem līdzekļiem), veicu pilno asins analīzes ainu, attiecīgi maksājot par to no sava bankas konta, pārbaudu plaušas, nieres, aknas, sirsniņu – arī, ne par “valsts” naudu.
Domāju, ka šajā brīdī kāds iedomājas – pateiks, nu, jā, Tev ir “piķis”, jo strādā labā amatā, tad jau Tu vari darīt to par savu naudu.
Mīļie, nolikšu uzreiz pie vietas – alga man nav tā lielākā (salīdzinot ar citu sporta funkcionāru atalgojumu), un mans mēneša budžets tikai, lai es dzīvotu dzīvi ikdienā ir vidēji 35 eiro dienā, bet tas ir tikai minimālā “dzīvošana”, negribas man uzskaitīt higiēnas līdzekļu klāstu un izmaksas, palīga atalgojums (24 stundas/7 dienas nedēļā), lai paliek pie manis.
UN, JĀ – ikkatrs var būt labā amatā, vai labā darba vietā, ja vien esi gatavs strādāt. Cik tālu ir tavas karjeras izaugsme – trepe, tas atkarīgs tikai no tevis!
KĀPĒC es “iebliezu” to poti? Uzreiz stāstu = tas nav tādēļ, ka nevarēšu kaut kur aizlidot – darba darīšanās. Izņemot Maltu un Singapūru visur var “lidināties” ar PCR testu.
Vai “nobijos, ka netikšu” t/c centrā, noteikti nē, tos es apmeklēju pāris reizes gadā, pavasarī un ziemā, tad, kad ir atlaides.
Visu šo gadu lasīju par un pret, skatījos, kas notiek ar parasportistiem un viņu treneriem (viņiem pote bija salīdzinoši “obligāta”, lai Tokijā būtu droši, īpaši ciematā, kur kopā satikās 164 valstu sportisti, treneri, apkalpojošais personāls), jā, vēroju!
Un tad notika “klikšķis” – manā smadzeņu kreisajā puslodē saslēdzās informācija, ko biju pētījusi, lasījusi, klausījusies gandrīz gadu – tai potei jābūt, jābūt ne dēļ sertifikāta, jābūt, jo es vēl gribu dzīvo dzīvi!
Paldies tiem, kuri mani iedrošināja ar savu piemēru (visi dzīvi un bez blaknēm), paldies manai superīgai ģimenes ārstei Ārija Kerēvica un īpašs paldies dakterim Pēteris Apinis.”
