“Tie ir meli, ka sporta infrastruktūra tiek pilnībā pielāgota cilvēkiem ar invaliditāti” tā Apine par Čakšas izteikumiem 42
Kā TV24 raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu” norādīja Liene Apine, Latvijas Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretāre un Latvijas paralimpiskā sporta centra projekta vadītāja, ministres Andas Čakšas izteikumi, ka pēdējā laikā būvētā sporta infrastrūktūra ir pielāgota, lai tajā varētu sportot arī paralimpieši – ir meli.
“Es teikšu tā, tie ir meli, ka infrastruktūra, īpaši tā, kas tiek arī būvēta no jauna, tiek pilnībā pielāgota cilvēkiem ar invaliditāti. Un piemērs ir jau ministres pieminētā Daugavas vieglatlētikas manēža, kura it kā ir pielāgota. Tas notika pateicoties tam, ka mēs, Latvijas Paralimpiskā komiteja, pēdējā brīdī uzstājām uz to, ka ir jābūt pielāgotai ne tikai skatītājiem ar autostāvvietām un skatītāju tualetēm, bet arī sportistiem ar invaliditāti.
Un tad, kad mēs runājām ar arhitektiem un šī projekta īstenotājiem, tad mani šokēja viņu atbilde – nebija valsts pasūtījuma.
Līdz ar to, ministre runāja par ideālo variantu. Mēs arī gribētu, lai visa infrastruktūra patiešām tiktu piemērota. Tā kā tas tā nav, mēs nācām ar ideju, ka ir jāveido jauns sporta centrs, kuru mēs nosaucām par Paralimpisko. Tagad mēs kopā ar Olimpisko komiteju esam vienojušies, ka šo nosaukumu mainām, lai cilvēkus nemaldinātu – mēs to sauksim par Olimpisko centru, paturot ideju, ka šim centram ir jābūt īpaši pielāgotam cilvēkiem, sportistiem ar invaliditāti. Jāsaprot, ja tas ir pielāgots cilvēkam ar invaliditāti, tas ir pielāgots jebkuram,” skaidro Apine.
“Mūsu ideja, ņemot vērā to, ka Rīgā, piemēram, nav bumbu patvertnes, ir Bišumuižā izbūvēt šādas patvertnes sporta centrā, izbūvēt šautuvi, izbūvēt tādu infrastruktūru, lai tur tiešām varētu iegūt gan medicīnisku palīdzību, gan sporta ārstu, gan fizioterapeitu konsultācijas, kur visi cilvēk – ar vai bez invaliditātes, lieli, mazi, jauni, veci, varētu sportot,” uzsver Latvijas Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretāre.
Šis centrs varētu būt paraugs šai integrācijai, par kuru runā ministre. Jā, protams, var teikt, ka uz papīra mums ir prasības par to, lai visa infrastruktūra būtu pielāgota, bet dzīvē tā nav.
Man gribētos realizēt akciju – iesēdināt ministrijas pārstāvjus vienu dienu ratos un ļaut viņiem izdzīvot parasportista dzīvi. Aiziet dušā, pamēģināt, kā tas ir, it kā pielāgotā dušas telpā, nomazgāties! Un tad viņi patiesībā redzētu, kāda ir šī pielāgotība, un varbūt tad arī saprastu, ka tas, par ko mēs runājam, nav “Bentlija” iegāde vai briljanta glāžu turētājs mašīnā. Tās ir elementāras lietas, kas ir nepieciešamas, lai sportisti un jebkurš varētu izmantot sporta infrastruktūru.”
