Latvijas otrajam prezidentam 145. Desmit faktu par Gustavu Zemgalu 1
Šodien aprit 145 gadi, kopš dzimis Latvijas Republikas otrais prezidents Gustavs Zemgals (12.08.1871-06.01.1939). Daudz grāmatu veltīts pirmajam prezidentam Jānim Čakstem, iespējams, vēl vairāk – pēdējam pirmskara prezidentam Kārlim Ulmanim, taču inteliģentā Zemgala ieguldījums Latvijas politikā un demokrātiskas valsts tapšanā lielā mērā palicis neievērots.
Lūk, desmit fakti, kurus vērts atcerēties par mūsu otro prezidentu.
Tāpat kā viņa priekšgājējs Jānis Čakste, arī Gustavs Zemgals dzimis Jelgavas apriņķī. Dienasgaismu nākamais politiķis ieraudzīja Džūkstes pagasta “Odiņu” mājās (tagad mājas saucas “Brātiņi”) amatnieka ģimenē, kurā jau bija divi dēli un trīs meitas.
Gustavs Zemgals vispirms mācījās Aizputē, tad Nikolaja ģimnāzijā Rīgā, pēc tam, tēva materiāli atbalstīts, beidza Maskavas universitātes juridisko fakultāti, iegūdams cand. iur. grādu. Laikabiedru atmiņās saglabājies, ka Zemgals izvēlējies advokāta, nevis prokurora vai tiesneša amatu, cilvēkmīlestības un humānu jūtu vadīts, turklāt ātri kļuva pazīstams kā trūcīgo ļaužu aizstāvis un padomdevējs tieslietu jautājumos.
Sākoties krievu—japāņu karam, G. Zemgalu 1904. gadā mobilizēja un kā rezerves leitnantu nosūtīja uz fronti Tālajos austrumos, kur viņš pavadīja pusotru gadu un tika paaugstināts par kapteini.
Gustavs Zemgals vienmēr bijis saistīts ar akadēmiskajām un kultūras aprindām: viņš līdzdarbojās akadēmiskajā vienībā “Austrums”, viņu interesēja teātris, personīgi pazina daudzus aktierus un rakstniekus, un pēc demobilizācijas 1905. gadā kļuva par jaunizveidotā laikraksta “Jaunā Dienas Lapa” atbildīgo redaktoru.
Pirmā pasaules kara laikā Gustavs Zemgals ne tikai karoja, bet arī divreiz tika ievēlēts par Rīgas pilsētas galvu. Tā sakās advokāta politiskā darbība: sākot ar 1918. gadu Zemgals tika ievēlēts Latvijas Tautas padomē, Satversmes sapulcē, vēlāk bija Latvijas Saeimas deputāts no Demokrātiskā centra. Darbojās Zigfrīda Meierovica ministru kabinetā kā kara ministrs.
Par Valsts prezidentu viņš kļuva 56 gadu vecumā pēc Jāņa Čakstes nāves, kad ne Zemnieku savienības, ne sociāldemokrātu izvirzītie prezidenta kandidāti nespēja savākt nepieciešamo 51 balsi. Gustavu Zemgalu Saeima ievēlēja par prezidentu ar 73 balsīm, 23 deputātiem balsojot pret un vienam atturoties.
Valsts prezidenta amatā Zemgals gandrīz nemaz neiejaucās likumdevēja darbībā — tikai vienu reizi viņš nosūtīja likumprojektu atkārtotai caurlūkošanai. Savukārt savas tiesības apžēlot notiesātos Zemgals izmantoja diezgan plaši – prezidentūras laikā viņš apžēloja 648 personas, no tām 172 — pilnīgi, 471 — sodu mīkstinot, bet 5 — atjaunojot viņu tiesības pēc soda izciešanas.
1926. gada 16. novembrī G. Zemgals apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1929. gada 9. novembrī — I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni ar ķēdi.
Gustava Zemgala prezidenta pilnvaras beidzās 1930. gada 9. aprīlī, bet kandidēt uz otru pilnvaru termiņu viņš kategoriski atteicās. Laikabiedri viņu raksturo kā politiķi bez godkāres, kura īstā mīlestība bija ģimene. Zemgals kopš 1908. gada bija uzticams un gādīgs vīrs savai sievai Emīlijai (dzimusi Tīdens; 1880-1928) un mīļš tēvs bērniem Annai un Paulam, kurš vēlāk saradoja divu prezidentu dzimtas, apprecoties ar Jāņa Čakstes meitu Dailu.
Zemgals nepieredzēja Latvijas okupāciju – viņš nomira 1939. gada 6. janvārī un tika apbedīts Rīgas Meža kapos. 1990. gada 12. augustā Gustavam Zemgalam atklāts piemineklis Džūkstē.
