Latvijas olimpiskās leģendas grāmatā 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Olimpiskajai komitejai (LOK) šis ir īpašs – 100. jubilejas gads, un tam par godu dienasgaismu ieraudzījusi grāmata “Olimpiskās medaļas Latvijai”. Sākot ar Haralda Blaua 1912. gadā Stokholmā izcīnīto bronzu stenda šaušanā un beidzot ar līdz šim svaigāko panākumu – kamaniņu sportistu stafetes bronzu šoziem Pekinā, kopā ir 117 godalgas. Izcīnītas zem pieciem karogiem.
Romas ēdienkarte
Grāmatas prezentācija, atbilstoši lieliem godiem, notika Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Uzrunu teica arī Valsts prezidents Egils Levits, šoreiz tai iznākot dabiskai, organiskai. Levitam ir sava loma LOK atjaunošanas procesā 1988. gadā, tā bija pirmā institūcija Latvijā, kas vēl zem okupācijas režīma atsāka darbību, stiprinot ceļu pretim valstiskās neatkarības atgūšanai.
Tikai neliela daļa no pasākuma dalībniekiem bija nākuši pasaulē, kad Cēzars Ozers jau stāvēja uz olimpiskā pjedestāla – 1960. gadā Romā sudrabs PSRS izlases sastāvā, komandā spēlēja arī Valdis Muižnieks, Maigonis Valdmanis un Jānis Krūmiņš.
“Romā ieradāmies mēnesi pirms spēļu sākuma. Daudzus ēdienus redzējām pirmo reizi, tik garšīgi, ēdnīca strādāja visu diennakti. Dzīvojām kopā ar svarcēlājiem, kuriem svaru cītīgi kontrolēja treneri, un vienā brīdī arī mums lika kāpt uz svariem. Bija pamatīgs kāpums, tostarp arī man. Turpinājumā bija jāievēro diēta,” ar atmiņām publiku sasmīdināja Ozers, kuram ziemā apritēja 85.
Par Tokijas olimpisko spēļu virtuvi labas atmiņas 3×3 basketbola čempionam Agnim Čavaram, bet mūsējie tur pavadīja īsu laiku, tādēļ līdz apaļiem vaidziņiem netika. Jau nākamnedēļ čempioni atkal dosies uz Japānu, kur atklās Pasaules tūres sezonu.
“Nespējam sagaidīt, kad tiksim atkal laukumā. Laiks kopš zelta iegūšanas pagājis, emocijas pierimušas, bet katrā saviesīgā pasākumā atkal aizdomājies, kas noticis, arī nepazīstami cilvēki atgādina, ka veikts vēsturisks ieraksts un atkal ir foršas sajūtas,” “Latvijas Avīzei” norāda Čavars.
Komandu gaida sarežģīta sezona – Edgars Krūmiņš traumēts, Kārlis Lasmanis pieteicies ASV profesionālās 3×3 līgas “Big 3” draftam, tādējādi prognozējams, ka Latviju pārstāvēs vien Pasaules kausā jūnija izskaņā Beļģijā un Eiropas kausā septembrī Austrijā.
Zeļonija salto
No bobsleja zelta četrinieka bija ieradies vien stūmējs Daumants Dreiškens, kuru pavadīja jaunākā atvase – piecus gadus vecā Rūta skaistā baltā kleitā. Brālim Naurim, kuru Daumants televīzijas kameru priekšā meta gaisā gadu pirms Soču olimpiskajām spēlēm, šobrīd 12, iet tēva pēdās – trenējas basketbolā. Daumants spriež, ka pāraugs viņu, šobrīd jau 45. kājas izmērs. Māsai Denīzei ir deviņi gadi.
Kamaniņu sporta divkārtējā olimpiskā medaļnieka Mārtiņa Rubeņa izteiktajai atziņai, ka, tikai esot trenera lomā, izpratis daudzas nianses, kuras paša karjeras laikā šķita nesvarīgas, piekrīt arī Dreiškens: “Sportistam sagatavošanās posms ir grūtāks, bet sacensību posmā startēt ir vieglāk nekā trenerim, kas gaida un cer uz audzēkņa rezultātu. Dažādas sīkās lietiņas agrāk varbūt šķita nevajadzīgas, bet tagad tu saproti, ka arī tās veido kopainu, lai kļūtu par augstākā līmeņa sportistu.”
Daumantam līguma uz nākamo sezonu vēl nav, taču mutiski esot vienošanās par darba turpināšanu ar Latvijas bobsleja komandu: “Vēl jāsaprot, kas īsti gatavi turpināt. Skaidrs, ka nāks jaunie, redzēsim, cik kopā būs sportistu un cik treneru vajadzīgi, lai to visu apkalpotu.”
Džudists Vsevolods Zeļonijs, iespējams, ir vienīgais no 117 olimpiešiem, kurš pēc medaļas iegūšanas apmetis salto. Tā viņš nosvinēja bronzu 2000. gadā Sidnejā. Vai jaunie džudisti arī varētu? “Zālē – mierīgi. Vai varētu arī pēc cīņas, nezinu, jāgaida medaļa un tad redzēsim,” saka Vsevolods.
Viņš vēlāk izveidoja savu sporta skolu, kļuva par Latvijas Džudo federācijas ģenerālsekretāru, pēcāk – prezidentu, un vada to joprojām. Pandēmijas ierobežojumu dēļ sporta skolā audzēkņu skaits samazinājies dramatiski – no aptuveni 800 līdz mazāk par 400. Tagad gan atkal vērojams pieaugums. Viņš ir pārliecināts, ka džudo tradīcijas Latvijā turpināsies: “Mums ir ļoti talantīgi jaunie džudisti, nezinu, vai paspēsim viņus sagatavot uz Parīzes olimpiskajām spēlēm, bet Losandželosā 2028. gadā noteikti būs.”
Aizmirstie treneri
Ar nostalģisku skatu video par Latvijas sporta leģendām vēroja Uldis Grāvītis, kuram faktiski viss apzinātais mūžs bijis saistīts ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (LSPA, agrāk – fiziskās kultūras institūtu) – kā studentam, pasniedzējam, 20 gadus bijis rektors, bet kopš 2009. gada ir Senāta priekšsēdētājs, turpinot pienākumus ik dienu veikt arī savas 80. jubilejas priekšvakarā.
“Faktiski sanāk kā atskatīšanās uz savu dzīvi. Sērīgi skaisti. Pats jau biju stiprs puika, kad Inese Jaunzeme uzvarēja šķēpa mešanā Melburnas olimpiskajās spēlēs 1956. gadā. Visi diplomu ieguvušie no 1968. gada ir vairāk vai mazāk man zināmi cilvēki,” norāda Uldis Grāvītis, akcentējot, ka slavas saulītē izcelti tikai sportisti, bet ne treneri. “Rāda grāmatu, bet nerāda rakstnieku. Treneris sportistam iedod saprašanu, kā darīt un kad darīt. Skumji, ka aizmirstam trenerus, kas mūsu sportu veidojuši.”
Kā vienu no leģendārākajiem viņš izceļ vieglatlētikas treneri Imantu Liepiņu, kurš arī ilgus gadus strādājis fiziskās kultūras institūtā, izaudzinājis olimpiskos medaļniekus Juri Silovu (sudrabs Minhenē 1972. gadā un bronza Monreālā 1976. gadā 4×100 metru stafetē) un Intu Kļimoviču-Drēviņu (bronza Monreālā 4×100 metru stafetē). “Oļģerts Altbergs – cilvēks, kurš faktiski radīja sieviešu basketbolu Latvijā. Viņš saprata, ka sievietēm pietrūkst asuma un ātruma. Kā to iegūt? Spēlēja ar zēnu komandām,” atceras Grāvītis.
Augstskolas solā čempioniem atlaides netiekot dotas. “Agrāk sportistiem par medaļām deva prēmijas, dzīvokļus, bet ne jau diplomus. Studijas pierāda, ka sports un domāšana iet kopā,” uzsver Grāvītis.
Latvijas Olimpiskās akadēmijas viceprezidente, bijusī vieglatlēte Biruta Luika arī 30 gadus nostrādājusi LSPA un kā vienu no spilgtākajiem pozitīvajiem piemēriem izceļ basketbola leģendu Uļjanu Semjonovu, kura institūtu beidza ar zelta medaļu. BMX trenera Ivo Lakuča vadītāja raksturs gozējies jau diplomdarbā.
“Sportisti ir ļoti interesanti studenti. Aleksandrs Samoilovs pēc skata šķiet lecīgs, bet studentu vidē iederējās ļoti labi, palīdzēja citiem. Tiklīdz atradās Latvijā, tā bija klāt. Saprot, ka tas ir vajadzīgs, nav jāatgādina. Ne katrs prot laiku ieplānot,” norāda Luika.
“Lakučs bija ļoti zinātkārs, divus gadus studēja ASV augstākās klases treneru studijās. Kad atgriezās, prasīju – kas ir tāds, kā nav mums? Viņš teica – jūs visu darāt labi, daudzas lietas tur pat nebija,” lepojas Uldis Grāvītis.
