Latvijas “nožēlojamā eksistence” un simtgade kā nopelnīšanas iespēja. Saruna ar Valtu Kleinu 118
“”Facebook” – tas ir tāds Haidparks Londonā. Vari uzkāpt uz kastes, runāt, ko gribi. Jautājums – vai tevi klausās? Bet runāt var…” saka pazīstamais fotogrāfs VALTS KLEINS. Nesen viens viņa “Facebook” ieraksts kļuva par savdabīgu “medījumu” daudziem Krievijas interneta portāliem, kas steidza to izmantot, lai kārtējo reizi parādītu Latviju kā “neizdevušos valsti” (no angļu valodas termina “failed state”) – lūk, arī paši latvieši to beidzot sapratuši… Izlasot V. Kleina rakstīto, man radās gan pārdomas, gan jautājumi. Viņš piekrita sarunai.
Bet vispirms piesauktais ieraksts no “Facebook”: “Esmu ainavu fotogrāfs jau 30 gadus, bet vēl nekad nebiju redzējis tik dramatisku Latvijas lauku ainavu. It visur. Visos reģionos, visur. Zeme vairs nespēj pieņemt nokrišņus. Ūdens jūras un ezeri ir uz katra lauka, katrā sējumā. Ceļi izšķīduši un nebraucami, druvas nenovāktas, siens vālos sapuvis. Drāmas lielums nav aprakstāms, jo rudens žanrs ir traģēdija. Mēms miers un bezvārdu nolemtība. Tas ir tas, kas šobrīd notiek Latvijā. Definitīvi. Uz visa esības fona peripetijas ar Rīgas kaislībām par algu pārdali, budžeta niansēm un partiju savstarpējām pokera spēlēm šķiet ne mazāk un ne vairāk kā nožēlojams farss. Latvija, Tev vairs nav ko zaudēt, izņemot Tavu nožēlojamo eksistenci. Simtgades svinību rīkotāji izrakstīs rēķinus, tas ir vienīgais, ko Tev būs gods apmaksāt par cēlumu un patētismu, svinot savus svētkus. Nekad vēl neesmu pieredzējis tik nožēlojamu eksistenci, kurā ir tik daudz patriotisma un izmisuma. Latvija. Tu esi savu Laikmeta Griežu grauds mūžības dzirnakmeņos. Tev nav izvēles. Tev ir tikai vairs spīts. Nepakļauties. Iet pret straumi. Sadegt, cerot uz neko. Uz atdzimšanu.”
Neesmu ainavu fotogrāfs, taču pa Latvijas novadiem braukāju daudz un reizēm arī bildēju sava prieka pēc. Man nebūtu problēmu atlasīt desmit foto, pie kā varētu rakstīt, cik skaista un sakopta izskatās Latvija, kā viss atdzimst pēc padomju okupācijas, un tikpat varētu atrast, lai izteikt nožēlu par to, cik tālu viss novests. Jautājums – ko es ar to gribētu pateikt un panākt? Kāds bija jūsu mērķis?
V. Kleins: Es īpaši uzsvēru, ka esmu ainavu fotogrāfs, jo tas būtiski ietekmē skatījumu, kas citiem varbūt nemaz nebūs saprotams. Ainavu fotogrāfijas specifika ir, piemēram, tas, ka rudens – tā ir tikai viena vai pusotras nedēļas. Tad ir pats skaistums – salnas, lapas nodzeltē, sasārto… Tā ir bauda – noķert īsto brīdi. Katru gadu es šajā laikā ņemu atvaļinājumu, kad nedaru nekādus profesionālus darbus, bet apceļoju Latviju un fotografēju. Tas ir māksliniecisks un ļoti emocionāls piedzīvojums, kurā tu redzi visu spektru – no neglītā līdz skaistajam. Tu sajūsminies, tu piedzīvo traģiku, grieķu drāmu un pilnīgo satisfakciju. Protams, emocionāli tu esi izšūpots. Līdz ar to gūtā pieredze nav absolutizējama un politizējama. To nevar pārvērst sadzīviskās kategorijās.
Taču tas notiek. Lūk, jūsu “Facebook” ieraksts tika pamanīts, ātri iztulkots krieviski, nodēvēts par “latvieša dvēseles kliedzienu” un tā fragmenti publicēti daudzos krievvalodīgajos interneta portālos.
Tas, ko es piedzīvoju, bija plaša mēroga amplitūda. Tam nevar piešķirt viena veida raksturojumu. Tas nebija ne nosodījums, ne sajūsma, ne skumjas, ne prieks, bet viss kopā. Krievu portālu žurnālisti noķēra šo lielo emocionālo šūpošanos un izņēma no tās to daļu, kas viņiem bija izdevīgi. Tas ir kā izņemt no varavīksnes vienu krāsu. Bet es viņiem neko nevaru pārmest, tāds ir pasaules duālisms
Bet tieši tas arī ir klasiskais manipulēšanas paņēmiens. Atklāti meli jau parādās reti.
Mēs manipulējam nepārtraukti – biznesā, attiecībās… Ik dienu… Visur tiek izmantotas interpretācijas. Krievu žurnālisti gatavo savu “ēdienu”, izmantojot tās sastāvdaļas, kas ir atbilstošas viņu ideoloģijai. Viņi ņem visu, kas pagadās pa rokai, lai “ēdiens” smaržotu un garšotu tā, kā viņi iecerējuši, un tāds tas arī nonāk pie lietotāja.
Vai autoram uz to vienaldzīgi jānoskatās?
Nav pasaulē lielākas nejēdzības, kā pašam paskaidrot savus vārdus. Ja manis teiktais nav saprotams, tad izskaidrošana situāciju padarīs vēl komplicētāku. Vēl sarežģītāk ir paskaidrot pašam savu fotogrāfiju. Ja es esmu publicējis fotogrāfiju un pievienojis komentāru, tad savu pārliecību esmu paudis par simt procentiem. Ja kāds to nesaprot, tad mani paskaidrojumi būs vēl nesaprotamāki.
Tomēr citēšu vienu komentāru, kas bija pievienots jūsu raksta fragmentiem Krievijas portālos: “Latvieši nav lasījuši Puškina pasaku par zelta zivtiņu. Kaut Padomju Savienībā viņi dzīvoja vislabāk, taču domāja, ka Eiropā dzīvos vēl labāk. Un tā nu attapās pie sasistas siles.” Te jums atbilde – tālu netikāt ar neatkarību, atgriezieties vien pie Krievijas!
Tā ir tāda provokatīva spēle. Es domāju, tai pat nav jāatbild.
Atgriezīšos pie jautājuma par ieraksta mērķi – vai gaidījāt kādu reakciju, varbūt darbību no latviešiem?
Absolūti nemaz. Es tikko nosvinēju savu 57. dzimšanas dienu, un ir noteikts vecums, kad atbildes reakcija vairs nav vajadzīga. Manuprāt, tā ir tāda brieduma pakāpe. Es publicēju savu viedokli, savu emocionālo pārliecību un reakcijai vairs nesekoju. Tas viss, kas sazarojas pēc mana viedokļa, uz mani vairs neattiecas. Es to nevaru ne kontrolēt, ne izmainīt, tas notiks ārpus manas gribas. Es pieņemu, ka daļai mans viedoklis patiks, daļa būs sarūgtināta, vīlusies vai dusmīga. Lai komentē, man vairs tajā nav jāpiedalās. Agrāk teica: “Nešaujiet uz pianistu.” Pianists spēlē bārā, bet viņš nav atbildīgs par to, kas tur notiek. Es komentārus nelasu.
“Facebook” ir interneta sociālais tīkls. Sociālais – tātad sabiedriskais.
Varbūt daudzi tur meklē apliecinājumu savai esībai. Es tur vienkārši publicēju kādas savas pārdomas. Tas ir tāpat kā uzlikt plakātu ceļa malā. Cilvēki brauc garām, daži izlasa, daži ne, un brauc tālāk. Būtu muļķīgi, ja es izliktu šādu plakātu, pats nostātos pie tā un diskutētu ar visiem garāmbraucējiem.
Jūs rakstāt: “Latvija, Tev vairs nav ko zaudēt, izņemot Tavu nožēlojamo eksistenci…” Kādas pārmaiņas jūs vēlētos?
Mēs ikdienā ļoti izliekamies, ka Latvijā viss ir labi. Protams, ja atskatītos vēsturē, varētu teikt, ka tik labi kā šobrīd cilvēki nekad vēl nav dzīvojuši. Es to neapstrīdu. Un tomēr! Mūs aicina uz demokrātijas ideāliem, bet realitātē mēs piedzīvojam pavisam ko citu. Ir milzīga diference starp nabadzību un bagātību, starp pagrimumu, nožēlojamu eksistenci un neiedomājamu izšķērdību. Jautājums ir būtisks – vai mēs paši sevi mānām vai sistēma mūs māna, apgalvojot, ka šī ir demokrātiska un brālīga sabiedrība? Es domāju, ka mūsu sabiedrībā valda ļoti primitīvi instinkti. Jā, mūs vieno simboli: sarkanbaltsarkans karogs, ģerbonis, himna, bet citādi katrs ir par sevi – kopīgais labums vienmēr ir mazsvarīgāks par privāto labumu. Lasot ziņas par korupciju, par amatpersonu algu pieaugumu, mēs redzam lielo šķirtni starp varas pasauli un pilsoņiem.
