Latvijas nelabvēļu velnišķīgā iztēle 0
Rīgas krievvalodīgais laikraksts “Vesti Segodņa” un tā iknedēļas pielikums – žurnāls “Vesti” savā antilatviskumā apsteiguši konkurējošo laikrakstu “Čas”. Vārdu sakot, 30. augustā “Vesti” nāca klajā ar kliedzošu virsrakstu – “Zad Jevropy”, tulkojumā – “Eiropas pakaļa”.
Atšifrēsim: Rīgas domes deputāts Ruslans Pankratovs, uzstājoties konservatīvā Maskavas internettelekanāla “Deņ–TV” raidījumā, izteicies, ka “Padomju Savienībā Latvija bija Savienības “eiropejiskā seja”. Tagad Eiropas Savienībā Latvija ir Eiropas pakaļa”.
“Zad” – pakaļpuse, “zadnica” – pakaļa: šīs metaforas vāji slēptais nolūks ir provocēt, ņirgāties, izsmiet. Uzdrošinos atgādināt Rīgas domes deputātam Ruslanam Pankratovam: Aušvica, kur nacisti nogalināja pāri par miljonu nevainīgu cilvēku, metaforiski tika raksturota kā “anus mundi”, t. i., “pasaules pakaļa” (anatomiski – tūplis), kaut kas neiedomājami šaušalīgs. Ruslans Pankratovs, kurš jau labu laiku sūdzas tās pašas Eiropas tiesās par to, ka viņa vārdam un uzvārdam Latvijas pavalstnieka pasē “piespiedu kārtā piekarināts” burts “s”, šādu Aušvicas raksturojumu varbūt pat nav dzirdējis, bet abu metaforu līdzība ir likumsakarīga.
Savu velnišķīgo iztēli Pankratovs aizstāv un pamato plašā intervijā, ko viņš devis “Vesti” žurnālistam Igoram Meidenam: Latvijas stāvoklis esot tik bēdīgs, ka “tagad katrs nabadzīgs viensētnieks pat par diviem dolāriem labprāt pārdos savas dzimtenes gabaliņu, lai uz tā, piemēram, tiktu uzbūvēta NATO kara bāze, bet viņam ļautu tur strādāt kā apkopējam”.
Ne velti Andrejs Fefelovs – šovinistiskā un staļinistiskā Maskavas nedēļas laikraksta “Zavtra” galvenā redaktora Aleksandra Prohanova dēls – nosaucis Rīgas domes deputātu Pankratovu par “Latvijas krievu kustības līderi”. Nešpetnāks par Lindermanu, Osipovu, Gapoņenko, Girsu?
Dusmīgs viņš ir, šis Pankratovs. Viņš atsaucas uz sen atmaskoto viltojumu – t. s. Dallesa plānu un šādi raksturo Rietumu pasaules “patieso saimnieku” ieceres: Baltijas pamattautas kļūst arvien nabadzīgākas, niknas un viegli vadāmas, un tad, “kad izkāmējušajiem pamattautas pārstāvjiem smadzeņu vietā paliek vien vinegrets (!), patiesie saimnieki sāks pievilkt skrūves, piemēram, pierādīs, cik nepieciešams būvēt militārus objektus, kur lielgabali un raķetes tēmētas vienā konkrētā virzienā, tad tiek ievests karaspēks – “demokrātisko vērtību stiprināšanai”. Nākamais solis – karš.
Pietiek citēt Rīgas domes deputātu Pankratovu. Aina ir skaidra.
Viņam līdzīgu darboņu un rakstoņu Latvijas krievvalodīgajā sabiedrībā diemžēl nav mazums. Par to liecina antilatviskā gaisotne, kas valdīja t. s. Maskavas namā, kur notika Krievijas “tautiešu” organizāciju 5. konference, kuras sauklis bija: “Vienlīdzīgas tiesības – galvenais priekšnoteikums Krievu pasaules (!) saglabāšanai Latvijā”.
Par to nebūtu jābrīnās, bet nepatīkami pārsteidz tas, ka šajā saietā tā nolūkus dedzīgi atbalstīja latvietis Einārs Graudiņš, pašpasludinātais marksisma teorētiķis un antifašists. Acīmredzot biedrs Graudiņš piekrīt tam, kas teikts šīs konferences rīkotāju portālā www.rodina.lv: “Latvija ir nejaušs šīs teritorijas nosaukums”…
