Latvijas Neatkarības karš bez noklusējumiem Ērika Jēkabsona jaunajā grāmatā 1
Studentu, pasniedzēju un vēstures interesentu pilnā auditorijā vakar LU Vēstures un filozofijas fakultātē tika atvērta asociētā profesora, militārās vēstures pētnieka Ērika Jēkabsona grāmata “Neatkarības kara stāsti 1918 – 1920”. Grāmata sagatavota izdevniecībā “Lauku Avīze” un izdota Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Izdevums bagātīgi ilustrēts ar fotoattēliem no Kara muzeja krājuma.
Ē. Jēkabsona kolēģa profesora Ilgvara Butuļa vārdiem runājot, grāmata ir “42 skices, noveles par Latvijas Neatkarības karu” Baltijas un Austrumeiropas kontekstā. Tās ir 493 lappuses detalizētu, tajā pašā laikā viegli lasāmu, aizraujošu un no klišejām brīvu stāstījumu gan par pašu Neatkarības kara gaitu, gan par tā mazāk zināmajām detaļām. Atsevišķās nodaļās izdalīti zīmīgāko kara dalībnieku, tādu kā Oskars Kalpaks un Jorģis Zemitāns, biogrāfijas un raksturojumi, kā arī notikumu aculiecinieku liecības.
Vēsturnieku aprindās nevienu reizi vien runāts un rakstīts, ka Latvijas Neatkarības kara vēsturē joprojām ir daudz vēl pētāmu un no jauna traktējamu lietu, jo uzskats, ka 1918. – 1920. gada notikumi jau 20. – 30. gadu Latvijā gana skaidroti un aprakstīti, ir maldīgs. Tiesa, 1938. gadā iznāca ģenerāļa Mārtiņa Peniķa apjomīgā “Latvijas atbrīvošanas kara vēsture”, taču tajā diemžēl netrūkst neprecizitāšu, noklusētu vai tendenciozi atainotu epizožu, par ko nebūtu jābrīnās, ja ņem vērā, ka grāmatas rakstīšanas brīdī vēl bija dzīvi kauju dalībnieki, kas bija ieinteresēti uzsvērt savu lomu notikumos.
Ārpolitisku apsvērumu dēļ tāpat nebija izdevīgi atainot igauņu un lietuviešu karaspēka brīžiem ne pārāk pievilcīgās darbības, kā arī izcelt Polijas armijas nozīmi Daugavpils un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. Arī par šiem pirmskara Latvijā noklusētajiem momentiem lasāms “Neatkarības kara stāstos”. Tajos apkopots profesora Jēkabsona pēdējos gados paveiktais un uzrakstītais, izmantojot dažādu valstu arhīvos atrodamos avotus un jaunāko literatūru. Jāņem vērā, ka Latvijas Neatkarības karš nebija tikai latviešu darīšana. Tajā laikā Latvijas teritorijā tāpat savijās pretlielinieciskās un lielinieciskās Krievijas spēku, Vācijas, vācbaltiešu, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Somijas un citu valstu intereses. Vērts atcerēties, ka tolaik Latvijā brīžiem vienlaikus pastāvēja trīs dažādas valdības ar saviem bruņotajiem spēkiem. “Tas ir pamatīga jucekļa laiks, un pat daudzi vēsturnieki “ar grādiem” nezina šo laikmetu,” aizrādīja Butulis.
“Es apbrīnoju Jēkabsona darba spējas, kas turklāt nerezultējās paviršībās, kā var notikt, ja rada pamatīgus darbus,” atvēršanā autoru slavēja vēsturnieks Aivars Stranga. Profesors neslēpa, ka arī viņam grāmatā šis tas bijis jaunums. Piemēram, ārvalstu novērotāju ziņojumi par landesvēra izvērstā “baltā terora” apmēriem pēc Rīgas atņemšanas lieliniekiem 1919. gada maijā.
Septiņu monogrāfiju, deviņu biogrāfisku vārdnīcu un dokumentu krājumu, daudzu zinātnisku rakstu autors Ēriks Jēkabsons ir viens no mūslaiku vadošākajiem un ražīgākajiem vēsturniekiem, kurš īpaši specializējies 20. gadsimta sākuma latviešu karavīru un tāpat Latvijas armijas gaitu un militārpolitiskās situācijas pētniecībā. Jēkabsons gan bilst, ka šī grāmata nav uzskatāma par kādu noslēdzošu darbu. Bet tas ir “viens no ķieģeļiem, ko kopā ar kolēģiem liekam mūrī, kuru saucam par Neatkarības kara vēsturi”. Neatkarības kara jomā vēl gana daudz pētāmā un noskaidrojamā, īpaši saistībā ar epizodēm, kam nozīme visa Baltijas reģiona kontekstā. Starp šādiem tematiem minams Latvijas Pagaidu valdības karaspēka formēšanas sākums un noskaņojums 1918. gadā, landesvēra un vācu vienību darbība, atsevišķi bermontiādes posmi un viss, kas notika Latgales frontē no sarkanās armijas redzespunkta.
