Latvijas Nacionālais vēstures muzejs cer atsākt darbu vēl šogad 0
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) pēc ugunsgrēka Rīgas pilī apmeklētājiem ir slēgts uz nenoteiktu laiku. Tikmēr muzeja restauratoriem šobrīd darba pilnas rokas, žāvējot un citādi savedot kārtībā no ūdens cietušos izstādes “100 Latvijas vēstures relikvijas” eksponātus.
“Neatgriezeniski nav sabojāts nekas. Viss ir sataisāms,” izrādīdams muzeja restaurācijas darbnīcu, stāsta LNVM direktors Arnis Radiņš. Viens gan jāņem vērā, ka kaitīgajām ūdens iedarbības sekām ir indeve neparādīties uzreiz. Tās var pieteikt sevi pēc dienām, nedēļām vai mēneša. Metāla priekšmeti – bruņucepures, ieroči, ordeņi – sākuši pārklāties ar rūsu un oksīdu pamazām. Kalnamuižas baznīcas 1614. gada altārglezna “Golgāta” stāv muzeja direktora kabinetā, un tiek pielūkots, vai, kokam žūstot, tajā neparādīsies kādi defekti, lai arī ārēji viss šķiet kārtībā.
Grāmatas ledusskapī
Uz restauratoru galda visā godībā žūst Jelgavas ratu meistara Pētera Auškapa Parīzes izstādē 1914. gadā saņemtais “Grand Prix” diploms. Muzeja Restaurācijas departamenta vadītāja Sarmīte Gaismiņa un papīra restauratore Astrīda Eglīte seko, vai tas nesāks slāņoties un dzeltēt. Līdzās pēc naktī no 20. uz 21. jūniju pārdzīvotās “peldes” zem sloga, lai nedeformētos, atgūstas Johana Ernsta Glika latviešu valodā tulkotā 17. gadsimta Bībele. Abas lietas nāk no “100 Latvijas vēstures relikvijas” izstādes. Ugunsgrēka vieta atradās taisni virs izstāžu zāles. Tā bijusi reizē “veiksme” un neveiksme. Protams, žēl, ka cietušas muzejam un Latvijas vēsturei dārgākās lietas, taču labi, ka relikvijas atradās vitrīnās, kas daļēji aizturēja ūdeni. Daudz trakāk būtu, ja ūdens vairāk ķertu glabātavas. “Nemaz negribas iedomāties, kas būtu, ja jumts aizdegtos arī pārējā pils daļā. Ja ūdens gāztos krātuvēs, kur lietas stāv cieši vienkopus kartona kastītēs, ja būtu samirkuši glabātie dokumenti…” noskurinās Radiņš, teikdams paldies ugunsdzēsējiem.
Pirmskara Latvijas Pieminekļu valdes protokolu grāmatas tekstam rokraksta tinte vietām paplūdusi. Vietām papīrs kļuvis trausls. Lapas savlaicīgi atdalītas ar filtrpapīriem, lai nesalīp. Īpaši jutīgs pret mitrumu ir krītpapīrs. Tajā drukātās grāmatas no slapjuma kļūstot par neatveramiem “ķieģeļiem”, tāpēc starp katrām lapām jāliek mitrumu uzsūcošas starplapas.
Labi, ka biezos sējumus ūdens skāris samērā maz. Ja būtu saliets daudz grāmatu, vajadzētu meklēt lielas saldētavas. Papīra restauratori bez ledusskapja nevar – glābjamos papīrus vispirms liek saldētavā, kur zemā temperatūrā bīstamie iršanas procesi apstājas. Vaicāts, vai ar diviem papīra restaurēšanas speciālistiem pietiek, LNVM direktors atbild, ka palīdzības piedāvājumu no citiem muzejiem netrūcis, taču pagaidām var iztikt pašu spēkiem. Ūdens sabojātajam papīram tāpat vispirms jāizsalst, un tikai tad ar to var sākt darboties.
“Dušā” un tumsā
Sarežģītāk ir ar lietām, kurās izmantoti dažādi materiāli, jo katrs prasa savas atjaunošanas metodes un procesu. Tekstilijas būs vairākkārt uzmanīgi jāmazgā. “Tas jau nebija tīrs ūdens, kas tur gāzās virsū. Tur bija kaļķis, sodrēji, rūsa un vēl nezin kas,” skaidro Sarmīte Gaismiņa. Vēsturiskais Latvijas karogs, kas 1988. gada 11. novembrī uzvilkts Rīgas pils Sv. Gara tornī, pie tekstiliju restauratores Tabitas Lapiņas nonācis jau trešo reizi. Baltā vidussvītra ir sarkaniem notecējumiem. Cietušas arī Triju Zvaigžņu un Lāčplēša ordeņa lentes, uz kurām parādījušies traipi. Unikālais Cēsu skolnieku rotas karogs sākumā šķitis “tā nekas”, bet žūstot parādījušās švīkas, atslāņošanās un citas vainas. Biezā karoga savešana kārtībā prasīs vismaz trīs mēnešus. Ar krāsainiem audumiem esot grūtāk. Baltu atkal dabūt baltu vieglāk. “Tas nav konveijers. Sasteigt tur nevar neko. Tāpēc, domāju, paies vairāk nekā gads, kamēr visu savedīs tādā kārtībā, kā bijis. Tā ir tā laime un nelaime, ka visi izstādes priekšmeti pirms tam jau bija apstrādāti un iespējami perfektā stāvoklī. Tagad jāsāk viss no jauna,” bilst Arnis Radiņš. Viņš ir viens no trijotnes, kas tajā nelaimīgajā naktī nesuši ārā visvairāk apdraudētos “100 relikviju” priekšmetus. Pārējie divi glābēji bijuši direktora vietniece Anita Meinarte un Kultūras ministrijas muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns. Kad pēc pusnakts ugunsdzēsēji ļāvuši ieiet muzeja telpās, tur bijusi “duša”: “Viss tumšs. Gāzās ūdens. Pirmā doma bija iznest vērtīgāko, bet tad nolēmām iznest visu. Ugunsdzēsēji nāca palīgā. Mūs novēroja arī policija. Lai nedarām ko nepareizu.” Ap pulksten 5 rītā relikviju zāle bija iznesta. Radiņš spriež, ka priekšmetu atstāšanas gadījumā tiem klātos daudz sliktāk, jo vēlāk, kad gruzdēšana atsākās, augštelpa pielieta “līdz ceļiem”. Tagad pils sienām un uzburbušajām skaidu plašu vitrīnām klāt zogas pelējums. Tas “ēd visu”. Cīņa notiek, vēdinot telpas.
LNVM direktors cer, ka muzejs atsāks darbu vēl šogad. Jautājums tikai, kur un kādā apjomā. Skaidrs, ka palikt bez ekspozīcijas un gaidīt sešus, astoņus gadus, kamēr saremontē un uzpoš visu Rīgas pili, muzejnieki atļauties nevar. Relikviju izstāde šobrīd atjaunojama gan nav. Nelaime likusi aizdomāties, cik tomēr viegli var zaudēt mūsu pagātnes liecības. Pilij nodarīto zaudējumu apjomu patlaban rēķina īpaša komisija. Ir pamats domāt, ka zaudējumi tiks kompensēti.
Prognozēt posta cenu Radiņš atturas, bet lēš, ka tā varētu būt mērāma simtos tūkstošu latu. “Lielākais zaudētājs tomēr ir pati Rīgas pils. Samirkušos priekšmetus mēs savedīsim kārtībā, bet pils senā jumta konstrukcija tāda vairs nebūs nekad,” viņš teic.
Celtniekiem nojaucot degušā pils jumta konstrukciju paliekas, uziets kāds gluži simbolisks atradums. Aiz kādas no sijām bijusi aizbāzta reliģisko tekstu grāmata latīņu valodā, šķiet, no 19. gadsimta vidus. Grāmata ādas iesējumā ar krustu uz vāka – tas nojaušams pat tad, kad sējums pārvērties apogļojušos lapu blāķī. Arnis Radiņš, to rādot, prāto: “Tādi varēja izskatīties arī 100 Latvijas vēstures relikviju priekšmeti, ja būtu trāpījušies ugunī.”
