Latvijas mūzikas dārgakmeņi 0
Par godu valstiskuma simtgadei nacionālā skaņu ierakstu kompānija “Skani” laidusi klajā veselu virkni nozīmīgu latviešu mūzikas ierakstu, tā kompensējot nepelnīto latviešu mūzikas klusuma pauzi, kas bija iestājusies neatkarības pirmajos gadu desmitos.
Toreiz Nacionālais simfoniskais orķestris latviešu mūziku tikpat kā nespēlēja, bet par jauniem ierakstiem varējām tikai sapņot. Simtgades programma tādējādi kļuva īpaši labvēlīga un rosinoša ne tikai kinomākslai, bet arī mūzikai, jo beidzot citu ierakstu vidū esam sagaidījuši Jāņa Ivanova (1906–1983) autordisku.
Platē ietvertas simfonijas stīgām, proti – stīgu orķestrim. It kā kameriski darbi, taču domas vēriens kameriskumam ceļas pāri. Ivanovs ir lielformu meistars. Monumentālists. Izcils orķestra kolorists, un arī melnbalti grodu līniju meistars vienlaikus. Emocionāli dziļākais, ekspresīvākais latviešu skaņradis, kurš skāris eksistenciālas, vispārcilvēciskas tēmas, ļaujot šajā ziņā vilkt paralēles ar Māleru un Šostakoviču. Bez pārspīlējuma – izcilākais latviešu simfoniķis (lai atceramies kopumā uzrakstīto 21 simfoniju, no kurām pēdējo pēc komponista nāves pabeidzis viņa skolnieks Juris Karlsons).
Tāpēc orķestra “Sinfonietta Rīga” un diriģenta Normunda Šnē veiktais jaunieskaņojums ir īpašā vērtē. Albuma programmā – 1977. gadā sarakstītā “Simfonieta”, 1966. gadā komponētais darbs “Poema luttuoso” (jeb Sāpju poēma), kā arī Četrpadsmitā simfonija ar nosaukumu “Sinfonia da camera” (1971), kas tapusi, tolaik slavenā Latvijas PSR Filharmonijas kamerorķestra diriģenta Tovija Lifšica rosināta.
Ivanova mūzikas dziļūdeņi ļauj saklausīt okupācijas lauzta cilvēka un mākslinieka dvēseles balsi.
Tā sauktā skarbā stila periods latviešu mūzikā te manifestējas grodi, bet estētisko ierobežojumu striktajos rāmjos ieliktais komponists eksperimentē ar politonalitāti, poliharmoniju, orķestra krāsām, īpašu izteiksmes ekspresiju. Šie darbi ir atšķirīgi – amplitūdā no klajām sāpēm līdz filozofiskai apcerei.
Normunds Šnē ar mūziķiem spējuši veikt dziļurbumu, atklājot Ivanova skaņraksta dzīlēs dārgakmeņu spožumu, kas redzama orķestra kopskaņā un atskaņojuma dramaturģijā. Īpaši izteiksmīgas ir soloepizodes (vijolniece Marta Spārniņa). Vien brīžam šķiet, ka līdz latgaliskam siltumam un katolicisma kultūrai raksturīgajam emocionālajam piesātinājumam vēl jātiecas – lai cik askētisks šķistu Ivanovs šajā reducētajā orķestrī un brīžam lakoniskajā nošu rakstā.
Otrs dārgakmens ir Mārtiņa Brauna un Raiņa poēma “Daugava” Latvijas Radio kora, diriģenta Sigvarda Kļavas un paša komponista ieskaņojumā. 1988. gadā komponēto daudzdaļu opusu toreiz kopā ar Mārtiņu Braunu atskaņoja viens no atmodas laika izcilākajiem koriem – “Sindī putnu dārzs” Andra Bērziņa vadībā, sabiedrībā radot bumbai līdzīgu efektu. Jo īpaši ar dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava”.
Mārtiņa Brauna mūzika Raiņa poēmas iestudējumam Valmieras Drāmas teātrī te bija modificēta apjomīgā sacerējumā jauktam korim ar taustiņinstrumentu pavadījumu. Un nu tas skan atkal. 18 daļas. 48 minūtes. Stilistiski daudzveidīgs skaņaudums, patiesībā – absolūta eklektika. Bet izcila eklektika! Un Radio kora spožā vokalizācijas kultūra, diriģenta spēja veidot dramaturģiski mērķtiecīgu un piesātinātu mūzikas gaitu. Veiksmīgs ieskaņojums, kuram vajadzētu sekot izrādei.
