Latvijas mīlestība – “Saldajā dzintarā” 2
“Latvijas Avīzes” vēstuļu konkursā “Sieviete Latvijai – 2013” režisore Karīna Šišlo tika sumināta nominācijā “Tautiešam(i) apsolīju raibus cimdus vakarā”. Šajā sadaļā gaidījām vēstules par izcilām sievietēm, kas darina tautastērpus, latviskas rotas, latviskos instrumentus un priekšmetus; sievietēm, kas latviskās prasmes un tradīcijas pratušas izmantot, lai radītu savu uzņēmējdarbību.
Ideja, kas tepat vien gulēja visu acu priekšā, piešķīlās tieši Karīnai, un tapa “Saldais dzintars”. Kāpēc tieši viņai bija lemts kļūt par šā brīnišķā, ēdamā suvenīra autori?
– Kāda ir sajūta, ka jūsu ideja iet pasaulē?
– “Saldajam dzintaram” bija jāatnāk, un man tam ir jākalpo. Tā noteikti mums ir laba zīme. Kad sākās krīze un daudzi aizbrauca, manī kaut kas sažņaudzās un pēkšņi tāds kā stars – ja es varētu izdomāt kaut ko tādu, kas cilvēkiem atgrieztu cerību, pārliecību, ka mēs neesam pelēki, klusi, rāmi, jo mums ir tik daudz no saules! Tik daudz harmoniska it visā – dabā, kultūrā, dziesmās, tautastērpos! Grieķu un skandināvu mīti, jā, viņi ir izskanējuši pasaulē. Man ir tāda sajūta, ka mums tas viss ir nākotnē. Esmu pārliecināta par to. Man ir sajūta, ka Latvija var dot pasaulei radošus impulsus. Nesen man atsūtīja vēstuli vienas Ķīnas provinces tirdzniecības kameras direktors, ka viņš pagaršojis “Saldo dzintaru” un kļuvis laimīgs. Tas mani iepriecināja, ka Ķīnā, kas taču visu var saražot un eksportēt, par kaut ko brīnās. Atbrauc pie manis televīzijas grupas no Vācijas, Francijas… Bet es taču neko nereklamēju! Izrādās, kāds viņiem ir uzdāvinājis “Saldo dzintaru”, tas pats uzrunā un dod sirsnīgu siltumu, katrs dzintariņš staro pasaulē.
– Kāda ir jūsu profesija, ja reiz spējāt izgudrot “Saldo dzintaru”?
– Esmu amatieru teātra režisore. Tas ir mans bērnības sapnis, jau 1. klasītē iestudēju seriālus. Kopš bērnības neesmu pārstājusi dzīvot pasakā. Tēlainu uztveri man palīdzēja uzturēt mamma. Gājām uz upīti skalot veļu. Jautāju mammai, ko tas gailis te staigā? Mamma teica: nē, tas nav gailis, viņš pusnaktī pārvēršas par princi un sastopas ar mīļoto. Un tā par visu apkārt notiekošo. Pusi dienas varēju tupēt milzīgajā mežābelē un “ceļot” pa visām pasaules malām. Man neviens nelika strādāt, ar vecomāti sēdējām un kārtis spēlējām. Cilvēki gāja garām un purpināja: ak dievs, ak dievs, kas no tās meitenes iznāks!? Draugiem labprātīgi palīdzēju ravēt bietes, lai viņi varētu ātrāk pabeigt darbu un mēs varētu rotaļāties. Vismīļākā grāmatiņa man bija eposs “Lāčplēsis”, es dzīvoju tajā un vēl piefantazēju klāt. Dzintariņš nav atrauts no manas pasaules uztveres, tēliem un skaņām, ko smēlos bērnībā, no ārkārtīgi lielās cieņas pret Skalbes pasakām, Bārdas un Plūdoņa dzeju, latvju dainām. Grāmatnīcā reiz redzēju dainu tulkojumu, tas bija tik sausi, no burvības nekā tur vairs nebija. Tad es domāju – kā varētu bez vārdiem, koncentrētā veidā sniegt stāstu par savu zemi. Reiz mājās klausījos mūziku un skatījos uz dzintara gabaliņu, domāju – tas ir tik skaists, ka varētu apēst! Un pēkšņi viss atritinājās…
– Un kā pirms “Saldā dzintara” izgudrojāt hokeja fanu cepuri ar Lāčplēša ausīm un galda spēli “Varoņceļš”?
– Man viss ir nācis dabiskā ceļā. Zinu pat mirkli un vietu, atceros, kāda bija gaisma un kāda gaisa temperatūra, kad radās ideja hokeja fanu cepurei. Devos uz ģildi, un man pa priekšu gāja britu futbola fani, vienam galvā bija padomju armijas cepure, citiem – tās ar tiem ragiem. Domāju – kāpēc mums, latviešiem, nav nekā tāda, ko pazītu pa gabalu, ka tā ir mūsu cepure? Un man iešāvās prāta tās lāča ausis. Pirmo cepuri pati uzmeistaroju, lai gan neesmu neko šuvusi. Vajag uzdrīksties īstenot trakumu un nebaidīties, ka par tevi smiesies. Kas būs, būs, lai smejas! Galda spēli “Varoņceļš” iedvesmoja mans vīrs, kas ir mans balsts izlasīto grāmatu ziņā. Spēle varētu būt veids, kā bērnu ieinteresēt par Lāčplēsi, mierīgi, pie ģimenes galda sēžot. Turklāt spēle balstās nevis uz pagrūšanu, bet gan biedriskumu. Varbūt vēlāk tam, kas “Varoņceļu” spēlējis, eposs “Lāčplēsis” būs tuvāks. Latvijas zemē, valodā, dainās ir burvestība. Galvenais īstajā brīdī bērnam pievērst tam uzmanību.
– Kāpēc jums ir svarīga Latvijas mīlestība?
– Tā ir misija. Bet vēl neesmu īstenojusi savus lielākos mērķus un nodomus. “Saldais dzintars” ir tikai pamatakmentiņš sapnim. Tas būtu nevis muzejs, bet vesela pasaule – milzīgs dzintars, kāda nebūtu nekur citur pasaulē. Atbrauc uz Latviju, piemēram, japānis, un viņš ieiet dzintarā, tur vienā pusē – saules meitas, zelta ābele, stikla kalns, mūsu teiksmainā senatne, un viņš emocionāli iepazītu Latviju.
Brīnos, cik siltu attieksmi “Saldais dzintars” rada cilvēkos. Mums nav reklāmas, neesam ņēmuši ne kredītu, ne Eiropas naudu. Gribam izpētīt, cik ideja pati sevi var nest. Cik “Saldais dzintars” iet pasaulē, tik ieguldām tā tapšanā.
– Bet kā tas top praktiski?
– Man paveicās, jo mana draudzene ir pārtikas tehnoloģe ar pieredzi konfekšu ražošanā. Viņa teica, ka super ideja, bet vai es saprotu, ka tas nav iespējams, ka nesanāks no dabiskajām sulām. Bet man bija viegli, jo nezināju, ka nevar. (Smejas.) “Saldo dzintaru” gatavo mūsu ģimene Svētes maizes ceptuves telpās. Tās saimnieks, kad izstāstīju ideju, par velti atvēlēja telpas. Pirms sāku darboties, daudzi paziņas ieteica, ka vajag tādus cilvēkus un tādus, jo es taču nezinot, kas ir bizness. Sapratu vienu, ka biznesā viss ir sarežģīts līdz ārprātam un tas maksā milzums naudas. Bet var vienkāršāk. Ja tā lieta ir īsta, nevienam nav jāiestāsta. Nekādi mārketinga triki nelīdzēs. To nu gan gribu pateikt – Latvijā ir ļoti atsaucīgi ierēdņi, visur – pārtikas dienestā, ieņēmumu dienestā, visi ļoti grib palīdzēt, cenšas iedrošināt. Neviens nav skaudīgs, visi priecājas par dzintariņu. Man ir doma “Saldo dzintaru” attīstīt arī kā konfektes ar dažādām garšām. Un sapnis, ka cilvēkiem būtu darbs “Saldajā dzintarā”.
– Jūsu teātra studijai “Vinnijs” nākamgad – 20. Kādi bija bērni tolaik un tagad?
– Jā, šo studiju dibinājām un strādājam plecu pie pleca ar režisori Ingūnu Gremzi. Vērojam, ka interneta laikā bērnu fantāzija ir pārsātināta ar tēlu piedāvājumiem. Šolaiku bērni ir ļoti gudri, bet citādi koncentrējas – ļoti īslaicīgi. Bet, kad pieskaramies īstām lietām, saprotu, ka viss jau ir tas pats – bailes no tumsas, kauns par piečurātām biksēm, bažas, ka par tevi smiesies… Rīgas bērniem mūsu studija pilda arī tādu kā pagalma funkciju. Vecāki bērnus nopietni gatavo lielajai dzīvei, tas viss ir vajadzīgs. Bet bērniem ļoti svarīgi ir arī spēlēties ar citiem bērniem. Pasaku – brauksim ar kuģi! Viens uzreiz ir kapteinis, otrs – stūrmanis, pavārs, tas viss viņiem ir tik ļoti pa īstam. Spēles rodas ne no kā, bez nekā. Esmu pārliecinājusies par to, ka neviena tehnoloģija neizbojās dzīvu cilvēku. Vajag uzticēties, nomierināties un paļauties, ka cilvēciņš iekšēji visu saprot.
– Varbūt jums, ilgi strādājot ar bērniem, ir domas, kas noderētu sabiedrībai attiecībās vienam pret otru?
– Pret otru cilvēku ir jāizturas uzmanīgi, jo varbūt tieši viņš izdomās glābiņu visai Latvijai. Dod, Dievs, katram radošumu! Bet vēl lielāks talants ir netraucēt un palīdzēt citiem cilvēkiem. Varbūt tu pats neko neizdomāsi, bet ar savu attieksmi, kaut vai ar skatienu būsi cilvēku novērtējis – ka tu viņā redzi nākotnes potenciālu. Nevis cilvēku lauzt, iespaidot, manipulēt, bet iedrošināt. Mēs esam ļoti saistīti, mēs visi esam līdzautori, jo mazāka tauta, jo mums visiem ir jābūt tajā radošajā atmosfērā, mēs veidojam pasauli.
Studijā “Vinnijs” mēs kalpojam bērniem. Varbūt viņam nebūs aktiera talanta, bet milzīga radošā dzirksts. Domāju, ka nākotnes ideālajā izglītības modelī jāatrod veids, kā katram bērnam izpausties, uztaustīt, kāds ir viņa talants.
Ko dara vinnijieši? Jānis Skutelis ir komiķis, ir daudz dakteru, inženieru, labas mammas, smaidīgas pārdevējas. Varbūt viņš ir vienkāršs, bet tajā vietā tas cilvēks izdomās kādu gājienu, lai, piemēram, sakaitētā atmosfērā noņemtu spriedzi. Tas ir daudz.
Vēstule
No Līgas Miķelsones vēstules: “Karīna Šišlo līdztekus darbam Rīgas kultūras un tautas mākslas centra “Mazā ģilde” bērnu un jauniešu teātra studijā “Vinnijs” sākusi uzņēmējdarbību. Tās pamatā ir mīlestība pret Latviju, latviskām tradīcijām un vērtībām. Uzskatot, ka bērniem un jauniešiem ir jāzina savas tautas folklora un jāmācās būt patstāvīgiem, ar savu izdomu viņa radījusi galda spēli “Varoņceļš”. Uzņēmēja radījusi arī hokeja fanu cepuri Latvijas karoga krāsās ar Lāčplēša ausīm. Tomēr vislielāko popularitāti ieguvusi ar Latvijas “Saldo dzintaru”. Karīna ir “Saldā dzintara” idejas un dizaina autore. “Saldais dzintars” ir ēdams suvenīrs, kura garšu un izskatu veido veselīgi dabas produkti: cidonijas, smiltsērkšķis, dzērvenes, rudzu iesals. Produktam ir starptautisks patents. Tas ieguvis balvu konkursā “Gada balva dizainā 2011”. Ar šo produktu piedalījusies starptautiskajā izstādē “Zaļā nedēļa” Berlīnē”.
