Latvijas mežsaimniecībā plaši tiek izmantotas zinātnieku jaunākās atklāsmes, kas veicina dabai draudzīgu mežu apsaimniekošanu. Vai šajā dabas sistēmā ir vieta arī cilvēkam? 3
Dzidra Smiltēna, žurnāls “Baltijas Koks”
Ar zinātniekiem, ja neesi šīs jomas speciālists, gandrīz vienmēr sarunāties ir pagrūti. Vari rūpīgi izskatīt intervijas dalībnieka dzīves gaitu, pētījumu un atklājumu tēmas, intereses, uzrakstīt garumgaru jautājumu sarakstu, taču tas viss izrādās lieki, jo zinātnieks reti kad uz jautājumiem sniegs emocijās balstītas atbildes.
Viņa domāšanas pasaule ir fakti, pierādījumi, atklāsmes un konkrēti skaitļi, pārspriedumus un filozofiskas pārdomas uzticot zinātnei piesaistītiem runas cilvēkiem. Pirms dažiem gadiem to pieredzēju sarunā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava direktoru Jurģi Jansonu, kurš vislabprātāk stāstīja par meža inventarizāciju pēc parauglaukumu metodes, kas iepriekš Latvijā bija neiegūta pieredze, un to uzskatīja par interesantāko notikumu savā profesionālajā dzīvē.
Tiekoties ar pētnieku Daini Edgaru Ruņģi, saruna risinājās par mums maz zināmo jomu molekulārajā ģenētikā, bet Agnis Šmits nepaguris stāsta par mizgraužiem, kas noposta mūsu skaistās egļu audzes, uzsverot arī to, ka visi atklājumi, kas paveikti, ir Silavas kolektīva nopelns un nebūtu pareizi īpaši izcelt un slavēt kādu vienu atsevišķi.
Tieši tā saka arī Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava pētnieks Mg. silv. Jānis Donis, kuru pēc 2020. gada meža nozares balvas Zelta čiekurs saņemšanas esmu aicinājusi uz sarunu žurnālā Baltijas Koks.
– Meža nozares augstāko apbalvojumu Zelta čiekurs jau daudzkārt saņēmuši Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava zinātnieki un pētnieki. Veiktie pētījumi un atklājumi patiešām devuši nopietnu ieguldījumu meža nozares attīstībā. Pieņemot valstiski svarīgus lēmumus, pamatā bieži izmanto tieši jūsu institūta atklājumus un pierādījumus. Jūs šai balvai pirmo reizi bijāt izvirzīts 2009. gadā, taču tad to ieguva Latvijas Koksnes ķīmijas institūta vadītājs Bruno Andersons. Šoreiz 2020. gada balva nonāca jūsu rokās. Vai tas bija saistīts ar kādiem konkrētiem veiktajiem pētījumiem?
– Lai arī pētījumu sakrājies krietns daudzums, es šo balvu uztveru kā manu un Silavas kolēģu kopīgu darba novērtējumu. Ir sajūta, ka tas, ko darām, nozarei ir svarīgi.
Par sevi man gribētos atbildēt ar nelielu līdzību – Latvijas kino ir balva Lielais Kristaps, tur atzinību saņem arī par otrā plāna lomām. Es sevi uzskatu par šī otrā plāna spēlētāju, jo mums patiešām kolektīvā ir daudz izcilu zinātnieku.
– Balvu piešķiršanas pamatā tomēr vienmēr ir ieguldītais darbs un veikums. Papētot jūsu padarīto meža ekoloģijā un mežkopībā, visus realizētos projektus nemaz nespēju saskaitīt, to ir ļoti daudz un dažādās jomās. Varbūt varam ieskatīties kaut dažos no pēdējā laikā tapušajiem?
– Viens no pēdējiem darbiem, ko izstrādāja mūsu komanda, ir koku augšanas gaitas modeļu izstrāde. Vienādojumi, kurus esam radījuši, tiek izmantoti AS Latvijas valsts meži (LVM) modelēšanas sistēmā, arī dažu privātu uzņēmumu resursu modelēšanai.
Vienādojumu sistēma balstīta uz vairākkārt pārmērītu meža statistiskās inventarizācijas parauglaukumu vai arī speciāli izveidotu kopšanas ciršu laukumu datiem. Pārmērot vienus un tos pašus kokus vairākas reizes, mēs varam redzēt, kā tie ir auguši. Šie augšanas gaitas modeļi faktiski ir mēģinājums matemātiski aprakstīt koku vēsturisko gaitu.
No iegūtajiem rezultātiem izstrādātas prognozes, kādi tie koki varētu būt pēc kāda laika. Cik daudzi no tiem un kuri varētu izdzīvot, bet kuri aizietu bojā. No audzes struktūras un no tā, kādi koki ir nocirsti, mēs varam prognozēt, ja turpina saimniekot tādā pašā veidā, kurus kokus potenciāli varētu nocirst.
Saliekot šos vienādojumus kopā vienā sistēmā, mēs varam izstrādāt prognozes modeli, kuru pēc tam jau tālāk citi kolēģi izmanto savos rīkos, tostarp arī Silavas meža resursu attīstības modelēšanas rīkā. Protams, es to neizstrādāju viens, tas tapis kopā ar kolēģiem – domājot, rēķinot, skatot rezultātus, salīdzinot ar citu pētījumu rezultātiem.
Kopā ar kolēģi Āri Jansonu, faktiski viņa vadībā, mēs esam darbojušies vējgāžu riska modelēšanā, Jurģa Jansona vadībā esam pētījuši vienvecuma egļu audžu augšanas gaitu, tostarp izvērtējot finansiālos kokaudžu audzēšanas aspektus. Zanes Lībietes vadībā esam darbojušies meža ekosistēmu pakalpojumu novērtējuma metodikas pilnveidošanā.
Lai arī ekosistēmu pakalpojumi ir relatīvi jauns termins, tā nav jauna konceptuālā pieeja, vismaz attiecībā uz meža apsaimniekošanu (agrāk to dēvēja par daudzmērķu mežsaimniecību): tās zinātniskā pamatojuma pilnveidei mēs, uzmērot kokaudžu vai kokaudžu atsevišķu koku augšanas gaitu, pētām, kā svarīgākā meža ekosistēmas komponente (kokaudze) ietekmē arī citus labumus, ko mēs no meža varam iegūt.
No meža tipa, no mežaudzes biezības, no saimnieciskās darbības ir atkarīgs, kāds būs, piemēram, savvaļas ogulāju projektīvais segums. Potenciāli mēs varētu pat noteikt, kāda būs statistiski ticamākā savvaļas ogu raža atkarībā no tā, kā esam izmainījuši mežu.
Šāda modeļa pilnveidošanai mēs veicām ogulāju un ogu ražu novērtēšanu kopšanas cirtes laukumos, kuru sākotnējais ierīkošanas mērķis bija uzlabot izpratni par dažādas intensitātes kopšanas ciršu ietekmi uz kokaudzes produktivitāti un iegūstamās koksnes apjomu un kvalitāti. Kā koki reaģē uz kopšanas cirti? Kā cirtes intensitāte ietekmē kokus dažādos vecumos?
Paralēli tam mēs pētām, kas notiek ar ogulājiem un ogu ražu, salīdzinot situāciju pirms kopšanas cirtes un pēc tam, kad cirte jau notikusi, un kādas ir izmaiņas laika gaitā.
Šie pētījumi palīdz saprast ne tikai, kāda ir saimnieciskās darbības ietekme uz dažādām ekosistēmas komponentēm, bet, ja runājam par dažādiem labumiem, ko gūstam no ekosistēmām, no mežiem, tad nevar aizmirst, ka Latvijā cilvēki izmanto mežu atpūtai un šo dabas velšu ieguvei. Tāpēc ir svarīgi, cik daudz šo dabas velšu jeb resursu mums mežā ir.
– Šajos pētījumos jūs noteikti esat izstaigājis Latvijas mežus krustu šķērsu. Vai varam uzskatīt, ka mums šīs meža bagātības ir lielā vairumā?
– Laikam gan jāteic, ka krustu šķērsu Latvijas mežus ir izstaigājuši mani kolēģi, mans darbs vairāk ir saistīts ar datu apstrādi un analīzi. Taču, runājot par meža bagātībām, šajā ziņā Latvija izceļas uz Eiropas fona, jo mūsu mežos patiešām ir daudz savvaļas ogu un sēņu un iedzīvotāji labprāt dodas mežā lasīt šīs dabas veltes. Arī citos pētījumos konstatēts, ka mums ir šādas tradīcijas, kas nav citām Eiropas valstīm.
Savukārt vismaz sākotnējie rezultāti liecina, ka pēc kopšanas cirtēm ogu raža nesamazinās. Tā paliek tāda pati vai pat palielinās. Te gan jāteic, ka mums ogu un sēņu ražas pētījumu periods ir ļoti īss (tikai 3–4 gadi) un ražas ir ļoti atkarīgas no meteoroloģiskajiem apstākļiem, tādēļ svarīgi ir ilgtermiņa pētījumi.
Ja mēs runājam par kopšanas ciršu laukumiem, kurus esam iekārtojuši pēdējo piecu gadu laikā, šogad ir plānots veikt pirmo pārmērīšanu, un tad varēsim redzēt rezultātus, vai un kādas ir izmaiņas, salīdzinot ar iepriekšējo paaudžu zinātnieku pētījumu rezultātiem. Lai iekārtotu pētījumu objektus, tika ieguldīts liels darbs.
Mums 107 audzēs, kas atrodas dažādās Latvijas vietās, katrā ir iekārtoti ilglaicīgo pētījumu objekti, kuros veikta kopšanas cirte – piecas dažādas apsaimniekošanas intensitātes. Faktiski ejam nākamo soli aiz tā, ko savā laikā veica Jānis Bisenieks.
Patlaban esam jau nākamajā līmenī. Tā kā klimats ir pamainījies, iespējams, ir mainījušies augšanas tempi. To mēs redzēsim, pētot rezultātus.
– Kādā stāvoklī pašlaik ir mūsu meži? Kā jūs varētu tos raksturot?
– Kāds gudrs cilvēks teicis, ka visas nelaimes rodas no salīdzināšanas. Secinājumi ir atkarīgi no konteksta, kādā mēs skatāmies un kādu atskaites sistēmu pieņemam, kas ir sasniedzamais mērķis?
Acīmredzami, ja runājam par koksnes ieguvi, mums ir grūti konkurēt ar Čīles eikaliptu plantācijām, kur faktiski kokus cērt 9–10 gadu vecumā, 30 metru un vēl augstākus, 1000 kubikmetru uz hektāru. Vai priedes Jaunzēlandē, kur 10 gadu laikā tās izaug teju pārdesmit metru augstumā.
Tad var arī uz otru pusi skatīties, piemēram, Slovēniju, kur kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem izcirtumu veidošana ir aizliegta un tiek cirstas vienīgi izlases un pakāpeniskās cirtes, tur galvenokārt strādā tikai ar atsevišķu koku ciršanu. Bet, ja mēs salīdzinām gan vienus minētos, gan otrus, tad jāteic, ka tik daudz atmirušās koksnes, kas ir nozīmīga struktūra bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai, kā mūsu mežos nav nevienā no plantāciju un arī intensīvas izlases ciršu saimniecībām.
Ir arī starpība, vai skatāmies no kokrūpniecības interesēm, vai to vērtē cilvēki, kas orientēti tikai uz dabas aizsardzību. Tad par vienu un to pašu katram būs savs viedoklis. Vieni teiks, ka par daudz, citi, ka par maz.
– Tagad aktīvi runājam par klimata pārmaiņām. Eiropas Savienībā top dažādi dokumenti saistībā ar zaļo kursu, kuriem vajadzētu samazināt šīs pārmaiņas. Kā tās varētu ietekmēt mežsaimniecību?
– No paraugkokiem, ko pirms gadiem desmit nozāģējām, salīdzinot ar piecdesmitajos sešdesmitajos gados zāģētajiem, varam redzēt, ka Latvijā mūsdienās koki aug straujāk. Tas notiek gan Latvijā, gan arī citviet Eiropā. Un viens no iemesliem varētu būt klimata izmaiņas.
Ja runājam par klimata izmaiņu prognozēm, tad plašāk tiek lietoti trīs klimata izmaiņu prognožu pieņēmumi, kā klimats varētu mainīties. Kurš no tiem būs, neviens īsti nezina. Vai būs ļoti lielas, vidējas vai mērenas izmaiņas. Bet jebkurā gadījumā tas ietekmēs koku augšanu nākotnē, tostarp dažādu koku sugu īpatsvaru, vecumstruktūru. Tādēļ, manuprāt, būtu jārunā arī par meža pielāgošanās spēju potenciālajām klimata izmaiņām palielināšanu.
Taču ir jautājums, vai šis papildu pieaugums, ko mēs redzam, spēj kompensēt un pārsniegt to, kas diemžēl ir jānocērt saimnieciskos mežos sanitārās cirtēs. Kopumā Eiropā pieaug koku ciršana pēc dažāda veida dabiskajiem traucējumiem – vējgāzēm, kukaiņu masveida savairošanās, sausuma periodiem, mežu ugunsgrēkiem.
Runājot par vējgāzēm, nocērtot kokus jaunākus, mēs samazinām laika periodu, kad šie koki jau ir relatīvi lieli un ir eksponēti potenciālajām vējgāzēm un to riskam. Audzējot kokus ilgāk, ir lielāka varbūtība, ka vējš būs pietiekami stiprs, lai to izgāztu vai nolauztu. Jaunākiem kokiem ir citi riska faktori, kas var pazemināt koku izdzīvošanas varbūtību, piemēram, pārnadžu radīti koku bojājumi.
Mums Latvijā pagaidām nav kokaudžu augšanas gaitas prognožu sistēmas, ka ļautu ņemt vērā vienu, otru vai trešo klimata izmaiņu prognozi, kā tas varētu ietekmēt dažādu sugu reakciju gan augšanai, gan izdzīvošanai, taču kolēģis Roberts Matisons mēģina saprast, kā pieaugumu gan caurmērā, gan augstumā ietekmēs viens vai otrs meteoroloģiskais faktors.
Ja mēs tos būsim sapratuši, tad, izmantojot prognozes, kā varētu mainīties klimats scenārijā – viens, divi vai trīs, mēs varēsim izveidot prognozi, kā augs koki attiecīgajā laika periodā.
– Tas nozīmē, ja paredz šos klimatiskos apstākļus, tad var zināt, kādus kokus vairāk stādīt, kuriem šeit būs nākotne?
– Tas ir savstarpēji saistīts. Stāsts ir par to, kādu mežkopības sistēmu mēs izvēlamies. No tā ir atkarīgs, ko varam iegūt. Ja ejam uz plantāciju tipa mežsaimniecību kādā daļā no Latvijas mežiem, tad mums ir vajadzīgas prognozes 30 gadiem. Pēc 30 gadiem kokus cērtam, un līdz gadsimta beigām mums jau ir divas vai trīs cirtes aprites.
Priedēm, ko tagad stāda, ja nekas nemainās apsaimniekošanas režīmā, savā mūžā būs jāpiedzīvo relatīvi lielas izmaiņas. Trešais variants ir tās pašas izlases cirtes, kur ir lielais izaicinājums sugu izvēlē. Ēncietīgās sugas ir egle un dažas platlapju sugas.
Tas, kā mēs pielāgojamies vai pielāgojam mūsu mežsaimniecību un mežus, ir atkarīgs no tā, ko mēs no meža sagaidām. Prognozes, ko esmu redzējis, liecina, ka pie mums varētu ienākt Centrāleiropas sugas.
Dižskābardis maigākos klimatiskos apstākļos ir suga, ko varētu mēģināt audzēt, ja tam ir ekonomisks un politisks akcepts. Subjektīvi, bez zinātniska pamatojuma esmu pārliecināts, ka priede ir pietiekami plastiska suga, kas, pat mainoties klimatam, pie mums varēs izdzīvot un būt.
Līdzīgi arī ar bērziem. Savukārt ar egles audzēšanu tālākā nākotnē varētu būt izaicinājumi. Jebkurā gadījumā dažādi riski dažāda vecuma un sugu audzēm gan ir atšķirīgi. Mums ir jāsaprot, kāds ir šis kopējais risks, vai mēs varam to vadīt vai ne.
– Ko nozīmē nekailciršu mežsaimniecības izmantošana?
– Mežsaimniecība manā uztverē ir attiecināma uz meža apsaimniekošanu lielākā teritorijā un ietver bioloģiskos, ekonomiskos un sociālos apsektus, savukārt konkrēta nogabala apsaimniekošanai, ja tajā tiek paredzēta koksnes ieguve, tiek izvēlēta kāda no mežkopības sistēmām, kas ietver plānotās saimnieciskās darbības visas audzes dzīves laikā, sākot ar meža kopšanu, ražas ievākšanu un atjaunošanu.
Protams, var būt arī mežkopības sistēmas, kuru mērķis nav saistīts ar koksnes ieguvi, piemēram, mežaudzes, kuru apsaimniekošanas mērķis ir nodrošināt piemērotību rekreācijai. Taču, ja koksnes ieguve ir viens no nozīmīgākajiem mērķiem, tad apsaimniekošanu varam veikt, veidojot izcirtumus – plantāciju tipa saimniecību, kurā dominē koksnes ieguve.
Saimniekošana kā līdz šim, kur bez koksnes ieguves relatīvi svarīgi ir arī citi ieguvumi no meža un bez izcirtumu veidošanas – izlases ciršu un pakāpenisko ciršu saimniecība jeb bezkailciršu mežkopības sistēma, kurā attiecīgajā nogabalā nepārtraukti tiek nodrošināta kokaudzes saglabāšana.
Tā ir izšķiršanās starp šiem trim saimniekošanas veidiem un to īpatsvaru Latvijas mežos. Tas nav gluži pēdējo gadu pētījumu lauciņš, bet esam to pētījuši.
Ja gribam iet uz bezkailciršu saimniekošanu, noteikumi, kas ir sarakstīti, īsti neļauj priedi dabūt atpakaļ. Jautājums ir, ko mēs katrs vēlamies no meža iegūt. Esam mēģinājuši novērtēt, kā tas dod iespēju ražot koksni, kādu ietekmi atstāj uz zināmām organismu grupām, rekreācijas iespējām vai to var sakombinēt.
Mums, pētniekiem, jāizzina un jāapraksta rezultāti, lēmums jāpieņem vai nu interešu grupā, vai kopā ar politiķiem. Skaidrs ir viens, ja mēs gribam iespējami daudz iegūt kādu konkrētu labumu konkrētajā vietā, tad tas ir uz kaut kā rēķina. Uz koksnes ražošanas efektivitātes rēķina vai uz dabas daudzveidības komponenšu saglabāšanas rēķina.
Visu nevar vienuviet dabūt. Ir jādomā par atšķirīgām pieejām. Kaut kur intensīvi saimniekojam mežā, kaut kur mēreni un kaut ko liekam malā, tādā veidā saglabājot vērtības, kas mums šobrīd šķiet aktuālas.
Ja paskatāmies senākos laikos, piejūras kāpas tika apmežotas. Toreiz, kad 19. gadsimtā tās apmežoja, cilvēkiem bija citas problēmas. Plūstošās smiltis apdraudēja cilvēku dzīvesvietas. Toreiz tā bija vērtība, ko vajadzēja saglabāt.
Ir pagājuši nedaudz vairāk par 150 gadiem, tagad par šīm apmežotajām kāpām cilvēkiem ir dažādi redzējumi. Viens uzskata, ka tas bija slikti, ko toreiz darīja, citi uzskata, ka izdarīts pareizi.
– Jūs taču redzat, kā mūsu meži tiek šodien apsaimniekoti! Vai varam teikt, ka meža īpašnieks savā īpašumā rīkojas kā krietns un rūpīgs saimnieks, kurš domā par nākamajām paaudzēm, kas turpinās viņa iesākto meža kopšanas darbu?
– Šajā gadījumā nevaru būt neitrāls, jo man ir mežsaimnieciskā izglītība, kuru esmu ieguvis laikā, kad mācībās uzsvars tika likts uz zināšanām par koksnes audzēšanu, tādēļ mans viedoklis var būtiski atšķirties no to cilvēku viedokļa, kuriem nav saistības ar meža apsaimniekošanu vai kuri ir saistīti ar dabas aizsardzību. Uz mežu skatos kā uz vietu, kur notiek mežsaimniecība, tostarp koksnes audzēšana.
Nenoliedzami, mežsaimniecība ir kļuvusi intensīvāka, ja salīdzinām ar padomju laikiem. Tajā laikā Latvijā koksni kokrūpniecības vajadzībām ievedām no citām republikām, tagad galvenokārt kokrūpniecību balstām uz vietējiem resursiem.
Protams, ja paskatās uz skaitļiem, cik daudz un kā pārstrādāja koksni padomju gados un cik tagad, tad kokrūpniecība ir ļoti attīstījusies.
Uzskatu, ka meža apsaimniekošana Latvijā ir mainījusies, kļuvusi kopumā mērķtiecīgāka, šī vārda plašā nozīmē. Ja runājam par meža īpašnieku kā krietnu un rūpīgu saimnieku, tad, protams, ir svarīgi, kādus mērķus īpašnieks ir izvirzījis meža apsaimniekošanai.
Attiecībā uz mežaudzēm, kas ir paredzētas koksnes ieguvei, ir cilvēki, kas domā, ka izcirtums ir meža gals, es to redzu kā daļu no mūsu pašreizējās mežsaimniecības sistēmas, kuru pēc tam cilvēki atjaunos, audzēs no jauna, lai arī, nenoliedzami, skatot no ekoloģijas viedokļa, daudzām sugām konkrētā vieta nebūs piemērota kā dzīvotne, bet citām, tieši pretēji, tā būs.
Lai arī es uzskatu, ka bezkailciršu mežsaimniecībai ir potenciāls dažādu kompromisa risinājumu atrašanai attiecībā uz daudzmērķu mežsaimniecību, zinu, ka arī tas kādam var raisīt negatīvas emocijas.
– Jūs esat darbojies arī daudzos starptautiskos projektos. Vai citu valstu zinātniekiem ir līdzīgi uzskati par mežsaimniecību un citiem ar meža nozari saistītiem jautājumiem kā Latvijas pētniekiem?
– Nesen piedalījos pētījumā kopā ar Lielbritānijas, Francijas, Polijas un Zviedrijas pētniekiem. Mēģinājām saprast, vai varam pielāgot Latvijas apstākļiem jau izveidotus vēju risku novērtēšanas rīkus, lai mežsaimnieks pirms kādas darbības veikšanas varētu novērtēt potenciālos ieguvumus un zaudējumus.
Otrs pētījums, kurā esmu piedalījies, ir par resursu modelēšanu, lai mēs Eiropas līmenī izmantotu līdzīgus, ja ne gluži formulu, tad vismaz mērīšanas principus. Lai, salīdzinot kubikmetru vienā un otrā valstī, mēs saprastu, ka runājam par vienu un to pašu. Nevis viens mēra koku no 10, bet otrs no 2 centimetriem. Skaita galotnes vai neskaita. Lai, skatoties uz nosaukto skaitli kubikmetros, cilvēki runātu par vienu un to pašu. Tas ir saistīts ar to, ko darīju šajā jomā pēdējos gados.
Patiesībā zinātnieku uzskati ir ļoti dažādi. Ir pētnieki, kas orientēti uz dabas aizsardzību mežā. Viņiem ir savs atšķirīgs viedoklis, kā meži būtu apsaimniekojami.
Tajā pašā laikā no tām pašām valstīm ir zinātnieki, kas ir tendēti uz mežsaimniecību kā tautsaimniecības nozares attīstību, uz efektīvu resursu izmantošanu. Es mēģinu pret visiem šiem jautājumiem izturēties neitrāli.
Piemēram, vējgāze mežā no viena skatpunkta ir process dabā, kas veicina kādas sugas attīstību, vai, gluži pretēji, kādai citai sugai traucē. No koksnes audzēšanas viedokļa tas ir bojājums un risks.
Process jau ir viens – vējš, kas gāž dažādu dimensiju kokus. No dabas viedokļa tas ir ekosistēmas process, no saimniecības viedokļa – riska faktors, kas radījis zaudējumus un bojājumus.
Katra tikšanās ar citu valstu kolēģiem ir nozīmīga un bieži rosina domu – šo vajadzētu pamēģināt pie mums. Mēģinu atvērti skatīties, kas citiem ir izdevies vai, gluži pretēji, nav izdevies. Man ir bijusi iekšēja pārliecība, ka tā nevajadzētu būt, taču sarēķinot izrādās, ka kolēģiem ir taisnība. Un arī otrādi.
Noteikti iespēja kontaktēties ar citu valstu kolēģiem ir ieguvums. Kaut vai tas, ko pieredzēju Jaunzēlandē. Tur viss ir nodalīts – plantāciju tipa mežsaimniecībā visu diktē finansiālais izdevīgums un racionāla pieeja. Bet mežos, kur notiek izlases cirtes, kur ir dabiskās, nevis introducētās sugas, tiešām katru koku individuāli novērtē, kā to nogāzīs, uz kurieni vedīs, lai citus nebojātu. Tas viss notiek vienā zemē.
– Vai esat kādreiz domājis, ka zinātnieks tas nav amats vai vienkārši darbs, bet drīzāk misija. Jo no tā, kādu atziņu vai atskārsmi ieteiksiet, būs atkarīgi daudzi procesi gan dabā, gan arī cilvēku dzīvē. Kas rosināja šāda ceļa izvēli?
– 1995. gadā absolvēju Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāti, studēju mežsaimniecību. Man jau bija sarunāta mežsarga vieta Ugāles mežniecībā. Taču pēc diplomdarba aizstāvēšanas valsts eksaminācijas komisijā esošais Gavrilova kungs (toreizējais Valsts meža dienesta Mežsaimniecības departamenta direktors) ieteica aiziet pie profesora Imanta Liepas parunāties.
Izrādījās, ka Silavas direktors Imants Baumanis bija nodomājis mani aicināt nākt strādāt uz Silavu par zinātniskisko asistentu. Mans diplomdarbs (un profesora Imanta Liepas rekomendācija) bija pārliecinājis, ka «šo puisi ir vērts aicināt».
Tiesa, ar mazāku atalgojumu, kāds man būtu kā mežsargam. Par dzīvošanas vietu arī pašam vajadzēja domāt. Es tomēr pieņēmu šo aicinājumu.
Diplomdarbā biju veicis Slīteres deguma mežsaimniecisko izvērtējumu. Šajā dabas rezervātā 1992. gadā notika liels ugunsgrēks, kas bija skāris vairāk nekā 1000 ha mežaudžu – pētīju, kas ar kokaudzēm ir noticis un vai atjaunojas nākamā paaudze.
Toreiz konstatēju, ka mežs atjaunojas, bērzi gan bija daudz lielāki par priedītēm, un diplomdarbā secināju, ka priedītēm niedrāja meža tipos nav nākotnes.
Tagad gan jāatzīst – šis secinājums bija kļūdains. Tur šodien gandrīz pēc 30 gadiem arī niedrājos aug priedes. Toreiz likās, ka bērzu ir milzum daudz un tie priedītes nomāks, bet tās tomēr iemanījās izdzīvot. Protams, tās nav kokaudzes, kurām būtu koksnes audzēšanai optimāla struktūra, bet priedes tur ir.
Ar mežu esmu bijis saistīts jau no mazotnes. Dzīvoju Talsu pusē, mans tēvs bija mežstrādnieks, bet vecvecāki Vecumnieku pusē nodarbojās ar tādu interesantu lietu kā priežu atsveķošana. Braucu viņiem līdzi, vēroju, kā viņi to dara, skatījos, kas notiek dabā. Vēlāk jau pats pieliku roku pie šī darba.
Kokus griezt gan man gluži neļāva, to darīja lielais brālis, bet es varēju sveķus smelt. Šie darbi mežā, dabas un koku vērojumi varbūt bija pirmais neapzinātais pamudinājums pievērsties studijām mežsaimniecībā un vēlāk jau kļūt par meža lietu pētnieku.
Man ir svarīgi, lai tēma aizrauj. Ja ir kaut kas jauns un interesants, tad esmu gatavs sēdēt, lasīt un meklēt risinājumus, lai saprastu. Mežu jomā ir tik daudz vēl nesaprastu un neatklātu lietu.
Kaut vai runājot par šo pašu Slīteri – esam tur vairākkārt atgriezušies pēc gadiem kopā ar kolēģi Āri Jansonu, arī viņam bija diplomdarbs par Slīteri, tikai par pārnadžu bojājumiem un to, kas notiek gan degušajā daļā, gan blakus mežniecībā, ko nocirta un atjaunoja. Tas iet pa spirāli. Tajā pašā vietā, bet jaunā līmenī.
Kā pētnieks mēģinu sagatavot objektīvu informāciju, uz kuras pamata var pieņemt konkrētus lēmumus, kas balstīti faktos. Tālākais jau ir lēmuma pieņēmēja ziņā, uz kuru pusi virzīties. Protams, vēlams uzskatus saskaņot ar sabiedrības vajadzībām un interesēm.
Savās pētnieka gaitās esmu nonācis arī pie pārliecības, ka šajā dabas sistēmā būtiskai vietai jābūt arī cilvēkam. Jā, ir jābūt jomām, kur cilvēki ar savu darbību neiejaucas, bet katrā ziņā savai vietai jābūt arī cilvēkam, jo viņš ir dabas daļa.
