Latvijas mežos dominē skandināvi 0
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopumā no vairāk nekā trim miljoniem hektāru mežu platību apmēram puse Latvijā augošo mežu pieder valstij, bet otra puse – juridiskām un fiziskām personām. Līdzīgi kā ar lauksaimniecības zemēm – arī mežu juridisko īpašnieku struktūrā ārvalstnieku ir daudz. Simt lielāko mežu īpašnieku sarakstā 54 uzņēmumi pieder ārvalstniekiem, bet 46 – latviešiem.
Varētu likties, ka nav jau tik traki – attiecība ir gandrīz vienāda, taču situāciju nomācošu padara platību salīdzinājums – no simtniekā esošo uzņēmumu īpašumā esošajiem 445 000 hektāru mežu ārvalstniekiem pieder 311 000 hektāru, kas ir trīsreiz vairāk, nekā pieder latviešu uzņēmumiem. Ja valsts nebūtu nosargājusi pusi meža, domājams, situācija būtu pavisam drūma.
Platības krietni palielinājušās
Juridisko personu struktūrā īpaši izteikti var redzēt zviedru dominanci. Pirmajā sešdesmitniekā ir 28 zviedriem piederoši uzņēmumi, kamēr latviešiem – tikai 18. Savukārt simtnieka apakšgalā pārsvars jau ir vietējiem uzņēmumiem.
Interesanti, ka desmit gadu laikā no “TOP 100” uzņēmumiem platības samazinājuši tikai seši – kopumā par 4928 hektāriem. Lielāko daļu no šī apjoma pārdevusi SIA “Austrumu mežs”, kas pieder zviedru “Isnaudas Forest Holding AB”. Acīmredzot uzņēmums izlēmis vai nu ievērojami samazināt zemes platības Latvijā, vai arī laika gaitā pavisam pamest Latvijas tirgu, jo kopš 2014. gada pārdevis arī ievērojamu apjomu lauksaimniecībā izmantojamās zemes.
Pēdējo desmit gadu laikā pašreizējā simtniekā iespraukušies 34 uzņēmumi, bet pārējie 60 uzņēmumi, kuri platības palielinājuši, to darījuši ievērojami – viņiem mežu platības pieaugušas par 114 856 ha. Diemžēl fizisko personu datu aizsardzības dēļ nedrīkstam sīkāk aprakstīt mežīpašniekus – fiziskās personas, taču, ja apvienotu juridisko un fizisko personu simtniekus, tur iekļūtu vien 14 fiziskās personas (visi Latvijas pilsoņi), platībai variējot no 3039 hektāriem līdz 801 hektāram. Kopumā “TOP 100” fizisko personu īpašumā esošās meža zemes veido vien 54 000 hektāru, kas ir septiņas reizes mazāk nekā juridisko personu vidū.
“IKEA” mežā ienācis strauji
Lielākos meža zemju īpašniekus gribētos dalīt pa pāriem, izteiktiem līderiem esot četriem. Gandrīz 100 000 hektāru pieder Zviedrijas mežīpašnieku kooperatīva “Sodra Skogsagarna ekonomisk forening” piecām SIA. Tālāk trīs Nīderlandes “Ingka Investments B.V” pieder gandrīz 78 000 hektāru. Uzreiz jāuzsver, ka uzņēmums pieder “Ingka Group”, kam pieder “IKEA” veikalu ķēde visā pasaulē. Tātad var teikt, ka 78 000 hektāru Latvijas mežu pieder “IKEA”, turklāt uzņēmums tik lielas mežu platības ieguvis samērā īsā laikā, pārņemot citus uzņēmumus, kuri izlēmuši pamest Latvijas tirgu.
Nākamie divi uzņēmumi jau iepaliek. Rīgas pašvaldībai piederošajam SIA “Rīgas meži” pieder 45 000 ha mežu, bet vēl citam zviedru mežu apsaimniekošanas milzim “SCA Graphic Sundsvall Aktiebolag” simtniekā ir septiņas SIA, kas kopumā apsaimnieko ap 30 000 hektāru.
No latviešiem vairāk par vienu uzņēmumu “TOP 100” pieder trim cilvēkiem – Uldim Mierkalnam pieder trīs SIA ar kopējo platību 6076 ha, Edgara Dupuža diviem uzņēmumiem pieder 5230 ha, bet Krišjāņa Vēsmiņa diviem uzņēmumiem pieder 5599 ha. Latvijas Republikai juridisko personu simtniekā arī ir divi uzņēmumi – AS “Latvijas valsts meži” un AS “Attīstības finanšu institūcija Altum”, kam kopā pieder apmēram 12 000 ha.
Zviedrijā trūkst bērzu un apšu
Kā jau minēju, lielāko mežu īpašnieku augšgalā dominē zviedri. Kāda ir viņu mežu apsaimniekošanas stratēģija un mērķi Latvijā? SIA “Sodra Latvia” valdes loceklis Larss Džordžs Hedlunds sarunā ar “Latvijas Avīzi” ir ļoti atvērts un izklāsta gan kooperatīva mērķus un stratēģiju, gan to, kāpēc zviedru kooperatīvu vispār interesē Latvijas tirgus.
Hedlunds stāsta, ka “Sodras” mežīpašnieku kooperatīvam, kurā ietilpst apmēram 52 000 mežīpašnieku Zviedrijas dienvidos, ir jau 80 gadu un tas pārrauga astoņas kokzāģētavas Zviedrijā un vienu nelielu Somijā, kopumā ik gadu izstrādājot divus miljonus kubikmetru priežu un egļu zāģmateriālu. Viņš norāda, ka Zviedrijā esošās kokzāģētavas tiek pilnībā nodrošinātas ar Zviedrijā nocirstiem kokiem.
Tāpat “Sodrai” piederot arī trīs celulozes spiestuves, kurās ik gadu saražo divus miljonus tonnu tā saucamās “NBSK” (“Northern Bleached Softwood Kraft”) celulozes, ko iegūst no priedes un egles. Tāpat “Sodra” sagatavo celulozi tekstilrūpniecībai visā pasaulē. Hedlunds uzsver, ka tekstilrūpniecības celulozē dominē bērzs un apse. Tieši šajā ziņā rodas problēmas, jo Zviedrijā 85% mežu ir priežu un egļu audzes. Tikai 15% mežu aug bērzs, alksnis, ozols un apse, turklāt no šī apjoma liela daļa jāatstāj neskarta ekoloģisku apsvērumu dēļ, vēl lielu daļu izmanto kā kurināmo, bet pavisam neliela daļa aiziet arī mēbeļu ražošanai, tāpēc celulozei nekā daudz nepaliekot. Līdz ar to, kopš 90. gadu sākuma Zviedrija un arī “Sodra” importē bērzu un apsi no citām valstīm, tostarp no Latvijas un Igaunijas, kur “Sodrai” ir meitasuzņēmumi kopš 90. gadiem.
Kā Hedlunds vērtē Latvijas mežu nozari? Viņaprāt, nozare Latvijā kopš 90. gadiem ir fantastiski attīstījusies. “Ik gadu iegūstam apmēram 15 miljonus kubikmetru kokmateriālu un to arī eksportējam. Ļoti uzticamies Latvijas mežu organizāciju vadītājiem Kristapam Klausam un Indulim Kovisāram. Šobrīd uzskatām, ka ir svarīgi, lai vietējo koksni izmantotu lielāko Latvijas pilsētu Rīgas, Rēzeknes, Daugavpils u. c. pilsētu siltumapgādei. Tas pavērs vēl lielāku noieta tirgu koku galotnēm un zariem, kurus vēl joprojām lielā skaitā atstāj mežos sapūt. Redzam nākotni arī atjaunojamai biodegvielai, kas kalpos Latvijas stabilitātes, drošības un neatkarības nodrošināšanai, kā arī samazinās emisiju apjomus no fosilā kurināmā un degvielas, tādējādi palīdzot risināt klimata krīzi.”
Hedlunds skaidro, ka zviedri, kuri investē Latvijas mežos, domā par kokmateriālu piegādes ķēdēm. “Mēs negribam visu izvest no Latvijas, taču apmēram 200 000 m3 papīrmalkas no Latvijas uz Zviedriju eksportējam gan. Ja runājam par vērtīgo koksni, tad no 300 000 m3 uz Zviedriju eksportējam apmēram 60 000 m3. Pārējo pārdodam “Latvijas Finierim”, “PATA”, “Kureksam”, “AKZ”, “Latgran”. Domāju, ka šāda proporcija saglabāsies arī nākotnē.”
Lielu uzsvaru nākamo gadu laikā “Sodra” likšot uz investīcijām mežu masīvu pārvaldīšanā. Hedlunds saredz, ka, katru gadu mežos iestādot trīs miljonus koku stādu, vairāku gadu laikā “Sodra”, īpaši nepieaudzējot mežu platības, no tām varēs ievākt 700 000 m3 kokmateriālu līdzšinējo 450 000 m3 vietā. Tas nozīmē, ka pēc 30 gadiem no viena hektāra “Sodra” ievāks sešus kubikmetrus kokmateriālu tagadējo trīs kubikmetru vietā. Hedlunds cer, ka tas ļaus ar kokmateriāliem aizstāt fosilo izejvielu lietošanu dažādās industrijas nozarēs, tostarp enerģētikā.
Tuvākajā laikā “Sodra” Latvijā neplāno būtiski audzēt mežu platības – tās varētu palielināties varbūt par 1000 hektāriem, lai uzlabotu infrastruktūru, piemēram, ceļus.
Daudz dzirdēts, ka Latvijā hektārs meža esot daudz lētāks nekā Zviedrijā, tāpēc zviedri tik aktīvi ienākot Baltijas tirgū. “Sodras” pieredze rādot, ka meža hektārs Latvijā nav īpaši lētāks. “Tipiskā Zviedrijas dienvidu mežā 85% ir skujkoku. No tiem var ievākt apmēram 170 m3 hektārā. Šādu mežu Zviedrijas dienvidos pārdod par 9000 eiro hektārā, Zviedrijas vidienē par 7000 eiro, bet ziemeļos par 5500 eiro. Latvijā tāds priežu mežs, kurā var iegūt 170 m3 kokmateriālu, maksā apmēram 6000 eiro hektārā,” norāda “Sodra Latvia” pārstāvis. Zemāka cena ir tiem mežiem, kuros ir baltalksnis un apse. “Jā, šos mežus var nopirkt lētāk, taču mēs tajos parasti investējam 2000 EUR/ha, lai iestādītu kvalitatīvas priedes, egles un bērzus.”
“IKEA” savu mežu mēbelēm neizmanto
“IKEA” atbildēja, ka “Ingka Investments” apņēmušies veicināt oglekļa dioksīda piesaistīšanu, izmantojot mūsu mežus. Atbildes vēstulē uzņēmuma pārstāvji minēja, ka “Ingka” piederošie meži ir finansiāls ieguldījums ar mērķi atbalstīt “IKEA” mazumtirdzniecības uzņēmējdarbību. “IKEA” piegāžu ķēdēs nenonākot ievērojams daudzums koksnes no uzņēmumam piederošajiem mežiem – iegūtie kokmateriāli lielākoties tiek pārdoti brīvajā tirgū. Uzņēmumā arī uzsvēra, ka “IKEA” mēbeles izstrādā un ražo “Inter IKEA”, kas ir atbildīgs par koksnes iegādi mēbelēm, taču tam nepieder meži. Kopumā “Ingka Group” vairākās valstīs pieder aptuveni 255 000 ha mežu, no tiem 140 000 ha Baltijas valstīs.
“Latvija ir pievilcīgs tirgus, jo tajā ir daudz mežu un stabils investīciju klimats. Mūsu investīciju pamatā ir vairāki faktori, tostarp cena, nepieciešamā infrastruktūra un koksnes pārstrādes jauda, arī ekoloģiskās vajadzības, dažādi riska faktori un arī juridiskās prasības. Mēs turpinām izvērtēt un pētīt jaunas ieguldījumu iespējas. Mūsu saistības pret valstīm, kurās veicam ieguldījumus, ir ilgtermiņa, un mēs pūlamies atbildīgi apsaimniekot īpašumus. Mēs ieguldām mežos, lai nodrošinātu “Ingka Group” ilgtermiņa izaugsmi, atbalstītu tās ilgtspējības mērķus un būtu par paraugu nozarei,” skaidro uzņēmumā.
Aicina neizpārdot mežus
Aptaujājot lielākos meža īpašniekus, viss liekas skaisti. Bet ko domā Latvijas meža īpašnieku un kokrūpnieku organizāciju pārstāvji? Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Kristaps Klauss spriež, ka, vērtējot “TOP 100” lielākos privātos meža īpašniekus, kopumā nevar izdarīt secinājumus par visu privāto meža īpašnieku struktūru, jo, kaut gan starp lielākajiem tiešām dominē ārvalstu kapitāls, tomēr joprojām pat trešdaļa privāto mežu nepieder ārvalstniekiem.
“Ārvalstu kapitāla mežsaimniecības uzņēmumi savu darbu prot un mežus apsaimnieko godam, tomēr gan kā Latvijas patriots, gan kā Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs aicinu tautiešus nepārdot zemi, tostarp meža zemi. No Latvijas tautsaimniecības un pašu īpašnieku ilgtermiņa interesēm raugoties, pārdot meža zemi ārvalstniekiem nav prātīgs lēmums,” uzsver Klauss.
Kāpēc? Viņš uzskata, ka mežsaimniecības stingro normatīvu dēļ, meža zemes joprojām ir nepienācīgi novērtētas un to vērtībai vajadzētu būt vismaz par 20% lielākai. K. Klauss uzskata: “Mēs nevaram būt droši, kādi ir ārvalstu fondu patiesie mērķi. Attīstoties oglekļa piesaistes tirgiem, ļoti iespējams, ka ārvalstu fondi varēs iegādāties Latvijā mežus kā oglekļa piesaistītājus, lai attaisnotu savu rūpnīcu darbību ārvalstīs. Tādējādi citur būs darba vietas, radīta pievienotā vērtība un labklājība, bet mēs dzīvosim “rezervāta” vidū ar atņemtām iespējam attīstīt Latvijas tautsaimniecību. Visbeidzot, mēs varam saražot visādus produktus Latvijā, bet pieražot klāt zemi nespēsim. Ir visas iespējas pašiem šo aktīvu apsaimniekot, gūstot vislielāko labumu gan īpašniekam, gan Latvijas valstij.”
Par teorētisku risku Latvijai kļūt par oglekļa piesaistītājvalsti runāja arī Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks, tomēr reālu piemēru viņam neesot. Kopumā, viņaprāt, lielu risku meža zemju nonākšanai ārvalstu rokās nav, jo skandināvi mežus apsaimniekojot ļoti labi un meža zemes noplicināt atšķirībā no lauksaimniecības esot visai sarežģīti. Muižnieks uzskata, ka daļēji zviedru piemēra dēļ arī pašmāju mežīpašnieki laika gaitā krietni vairāk sākuši stādīt jaunus mežus. “Protams, mežs atjaunojas arī dabiski, bet tam nav tādas vērtības kā tad, ja koks tiek iestādīts. Pirms desmit gadiem jaunus mežus stādīja 12% īpašnieku, bet tagad – jau 30% īpašnieku. Skandināvi parādījuši, ka, iestādot kvalitatīvus stādus, var izaudzēt labāku un vērtīgāku mežu.”
Ja paskatāmies uz esošo mežu īpašnieku struktūru, redzam tieši tās valstis, kurām ir mežsaimniecības tradīcijas, kuras māk apsaimniekot mežus un saprot to vērtību. “Mežs ir droša investīcija, kas katru gadu pieaug. Skandināvi šo investīciju ļoti novērtē, tāpēc nav brīnums, ka zemi pērk pensiju fondi. Vēl jāņem vērā arī pašas zemes vērtība. Ne tikai meža vērtība ar katru gadu pieaug, bet arī zemes vērtība pēdējo piecu līdz desmit gadu laikā būtiski pieaugusi,” stāsta Muižnieks. Runājot par pensiju fondiem, viņš ir neizpratnē, kāpēc Latvijas otrā pensiju līmeņa pārvaldītāji iepriekš neinvestēja mežos. Tagad process esot sācies, bet to varēja darīt krietni agrāk.
Ierobežojumi nestrādās
Lai zemi vai mežu varētu nopirkt, kādam tā ir jāpārdod. Diemžēl latvieši 90. gados bieži vien nosliecās par labu šādu īpašumu pārdošanai, lai varētu izdzīvot vai bērnus izglītot. Muižnieks norāda, ka pirms pāris gadiem veikuši īpašnieku aptauju, kurā 12% domājuši par meža pārdošanu. Skandināvijā tādas tirgus aktivitātes neesot, un viņi to izmanto.
Muižnieks gan uzsver – ja īpašnieks mežu negrib vai nemāk apsaimniekot, ir citi ceļi, kā īpašumu saglabāt, nevis uzreiz pārdot. Piemēram, viens no variantiem ir iestāties kādā mežīpašnieku kooperatīvā, kas palīdzēs ar meža apsaimniekošanu. Tāpat esot dažādas apsaimniekošanas komercsabiedrības, kā arī iespēja pārdot mežu “Latvijas valsts mežiem”, kas nozīmētu zemes palikšanu Latvijas valsts rokās. “Neviens nespiež ar varu pārdot mežus skandināvu investoriem.”
Vaicāju Arnim Muižniekam, vai vajadzētu kādus ierobežojumus, lai vairāk mežu paliktu vietējo rokās. Salīdzinājumam minu lauksaimniecības nozari, kur kopš 2014. gada beigām noteikts 2000 hektāru limits, kas var piederēt vienai juridiskai vai fiziskai personai. Tomēr, kā noskaidrojām februāra rakstu sērijā par lauksaimniecībā izmantojamo zemi, izmanīgākie lauksaimnieki ierobežojumus tāpat apiet. Vai meža nozarē nevajadzētu ko līdzīgu, piemēram, nosakot 5000 vai 10 000 hektāru ierobežojumu? Muižnieks norāda, ka šādi ierobežojumi ir Lietuvā un pieredze rādot, ka tie nestrādā – tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā tiek dibinātas vairākas komercsabiedrības, kas tāpat pieder vienai personai vai ģimenei. Viņš arī neuzskata, ka būtu vajadzīgi kādi ierobežojumi, jo situācija nozarē ir tā noslāņojusies, ka nav vairs lielu meža gabalu, kas ļautu kādam īsā laikā ievērojami audzēt platības. Tāpat kā lauksaimniecībā, arī meža nozarē tagad jācīnās par katru hektāru vai jāgaida kāda liela spēlētāja iziešana no tirgus.
