“Latvijas lepnuma” balva – tā ir atbildība! Saruna ar Arni Krauzi 1
“Latvijas lepnuma” balva saņēmējam uzliek lielu atbildību, taču tā ir arī stimuls augt un attīstīties, uzskata Arnis Krauze, kurš jau vairākus gadus ir šīs akcijas noslēguma ceremonijas vadītājs.
Viņš pats arī veido videostāstus par laureātiem un ar dažiem saglabājis saikni vēl joprojām. Sarunājamies gan par “Latvijas lepnumu”, gan plašsaziņas līdzekļu spēku mūsdienu sabiedrībā.
Pēc tam, kad esmu satikusies ar kādu no “Latvijas lepnuma” balvai pieteiktajiem cilvēkiem, izjūtu emocionālu pacēlumu. Vai tev ir līdzīgas izjūtas, kad esi novadījis kārtējo “Latvijas lepnuma” laureātu apbalvošanas ceremoniju?
Atklāti sakot, pirmajā brīdī pēc tam, kad “Latvijas lepnuma” ceremonija novadīta, kad četras stundas esmu bijis kājās uz skatuves, sajūta nav tāda, ka es varētu gāzt kalnus vai ka man baterija būtu uzlādēta. Dažreiz bijis pat tā, ka jāsaņem spēki, lai no skatuves nokāptu, jo fiziski, bet jo īpaši emocionāli iznāk daudz izlādēties un iztukšoties: salīdzinoši īsā laika posmā jānovada intervijas ar desmit ļoti dažādiem cilvēkiem, jāiedziļinās katra stāstā, liktenī, pārdzīvojumos, pieredzētajā, priekos un sāpēs.
Par to visu jāspēj piecās līdz septiņās minūtēs ļoti koncentrētā veidā izstāstīt, iztaujāt. Paralēli jādomā, ka tas ir svētku un lepnuma vakars – nevar būt tikai sāpes un bēdas.
Ir jāatrod arī kāds prieka brīdis, jāspēj arī pasmaidīt. To jāprot izlīdzsvarot.
Tā ka – jā, drīzāk vispirms jūtos kā izspiests citrons, jo ceremonijas ieraksts Kinostudijā ilgst vairākas stundas. Televīzijas variantā raidījums ir koncentrētāks, īsāks. Nav noslēpums, ka to ieraksta īsu brīdi pirms otrajiem Ziemassvētkiem, kad tiek demonstrēts, un skatītāji ir pie ekrāniem mājās, savās ģimenēs.
Pēc ieraksta mans baltais krekls zem uzvalka ir slapjš – pat ar visu manu 20 gadu pieredzi, lasot televīzijas ziņas un esot kameru, publikas priekšā. “Latvijas lepnuma” ceremonija – tas ir krietni citādi.
Neesi tikai ceremonijas vadītājs, bet pārzini arī sagatavošanas procesu: nu jau vairākus gadus pats gatavo laureātu pieteikuma video.
Man prieks, ka “Latvijas lepnuma” producente Ilze Ūdre man jau no pirmā gada, kopš esmu iesaistījies, piedāvāja ne vien vadīt pasākumu, bet arī veidot stāstus par konkrētā gada laureātiem.
Atceros pašu pirmo filmiņu – tā bija par Aivaru Čipānu, kurš ir “Rīgas satiksmes” autobusa šoferis, bet “Latvijas lepnuma” balvu ieguvis tāpēc, ka viņam ir garākais asinsdonora stāžs Valsts asinsdonoru centrā. Viņam ir īpaši reta asinsgrupa.
Ja ir bijusi vajadzība, Aivars ir cēlies nakts vidū, lai skrietu uz “Stradiņiem” un palīdzētu cilvēkam, kuru operē un kuram vajadzīgas viņa asinis.
Mums joprojām ir vienam otra telefona numurs, reizēm arī sazvanāmies. Aivars pastāsta, ja ir kāda donoru akcija un cilvēki tiek mudināti ziedot asinis vai ja tiek godināti labākie asinsdonori. Viņš man padod ziņu, un tad mēs ar TV3 ziņām aizbraucam un nofilmējam.
Varbūt viņa iespaidā arī pats esi kļuvis par asinsdonoru?
Nē, es neesmu donors. Man bail no adatas. Ja tiks izgudrots kāds cits veids, kā pie asinīm tikt bez adatas, es noteikti kļūšu par donoru un ziedošu asinis kaut katru dienu.
Ko tev pašam sniedz šo filmu veidošana?
Katru gadu sagatavoju divus videostāstus. Tā ir iespēja pašam daudz personiskāk iepazīt vismaz dažus no “Latvijas lepnumiem” – ne tikai ceremonijas dienā uz skatuves, bet jau pirms tam, viņu dzīvesvietā, viņu vidē. Iepazīt šo cilvēku ģimenes, daudz pamatīgāk iztaujāt, izzināt viņu stāstus.
Gan šogad, gan arī pirms vairākiem gadiem, intervējot “Latvijas lepnumam” pieteiktos ļaudis, man ne reizi nav šķitis, ka kāds no viņiem šo balvu nebūtu pelnījis. Tomēr nesen kļuva zināms, ka kādā ģimenē, kas pirms dažiem gadiem saņēma “Latvijas lepnuma” balvu, ilgstoši pastāvējusi vardarbība pret audžubērniem. Kā tu to komentē?
Par šo gadījumu sabiedrība uzzina neilgi pirms šī gada “Latvijas lepnuma” ceremonijas.
Ļoti žēl, ka kaut kas tāds ir noticis. Žēl, ka tik ilgu laiku tuvumā esošie līdzcilvēki to nepamanīja.
Varbūt, ka izlikās nemanām vai piesedza. Ja tas, kas aprakstīts policijas informācijā, tik ilglaicīgi ir noticis, kādam tas bija jāredz.
Nevēlos sīki iztirzāt šīs ģimenes stāstu, lai vēl vairāk nekaitētu cietušajiem bērniem, tomēr pirmajā brīdī, izlasot šo ziņu un diezgan ātri sazīmējot, par kuru no laureātiem ir runa, es palūkojos arhīvā un secināju, ka šī balva saņemta laikā, kad es jau vadīju “Latvijas lepnuma” ceremonijas. Es šo ģimeni iztaujāju, arī bērnus.
Tagad, iepazīstoties ar policijas informāciju, kļūst skaidrs, ka pirms intervijas viņi stingri instruēti, kas jāsaka un kas jānoklusē, lai viss izskatītos labi un skaisti. Man, protams, par to ir ļoti skumīgi un sāpīgi, un arī dusmas, kāpēc tas tā ir noticis. Kā caur to “sietu”, kas ir “Latvijas lepnumā”, šis stāsts izspruka cauri.
Sešpadsmit gados ir bijuši 160 “Latvijas lepnumi”. Nav garantijas, ka kādam nepaslīd kāja.
Nekur nav teikts, ka “Latvijas lepnuma” balva – ābele – nodrošina nevainojamu reputāciju uz visu atlikušo mūžu.
Dzīvē mēdz būt dažādi pagriezieni. Pat visgodīgākajam un viskrietnākajam cilvēkam kaut kas var notikt. Protams, balva uzliek lielu atbildību, bet tā nenodrošina pret kritieniem.
Lielākoties balva tomēr ir stimuls turpināt augt, mainīties uz augšu.
Par laimi, es pats pazīstu tikai tādus laureātus, kuriem šī atzinība ir palīdzējusi un devusi jaunu elpu, impulsu, enerģiju doties tālāk. Viens no šādiem piemēriem ir pagājušā gada “Latvijas lepnums” Mārtiņš Vizulis – neredzīgs jaunietis, ļoti talantīgs masieris un pirtnieks. Man bija iespēja par Mārtiņu veidot filmiņu.
No vienas puses, man tā šķita ļoti liela netaisnība, ka tikai tādēļ, ka viņš ir neredzīgs, viņš nevar atrast darbu.
Ka viņa darba pieteikumus noraida un nevis tāpēc, ka viņš būtu slikts masieris, bet tāpēc, ka, lūk, klientiem nepatikšot neredzīgs cilvēks. Tā viņam atrakstīja daži darba devēji. Tāpēc man liels prieks, ka Mārtiņš nenolaida rokas.
Man viņš teica – labi, kamēr mani neņem darbā, iešu atkal jaunos kursos, izmācīšos karsto akmeņu masāžu vai kādu Austrumu masāžu. Katrs atteikums viņam bija kā jauns impulss iet tālāk. Turklāt viņš paralēli nodarbojas ar karatē. Kā neredzīgs cilvēks ko tādu spēj! Kad aizbraucu uz sporta zāli, kur viņš trenējas, tad es ieraudzīju, ka Mārtiņš tiešām to var.
Nepagāja ilgs laiks pēc pagājušā gada “Latvijas lepnuma” raidījuma, kad Mārtiņam uzradās labdare – pēc viņa teiktā, kāda kundze –, kura piedāvāja vismaz pirmo starta kapitālu, lai viņš vairs nekad mūžā nebūtu atkarīgs no kāda darba devēja, bet gan īstenotu savu sapni par personīgo masāžas praksi. Man bija prieks šovasar aizbraukt uz “Veselības centra 4” filiāli Grebenščikova ielā, kur Mārtiņam ir pašam savs kabinets.
Lai pie viņa tiktu, ir jāpierakstās rindā! Mārtiņš ir piepildījis sapni palīdzēt citiem, būdams neatkarīgs no citiem, pats savā masāžas kabinetā!
Vai pats kādu esi pieteicis “Latvijas lepnuma” balvai?
Pieteicis neesmu, bet man ir vaicāts, vai ir jēga rakstīt. Vai tas un tas atbilstu nominācijai. Vienmēr esmu mudinājis rakstīt. Atvēlēt pusstundu no ikdienas skrējiena pieteikuma uzrakstīšanai.
Zinu, ka vismaz vienā gadījumā mans pamudinājums ir attaisnojies. Mana kolēģe un sena paziņa Ina Strazdiņa, kura patlaban strādā Latvijas Televīzijā, “Panorāmā”, pirms pāris gadiem teica, ka viņai visu laiku bijusi doma uzrakstīt par Talsu mākslinieku Andri Biezbārdi, kurš mēdz braukt uz sociālās aprūpes centru “Veģi”, lai tā iemītniekiem mācītu zīmēt un gleznot. Es atbildēju – Ina, ir palikušas divas dienas! Pasteidzies! Raksti droši! Pagāja kāds laiks, un producente man atsūtīja tā gada laureātu sarakstu.
Ieraudzīju, ka Inas pieteiktais cilvēks ir starp tiem desmit! Zvanīju Inai un teicu – bija taču vērts!
“Latvijas lepnumu” savulaik iedibināja ļoti spēcīgi plašsaziņas līdzekļi. Vai vari salīdzināt šo jaudu tolaik un tagad? Būdams lektors topošajiem žurnālistiem Latvijas Universitātē, noteikti par šiem jautājumiem esi domājis!
Pirmkārt, man prieks, ka šogad par “Latvijas lepnuma” sadarbības partneri kļuva “Latvijas Mediji” un “Latvijas Avīze” ar ļoti plašo reģionālo pārklājumu. Tika saņemti ļoti spēcīgi pieteikumi, kas nākuši no visām Latvijas malām. Domāju, ka žūrijai no vairāk nekā 200 pieteiktajiem bija ļoti grūti izvēlēties šī gada “Latvijas lepnumus”.
Atbildot uz tavu jautājumu, man gan jāteic, ka pašiem plašsaziņas līdzekļiem spēks kļūst arvien mazāks – tādēļ, ka piedzīvojam būtiskas izmaiņas tajā, kā cilvēki patērē presi, televīziju un radio.
Manuprāt, tieši pašlaik šīs izmaiņas notiek ļoti strauji.
Lai arī tās tika paredzētas, neviens negaidīja, ka avīzes, par kurām vēl pirms gadiem desmit teica, ka ar tām var nosist ne vien mušu, bet arī ministru, tik īsā laikā posmā zaudēs tik lielu lasītāju skaitu. Tas notiek gan tādēļ, ka cilvēki noveco, gan tāpēc, ka mainās paradumi un arvien vairāk jaunumus uzzina viedtālrunī, planšetē vai datorā.
Uz “Latvijas Avīzi” un reģionālo presi es vēl skatītos diezgan optimistiski, jo lasītājs ir ļoti lojāls, taču, ja palūkojas uz citiem savulaik ietekmīgiem dienas laikrakstiem, skats ir jau diezgan bēdīgs. Piemēram, Lietuvas lielais dienas laikraksts “Lietuvos Rytas” no nākamā gada iznāks tikai divreiz nedēļā. Iespējams, līdzīgs liktenis sagaida arī drukāto presi Latvijā.
Televīzija nav apdraudēta?
Jābūt paškritiskam un jāatzīst, ka pēdējos gados būtiski samazinās arī televīzijas auditorija. Ir arvien grūtāk sasniegt gados jaunus skatītājus – tādēļ, ka internets, “jūtūbs”, “netflikss” un citi starptautiskie spēlētāji ir lieli tradicionālo mediju konkurenti. Tie atnāk un vienkārši paņem jau tā skopo reklāmas naudu, kas jāsadala presei, radio un televīzijai, – tā, ka no tās nekas pāri nepaliek.
Vai ir kāda izeja?
Medijiem jāmainās, un tas arī notiek. Piemēram, “Latvijas Avīzei” ir izveidojies spēcīgs portāls LA.LV, kas dažos gados piedzīvojis strauju izaugsmi. Tā ir nākotne.
Neviens vairs negaida, ka lasītājs nāks pie tevis. Pašam jāmeklē un jāatrod lasītājs. Ja grib uzrunāt jauniešu auditoriju un informēt par to, kas notiek Latvijā un pasaulē, pašam tā jāsasniedz. Man pašam dažreiz šķiet, ka tie ir lieli kompromisi ar kvalitatīvu žurnālistiku, jo stāsts var būt nezin cik labs, bet uz to nenoklikšķinās, ja nebūs skaļš, iedzeltens virsraksts. Dažreiz roka neceļas rakstīt ko tādu, kas vairāk atgādina pievilinošu ēsmu, bet to nevar nedarīt, jo tad to izdarīs cits un lasītājs uzklikšķinās uz cita raksta. Lai pie nopietnā satura noturētu, bez tā nevar iztikt.
Tomēr nav tā, ka nopietnais saturs neinteresētu. Šajos laikos svarīgi izdomāt, kā to pasniegt. Lielisks piemērs ir pētnieciskās žurnālistikas centrs “RE:Baltica”, kas pēta un ceļ augšā ļoti nopietnus faktus, korupciju un citus smagus jautājumus. Šos pētījumus apkopo videosižetos, kuros uzstājas mūziķis Ralfs Eilands.
Ja man kāds pirms gadiem pieciem teiktu, ka, piemēram, Intars Busulis vadīs šovu par pētniecisko žurnālistiku, man tas liktos kaut kas neticams un smieklīgs! Kādā sakarā?! Bet šodien tā ir realitāte.
Ralfa Eilanda videostāstus noskatās desmitiem tūkstošu skatītāju. Daži no šiem video sasniedz lielāku auditoriju nekā manas vakara ziņas!
Vizītkarte
Arnis Krauze
17 gadus bijis LTV Ziņu dienesta darbinieks, ilgus gadus – raidījuma “Panorāma” vadītājs.
Vada un/vai veido TV3 ziņu raidījumus, raidījuma “Nekā personīga” rubriku “TV3 ziņu nedēļas notikumu kopsavilkums”, raidījumu “Melu teorija”, Latvijas Radio diskusiju raidījumu “Krustpunktā”.
Pasniedzējs LU Sociālo zinātņu fakultātē.
