“Latvijas latvietis”, bet vai labs spiegu ķērājs? 0
Valdošā koalīcija ar “Vienotību” priekšgalā nolēmusi virzīt Satversmes aizsardzības biroja direktora amatam bijušo ģenerālprokuroru, pašreizējo Valsts prezidenta padomnieku nacionālās drošības jautājumos Jāni Maizīti.
Par viņa izvirzīšanu aizkulisēs ticis runāts jau kādu laiciņu, taču oficiāli šis fakts publiskots tikai tagad. J. Maizītis atbilst Valsts prezidenta Andra Bērziņa piesauktajam “kritērijam”, ka nākamajam SAB vadītājam jābūt “Latvijas latvietim”.
Paredzamā attieksme
Lai gan J. Maizītis nav nevienas partijas biedrs vai atbalstītājs, diemžēl līdzšinējie notikumi ir ietekmējuši to, ka politiķi lielākoties jau ir pozicionējušies attieksmē pret viņa personību. Līdz ar to maz ticami, ka tiks vērtēta Maizīša piemērotība amatam un viņa profesionālās spējas. Shēma ir paredzama. Zinot, ka kopš Ģenerālprokuratūras laikiem liela nepatika pret Maizīti ir Ventspils ietekmīgākajam politiķim Aivaram Lembergam, var paredzēt, ka zināmos plašsaziņas līdzekļos tiks izvērsta diezgan ievērojama kampaņa pret šo kandidātu.
Attiecīgi var sagaidīt reakciju no pretējās puses – ja jau oligarhi Maizīti cenšas politiski “norakt”, tātad viņš noteikti ir vislabākais kandidāts.
Paredzams ir arī spēku sadalījums balsojumā parlamentā – Zaļo un zemnieku savienība (kuras premjera kandidāts joprojām ir Lembergs) un “Saskaņas centrs” – pret. “Vienotība” un Reformu partija – par, Nacionālā apvienība kā parasti mazliet šaubīga, taču piekāpjas jau iepriekš piesauktajiem argumentiem. Vēl paliek tāds nezināms lielums kā “Olšteina sešnieks”, lai gan, cik noprotams, tas nebūtu ieinteresēts politisko intrigu dēļ zaudēt nupat sekmīgi saglabāto ietekmi Satiksmes ministrijā. Protams, nekad nevar izslēgt, ka balsojumā pēkšņi parādās kādi pārsteigumi, taču jāatceras, ka par SAB direktoru Saeimā ir atklātais balsojums, kas politisko sānsoļu iespēju samazina.
SAB un citi specdienesti
Ir nācies pārliecināties, ka pat izglītotiem cilvēkiem ne vienmēr ir sapratne, kas tad īsti ir SAB un ar ko tas nodarbojas. Piemēram, pērn pirms 18. februāra referenduma par valsts valodas statusu krievu valodai kāda zinātniece izteica neizpratni, kāpēc juridiskajās diskusijās par šo jautājumu neiesaistās SAB pārstāvji, ja jau iestādes nosaukums paģērē, ka tā ir galvenā iestāde, kurai būtu jāaizsargā valsts pamatlikums.
Te gan jāsaka, ka vārds “Satversme” iestādes nosaukumā ir vairāk kā tēlains apzīmējums. SAB ir viens no trim Latvijas Republikas valsts drošības dienestiem, sauktiem arī par specdienestiem. Pārējie divi ir Militārās izlūkošanas un drošības dienests un Drošības policija.
Ik pa laikam šo jomu piemeklē pārmaiņas (piemēram, Tautas partijas premjera Aigara Kalvīša laikā tika izveidota vēl viena drošības iestāde – Informācijas analīzes dienests, kuru vēlāk likvidēja), tomēr šis trijnieks ir stabils. To darbības lauku un funkciju sadalījumu jau lielā mērā iezīmē tas, kādai iestādei katrs no šiem dienestiem pakļauts. Militārās izlūkošanas un drošības dienesta darbu pārrauga Aizsardzības ministrija, tātad tās darbība saistīta ar militāro izlūkošanu un pretizlūkošanu. Drošības policija darbojas Iekšlietu ministrijas pakļautībā, tātad tās darbs pārsvarā ir saistīts ar drošības nodrošināšanu valsts iekšienē, savukārt SAB, kas ir Ministru kabineta pārraudzībā esoša valsts drošības iestāde, veic izlūkošanas un pretizlūkošanas darbību, kas saistīta ar ārējā apdraudējuma novēršanu. Skaidrs, ka ik pa laikam šīs “teritorijas” pārklājas. Varam tikai minēt, cik tuvas attiecības ir drošības iestādēm un vai to pārstāvji mēdz apmainīties ar amerikāņu filmās tik ierastajām greizsirdības frāzēm, kuras cits citam velta FIB un CIP aģenti: “Šī lieta ir mūsu jurisdikcijā…” Taču skaidrs, ka ķert ārvalstu spiegus pirmkārt ir SAB uzdevums, savukārt nolikt pie vietas vietējos provokatorus vajadzētu Drošības policijai.
Tas nepārprotami parādās arī SAB sniegtajos darbības pārskatos, no kuriem jaunākais (par 2012. gadu) publiskots tikai nupat. Pārskata publiskā daļa sākas ar norādi, ka “izlūkošanas un pretizlūkošanas jomā SAB iegūst, analizē un izmanto informāciju par ārpus Eiropas Savienības un NATO esošo valstu specdienestu interesēm un darbības metodēm Latvijā.” SAB seko līdzi politiskajiem notikumiem šajās valstīs, kā arī specdienestu lomai šajos procesos.
“Izlūkošanas darbības intensitāte dienestiem, kas strādāja Latvijā, bija atšķirīga un variēja no zemas līdz mēreni augstai. Kopumā ārvalstu izlūkdienestu radīto apdraudējumu Latvijai SAB vērtē kā mērenu,” teikts ziņojumā.
Ārvalstu spiegi savas aktivitātes Latvijā galvenokārt īstenojot zem diplomātisko pārstāvniecību piesega un to skaits var būt 15 – 40 procenti no kopējā diplomātu skaita. Tomēr esot arī citas metodes, piemēram, izlūkdienestu darbība pierobežā, bet “izlūkdienestu virsnieki reti pielieto agresīvas un tiešas metodes”. Tiekot veidots arī īpašs uzticamo žurnālistu loks, ar ko tiek uzturēta pastāvīga sadarbība, piedāvājot tiem iespēju doties pieredzes apmaiņas tūrēs, saņemt īpaši sagatavotus materiālus, ekskluzīvas intervijas. Lielākoties informācija tiekot iegūta draudzīgās, neuzkrītošās sarunās.
Kā jau gaidāms, SAB publiskais ziņojums ir diezgan teorētisks un konkrētu piemēru tajā ir maz. Piemēram, nav minēts, kuru mediju žurnālisti tad ir pietuvināti ārvalstu izlūkdienestiem un saņem minētos “bonusus”. SAB atstāj vaļu fantāzijai, lai gan tieši te būtu prasījies beidzot ieviest skaidrību. No Latvijas vietējiem aktīvistiem pārskatā kā vienīgais vārdā nosaukts Aleksandrs Gapoņenko, kura grāmatas prezentāciju Maskavā organizējis un vadījis Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta virsnieks Dmitrijs Jermolajevs.
Otra būtiska SAB darbības joma, kas parādās ziņojumā, ir tā dēvētās klasificētās informācijas aizsardzība, jo tieši birojs izlemj, kam piešķirt pielaidi valsts noslēpumam. Pērn SAB pārbaudījis 1127 personu iespējamo pielaidi valsts noslēpumam, taču tā piešķirta tikai 739 personām.
Zināmie gadījumi, kad pielaides atteiktas, ir “Saskaņas centra” deputāti Jānis Urbanovičs un Andrejs Elksniņš, kam biroja lēmums liedza iespēju darboties Saeimas Nacionālās drošības komisijā.
SAB ziņojumā vēl ir sadaļas par mobilo telefonu sarunu kontroles iekārtu darbību un starptautisko sadarbību.
Priekšgājēji
Kopš SAB izveidošanas tam līdz šim ir bijuši divi vadītāji. Jauneklīgo politiķi, tobrīd valdošā “Latvijas ceļa” biedru juristu Laini Kamaldiņu Saeima 1995. gadā amatā ievēlēja pēc ilgām diskusijām un šaubām. Viņam, protams, nebija nekādas pieredzes specdienestu darbības jomā, taču tolaik arī paši drošības dienesti tāpat kā daudzas citas neatkarīgās Latvijas iestādes vēl atradās bērnu autiņos. 2003. gadā L. Kamaldiņa vietā par SAB vadītāju tika iecelts Anglijā dzimušais Jānis Kažociņš, kurš pirms tam tikai 2002. gadā bija atvaļinājies no Lielbritānijas bruņotajiem spēkiem brigādes ģenerāļa pakāpē. Lai gan J. Kažociņam sākotnēji bija sveša Latvijas vide un arī viņa iepriekšējā darbība vairāk saistīta nevis ar specdienestiem, bet ar armiju, nojaušams, ka viņa kandidatūra baudīja ne tikai tā laika valdošās partijas “Jaunais laiks” un Ministru prezidenta Einara Repšes, bet arī NATO uzticību.
Vai pašreizējais kandidāts Jānis Maizītis būs pietiekami spējīgs spiegu ķērājs? Cik daudz viņš zina par ārvalstu specdienestu darbību?
Lūk, fakti no viņa karjeras: 1984. gadā beidzis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti; 1984. – 1991. g. vecākais izmeklētājs Iekšlietu ministrijas Valmieras starprajonu izmeklēšanas nodaļā; 1991. – 1994. g. Cēsu rajona prokuratūras izmeklētājs; 1994. g. Cēsu rajona prokuratūras virsprokurors; 2000. g. Saeima apstiprinājusi ģenerālprokurora amatā; 2005. g. Saeima apstiprināja ģenerālprokurora amatā vēl uz pieciem gadiem; 2010. g. Saeima ar divu balsu pārsvaru noraida Maizīša kandidatūru ģenerālprokurora amatam; 2011. g. kļūst par jaunievēlētā Valsts prezidenta Andra Bērziņa padomnieku nacionālās drošības jautājumos. Tātad līdz šim vairāk ar iekšlietām saistīts cilvēks. Protams, var pieņemt, ka darbs Rīgas pilī bijusi īpaša misija, lai sagatavotos nākotnē paredzētajam darbam. Tomēr bijušā ģenerālprokurora profesionālajai kvalifikācijai un raksturam atbalstošāka būtu tā SAB funkcija, kas saistīta ar pielaidēm valsts noslēpumam vai mobilo sarunu noklausīšanos, bet rodas šaubas, vai viņa vadībā birojs spēs ātri un precīzi reaģēt uz ārējiem apdraudējumiem (ja atceramies, cik nomācoši ilgi prokuratūra gatavoja apsūdzības, piemēram, Lemberga un citās tā sauktajās lielajās lietās, kur tiesvedība turpinās vēl joprojām).
Lindermana lieta – Ģenerālprokuratūras izgāšanās
Ir kāds gadījums, kas liek šaubīties par Maizīša kompetenci šajā amatā – tā ir Vladimira Lindermana izdošanas lieta. 2002. gada novembrī nacionālboļševiku līderim tika izvirzīta apsūdzība par aicinājumu veikt valsts apvērsumu un nelikumīgu sprāgstvielu glabāšanu. Pats Lindermans steigšus devās “bēgļa gaitās” uz Krieviju un apgalvoja, ka Latvijā tiekot politiski vajāts. Viņš pat bija pieprasījis politisko patvērumu. No drošības viedokļa Lindermana pārvākšanās uz Krieviju bija tieši tas, kas Latvijai vajadzīgs, ko pierādīja arī notikumi politiskajā dzīvē. Lindermana prombūtnē nacionālboļševiku aktivitātes Latvijā pamazām apsīka, un kļuva skaidrs, ka tieši viņš bijis to galvenais iedvesmotājs un organizators. Tomēr Ģenerālprokuratūra Jāņa Maizīša vadībā ar lielu entuziasmu pieprasīja Lindermana izdošanu tiesāšanai, nespējot novērtēt, vai savāktie pierādījumi ir pietiekami.
Pēc ilgas “cīņas” prokuratūrai izdevās panākt Lindermana izdošanu. Interesanti, ka nacionālboļševiks tobrīd jau kādu laiku bija pavadījis Krievijas cietumos un izskanēja aizdomas, ka tur ticis atbilstoši sagatavots jaunai politiskajai misijai.
2008. gada 3. jūlijā Rīgas Centra rajona tiesa pilnībā attaisnoja V. Lindermanu, un šo pirmās instances spriedumu 2009. gada 2. septembrī atstāja spēkā arī Rīgas apgabaltiesa. Lindermans atkal varēja izvērst savas aktivitātes – dibināt partiju, vākt parakstus referendumam un tā tālāk. J. Maizītis bija palīdzējis “nodrošināt” darbu Latvijas drošības dienestiem. Pats viņš šo savu un Ģenerālprokuratūras izgāšanos nekad nav komentējis, starp citu, tāpat kā citus drošības jautājumus, ja neskaita atsevišķas standartfrāzes. Atruna – tas viss ir ļoti slepeni un sabiedrībai neizpaužami.
