Kāškrusta ēnā 1
Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā nacionālsociālistiskās Vācijas rīcībā nonāca 27 (14 – Vācijā, 13 – Latvijā) Latvijas tirdzniecības flotes kuģi. Tikai daži no viņiem – “Ogre”, “Bru”, “Dzintarkrasts”, “Kaija”, “Mols” un “Neptūns” – kara gados turpināja kuģot Rīgas līcī un Baltijas jūrā, saglabājot Latvijas karogu, bet citi nonāca vācu rēderu pakļautībā un ieguva jaunus nosaukumus. Nesekmīgi izrādījās Latvijas Jūrniecības departamenta un Latvijas Zemes pašpārvaldes mēģinājumi panākt kuģu atdošanu bijušajiem īpašniekiem, jo vācu puse vadījās pēc Berlīnē jau 1941. gada 19. augustā izdotā rīkojuma, ka sakarā ar vērmahta ienākšanu Latvijā visa tās kustamā un nekustamā manta pāriet Vācijas reiha īpašumā, t. sk. arī kuģi, kas braukuši ar ienaidnieka – PSRS – karogu. Specifiski šim jautājumam pievērsās Berlīnes prīžu tiesa, kas centās noskaidrot 1941. gada jūnijā Štetīnē (mūsdienās Ščecina Polijā) internētā kravas tvaikoņa “Ausma” (pārdēvēts par “Käthe Oldendorf”) statusu. Kā noskaidrojis vēsturnieks Kārlis Kangeris, kaut arī tiesa neņēma vērā latviešu prasības, tās rosināja Hamburgas Hanzas universitātes profesoru Dr. Rūdolfu Launu 1942. gada 30. jūnijā sniegt atzinumu par Latvijas valsts un tās īpašumu tiesisko statusu. Viņa veiktā ekspertīze pēc būtības ietvēra virkni slēdzienu (Latvijas pievienošana PSRS ir nelikumīga, jo tā notikusi, pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi; PSRS attiecībā pret Latviju ir uzskatāma par tās teritoriju okupējošu valsti; no starptautisko tiesību viedokļa Latvijas teritoriālā integritāte, pilsonība, Latvijas valsts un tās pilsoņu īpašuma tiesības joprojām ir spēkā de iure u. tml.), kas arī pēc Otrā pasaules kara veidoja pamatu argumentācijai par Latvijas prettiesisko inkorporāciju PSRS.
Latviešu jūrnieki, kas turpināja braukt uz vāciešu pārņemtajiem kuģiem, nereti izmantoja izdevību tos atstāt neitrālās Zviedrijas ostās un pēc tam centās pāriet Rietumu sabiedroto dienestā. “Ļoti vēlētos nokļūt Anglijā, lai varētu piedalīties Eiropas atbrīvošanā no vācu jūga. Esmu ar mieru ziedot visu savas dzimtenes brīvībai”, tā savu uzticību Latvijas Republikai un vēlmi sekmēt Rietumu sabiedroto uzvaru karā 1942. gada 16. decembra vēstulē Latvijas sūtniecībai Londonā apliecināja kravas tvaikoņa “Gauja” (pārdēvēts par “Fridrich”) jūrnieks Artūrs Jansons, kurš dažus mēnešus iepriekš bija pametis savu kuģi Holmsundas ostā Zviedrijā. Kā liecina sarakste starp bijušo Latvijas sūtni Stokholmā Voldemāru Salno un Ārkārtējo pilnvaru nesēju un sūtni Londonā Kārli Zariņu, šo jūrnieku nonākšana Lielbritānijā, pastāvot satiksmes ierobežojumiem un trūkstot naudas līdzekļiem, tomēr bija ļoti apgrūtināta. Kā 1943. gada 12. aprīļa vēstulē vienam no tobrīd ap 20 Zviedrijā nokļuvušiem latviešu jūrniekiem paskaidroja Latvijas sūtniecības Londonā padomnieks Teodots Ozoliņš, “Anglijas Kara transporta ministrija labprāt Jūsu pakalpojumu pieņemtu, bet pārkļūšana uz šejieni patlaban ir visai grūta. Vienīgā tiešā satiksme ir ar lidmašīnām, kas aizņemtas jau ilgu laiku uz priekšu ar garām gaidītāju rindām. Kara transporta ministrija vienā otrā gadījumā ir ieteikusi mūsu jūrniekiem izkļūt no Zviedrijas ar zviedru kuģiem, kas dodas uz Dienvidameriku, no kurienes tad pārkļūšana uz Angliju ir samērā vieglāka”.
Oficiāli izbraucot uz Vāciju, bet pa ceļam mainot kursu uz Zviedriju, kopā ar vairākiem desmitiem latviešu bēgļu kara beigās Gotlandi izdevās sasniegt Latvijas tirdzniecības flotes kuģiem “Dzintarkrasts” un “Neptūns”. Pēdējais, braucot no Rīgas caur Mērsragu, 1944. gada 28. septembrī laimīgi sasniedza Foresundas ostu. Tas bija iespējams, ceļā sekmīgi “neitralizējot” un atbruņojot uz kuģa esošo trīs vīru apsardzi, jo divus vācu karavīrus piedzirdīja, bet vienu apakšvirsnieku “nokausēja” ar skaistu sieviešu palīdzību, imitējot kuģa kapteiņa Arnolda Leiškalna dzimšanas dienas svinības. “Dzintarkrasts” 19. oktobrī izbrauca no Liepājas ostas, lai pārvestu kādu kravu uz Vāciju. Ceļā kuģa kapteinis Arvīds Bērtiņš kopā ar komandu izmantoja vētras aizsegu, atrāvās no pavadošām vācu laivām un atbruņoja sešu vīru vācu apsardzi, un, mainot kursu uz Zviedriju, trīs dienas vēlāk sasniedza Ronehamnas ostu Gotlandē. Zviedrijā abus kuģus internēja, bet saskaņā ar 1945. gada 11. maijā speciāli izdoto likumu “Par braucamiem līdzekļiem, kas no karojošām vai okupētām valstīm ieradušies Zviedrijā” vēlāk atdeva PSRS. Jau pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas Dāniju sasniedza kravas tvaikonis “Bru”, bet tvaikonis “Lāčplēsis” vēl kara pēdējā dienā ar 200 – 300 cilvēkiem uz klāja kopā ar daudzām zvejas laivām un mazākiem velkonīšiem atstāja Ventspils ostu, bet pa ceļam uz Zviedriju tos visus apturēja padomju flotes patruļas un lika atgriezties Kurzemes krastā
