Latvijas kuģi Otrā pasaules kara ugunīs 1
Zem sirpja un āmura
Otrā pasaules kara laikā beidza eksistēt Latvijas tirdzniecības flote, kuras rīcībā 1940. gada 1. janvārī bija 103 (no tiem 89 tvaikoņi) kuģi. Tikai daži no tiem piederēja valstij, bet pārējie bija privātu rēdereju un uzņēmēju īpašumi. Kā rādīja turpmākie notikumi, latviešu jūrniekiem nebija pieņemama ne Padomju Savienības, ne nacionālsociālistiskās Vācijas īstenotā Latvijas okupācija un viņi, ar nedaudziem izņēmumiem, palika savas dzimtenes Latvijas patrioti, par spīti tam, ka nonāca dažādās pasaules jūrās un okeānos savstarpēji karojošu valstu – PSRS, Vācijas un Rietumu sabiedroto – pakļautībā.
Latvijas Republikas Ministru kabinets 1940. gada 17. maijā pieņēma likumu par kuģniecības ierobežošanu, kas deva tiesības tirdzniecības un rūpniecības ministram uz laiku aizliegt Latvijas kuģiem iebraukt un izbraukt no jebkurām ostām, dot rīkojumus par kravu uzņemšanu un brauciena virzienu. Jau pēc Latvijas okupācijas Maskavā prettiesiski sastādītās Augusta Kirhenšteina marionešu valdības 1940. gada 27. jūlijā rīkojumā bija noteikts, ka “svešos ūdeņos” esošie Latvijas Republikas kuģi drīkst iebraukt vai izbraukt no ostām tikai ar padomju valdības atļauju, vienlaikus piedraudot, ka “kuģu kapteiņi, kuri pārkāps valdības pavēli Latvijas kuģiem atgriezties dzimtenē, tiks uzlūkoti kā tautas nodevēji un tos pasludinās kā stāvošus ārpus likuma. Kopā ar viņiem tiks sauktas pie atbildības arī viņu ģimenes un tuvākie radinieki”. 31. jūlijā sekoja lēmums par Latvijas tirdzniecības kuģu atgriešanos “dzimtenē” – no Atlantijas okeāna Murmanskā, un no Klusā okeāna Vladivostokā. Ar to Latvijas kuģu kapteiņi, kas palika Rietumos un neatzina PSRS veikto Latvijas okupāciju, nu kļuva par “tautas nodevējiem”. Kopumā Padomju Savienība 1940. gadā nacionalizēja un Vācijas–PSRS kara sākumā sagrāba 59 (tikai 24 no tiem atradās Baltijas jūras akvatorijā) Latvijas tirdzniecības flotes kuģus.
Pirmais kara upuris izrādījās kravas tvaikonis “Gaisma”, kuru jau 22. jūnijā 3 no rīta 35 jūras jūdzes no Užavas bākas nogremdēja vācu torpēdkuteri. Vairāki kuģi kara sākumā piedalījās cilvēku, militārās kravas un pārtikas evakuācijā no Liepājas, Ventspils un Rīgas ostām, bet līdz ar vācu karaspēka ofensīvu bija spiesti doties uz Somu līci. Īpaši traģisks izvērtās kravas tvaikoņa “Atis Kronvalds” komandas liktenis. Sarkankarogotās Baltijas jūras flotes kara tribunāls slēgtā tiesas sēdē Tallinā 1941. gada 9. augustā 16 tā jūrniekus notiesāja par nodomu nogādāt kuģi kādā Somijas ostā. Ar augstāko soda mēru – nāves sodu – sodīja kuģa kapteini Mārtiņu Čaksti un vēl deviņus cilvēkus, bet ar mazākiem sodiem – pārējos komandas locekļus. Tikai diviem no viņiem – matrozim Fridriham Silam un kurinātājam Arvīdam Cielavam – brīnumainā kārtā izdevās izbēgt no ieslodzījuma un atgriezties Rīgā, tā pavēstot par Igaunijas galvaspilsētā notikušo latviešu jūrnieku traģēdiju. Desmit nelaimīgajiem jūrniekiem nāves sods tika izpildīts uz kreisera “Kirov” Tallinas reidā.
1941. gada augusta beigās notikušajā Tallinas evakuācijā (vairākas karavānas ar 67 transportkuģiem un palīgkuģiem uzņēma 23 000 cilvēku un 15 000 tonnu dažādu kravu) Ļeņingradas virzienā, norisinoties bez pietiekamas PSRS Jūras kara flotes aizsardzības, kas pilnībā nenovērsa vācu aviācijas uzlidojumus un kuģu iebraukšanu mīnu laukos un prasīja vismaz 10 000 padomju jūrnieku dzīvību, bojā gāja arī septiņi bijušās Latvijas tirdzniecības flotes tvaikoņi “Ausma”, “Skrunda”, “Kalpaks”, “Sigulda”, “Atis Kronvalds”, “Everita” un arī slavenais ledlauzis “Krišjānis Valdemārs” (2011. gada novembrī zemūdens arheologiem simts metru dziļumā Somu līcī izdevās identificēt tā vraku). No līdzīga likteņa spēja izvairīties kravas tvaikonis “Daugava” ar 506 ievainotiem karavīriem uz klāja. Kuģi vairākreiz sašāva vācu aviācija, kuras mestās bumbas nogalināja 38 pasažierus un piecus matrožus, caursita kuģa tvaika katlu un applaucēja braucējus, un tas par mata tiesu izspruka no torpēdas uzbrukuma. Taču kuģa komanda ar kapteini Paulu Brašķi priekšgalā izrādīja izcilu varonību, kas kuģim pēc diennakts ilga “elles brauciena” ļāva sasniegt Kronštati. Palīdzēja arī jūrnieku atjautība, aizdedzinot bundžas ar dūmu aizsegu, kas atradās uz klāja. “Daugava” tik ļoti kūpēja, ka vācu lidotāji tai vairs netērēja munīciju, uzskatīdami, ka kuģis kuru katru brīdi tāpat nogrims.
Daži no tiem, kas tomēr nolēma pakļauties padomju prasībām, bija tvaikoņa “Ciltvaira” kapteinis Mārtiņš Osis (1940. gada augustā atrodoties Brazīlijā, bija nolēmis doties uz Murmansku, par ko tika atstādināts no amata, tad aizbrauca uz ASV, kur pārgāja PSRS dienestā, bet pēc kara atgriezās padomju okupētajā Latvijā) un tvaikoņa “Regent” kapteinis Vilis Bezmers (1940. gada augustā Ņujorkā noņemts no kuģa par nodomu atdot to PSRS). Uzticīgs padomju varai izrādījās arī motorkuģa “Hercogs Jēkabs” kapteinis Hugo Miķelsons, par kura vadītā kuģa un tās apkalpes nonākšanu Vladivostokā, propagandas nolūkos slavinot Latvijas valsts okupāciju, savulaik pat tika uzņemta Rīgas kinostudijas mākslas filma “”Tobago” maina kursu” (1965) un publicēts dokumentāls stāsts “”Hercoga Jēkaba” odiseja”” (1976).
