Latvijas krievvalodīgo zemapziņas naratīvs 0
Ir ļaudis, kas piekasījušies Ministru prezidenta Valda Dombrovska uzrunai gadu mijā. Nu nav viņš nekāds lielais orators, nav viņam tas dots. Un tad? Pagājušajā gadsimtā bija runātāji, kas prata iedvesmot, pat apburt masas, bet viņu vārdus labāk neminēsim…
Varam būt Valdim Dombrovskim pateicīgi par to, ka viņš neminstinoties iestājās par latvisku Latviju. Kā jau varēja sagaidīt, šī vārdkopa, ko Valdis Dombrovskis dabūja pār lūpām, satracināja “Vesti segodņa” un “Čas” rakstoņus. Latviska Latvija, jā gan. Un zviedriska Zviedrija – kaut gan šajā Skandināvijas paraugvalstī mīt ne mazums somu, kas ieceļojuši no kaimiņzemes, kā arī imigranti no islāma pasaules, neviens taču neapšaubīs, ka Zviedrija ir zviedriska.
Latviska Latvija, uzsvēra Valdis Dombrovskis, neizslēdz mazākumtautību tradīciju saglabāšanu un kopšanu. Svarīgi būtu panākt, lai mazākumtautības varētu organiski iekļauties latviskajā Latvijā. Par to, ka tas principā ir iespējams, liecina daudzi organiski iekļāvušies LR pavalstnieki, kā vienbalsīgi par KNAB vadītāju ievēlētais Jaroslavs Streļčenoks, viņa priekštecis šajā amatā – “Vienotības” deputāts Aleksejs Loskutovs vai Mihails Hazans, kura statistiskie aprēķini izrādījušies precīzāki par attiecīgās pārvaldes ierēdņu tabulām. Šie cilvēki brīvi runā latviski, ir Latvijas patrioti, nebūt nenoliedzot savu etnisko izcelsmi un senču mantojumu.
Mazākumtautībām organiski iekļauties latviskajā Latvijā neļauj provokatoru “troika” – Lindermans, Osipovs un Gapoņenko līdz ar Latvijas galvaspilsētas krievisko lielvecāko Ušakovu, kurš, murmuļodams par “samīdīto pašcieņu” (?), palīdzēja pierunāt 190 tūkstošus krievvalodīgo parakstīties par to, lai krievu valodai tiktu piešķirts otras valsts valodas statuss.
Vai šī ļaužu masa nevarēja vai negribēja saprast, ka šādas prasības īstenošana nozīmētu LR valsts struktūras kardinālu grozīšanu, pat ne divu kopienu, bet divu nāciju valsts radīšanu, kas vairs nebūtu Latvija, bet Latkrievija, angliski Latrussia?
18. februārī par to notiks referendums. Izvirzītā prasība neies cauri kaut vai tāpēc, ka latvieši šajā zemē tomēr ir vairākumā. Bet ļaunums ir padarīts, ķīlis iedzīts, antilatviskums uzjundīts. “Nezināmais” pasūtītājs var berzēt rokas…
Plakāta lielmeistars Juris Dimiters atšķirībā no Kaspara Dimitera ir sarunu biedrs, ar kuru var diskutēt, var iztirzāt strīdīgus jautājumus. Intervijā, ko publicējusi “NRA”, viņa spriedumi par Okupācijas muzeja sūtību man, dabiski, nav pieņemami, bet vismaz nekaitina. Taču Jura Dimitera uzskati par krieviem ir patiešām demagoģiski, pat absurdi: “Pļavnieki, Purvciems, Bolderāja, Zolitūde un citi agrāk tā sauktie guļamrajoni pārvēršas par grandioziem geto rajoniem (izcēlums mans. – F. G.), kuros jūs, bāleliņu atbalstīti, audzējat drakonu.”
Bet kurš tad, Juri Dimiter, padarīja “Purčiku” un pārējos mikrorajonus par naida perēkļiem? Tās pašas krievvalodīgās avīzes – “Vesti segodņa”, “Čas”, kuras diendienā šaustīja “etnokrātus” un smīkņāja par viensētu (hutorskoje) domāšanu, kas piemītot LR pamattautai. Patiešām neaizmirstama ir diena, kad visu trīs Rīgas krievvalodīgo avīžu pirmo lappusi greznoja asinssārtais kūdītāju uzsaukums.
Gluži kā parodija skan Jura Dimitera patoss: “Krievos ir mūsu nākotne. Mūsu krievvalodīgie ir (..) saikne ar resursu ziņā bagātāko un lielāko valsti pasaulē. (..) Ko mums darīt šodienas izrakņātajā Eiropā, ja Krievija guļ mistiski izpletusies tepat mums blakus?” Nu pēdējais teikums vairāk izklausās pēc Kaspariņa…
Tagad modē nācis jēdziens “naratīvs” jeb kādas tautas, kopienas, valsts priekšstats par attiecīgā reģiona likteņgaitām. Izraēlai ir savs naratīvs, Palestīnai savs diametrāli pretējs. Armēnijai ir savs naratīvs, Azerbaidžānai cits, pilnīgi atšķirīgs.
Latvijā nelaime ir tā, ka LR pamattautas latviešu naratīvam pretī stāv daudzu krievvalodīgo galvās iesakņojies naratīvs, ka 1940. gadā Latvija netika okupēta, bet “iestājās Padomju Savienībā”, ka 1945. gada pavasarī notika nevis okupantu maiņa, bet “atbrīvošana” un ka 1991. gadā sabruka nevis Kremļa impērija, bet “mūsu valsts”.
Un, kamēr šis otrais naratīvs valda Latvijas krievu un krievvalodīgo apziņā un zemapziņā, organiska iekļaušanās latviskā Latvijā ir visai apgrūtināta.
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
