“Latvijas krieviem nav kur citur būt krieviem, piedāvātu alternatīvu ziedu nolikšanai – Masļeņicu!” Saruna ar Burovu 0
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Oļegu Burovu viena Rīgas vēlētāju daļa kritizējusi par to, ka 9. maijā nav bijis pie pieminekļa “atbrīvotājiem”, otra – ka viņa partija “Gods kalpot Rīgai” valdīja Rīgā kopā ar “Saskaņu”. Taču kopumā viņš sevi parādījis kā saimnieciskais politiķis, ko pusgada laikā apliecināja kā Rīgas mērs. Tagad partija norobežojusies no “Saskaņas” un meklē jaunus sadarbības partnerus. Par to un turbulencēm Rīgas domē viņš stāsta intervijā “Latvijas Avīzei”.
Vai Rīgas attīstības plāna noraidīšana no varas puses iezīmē tikai nesaprašanos valdošajā koalīcijā vai arī tā patiesi aptur pilsētas attīstību uz pāris gadiem, ar ko baida Rīgas mērs?
O. Burovs: Bez stipras galvaspilsētas nevar būt stipra Latvija. Un otrādi. Kad biju Rīgas mērs, teicu, ka vajadzētu nojaukt šo sienu starp galvaspilsētu un valsti, ko, godīgi jāatzīst, būvēja no abām pusēm. Vienalga, par ko rīdzinieki balsoja Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās, pēc tām visi bija pārliecināti: ja tagad pie vadības Rīgā būs partijas, kas ir valdības koalīcijā, beidzot sāksies normāla sadarbība. Pusotru gadu pēc vēlēšanām redzam, ka sadarbība nav izveidojusies. Nav notikušas sarunas ar vairākām ministrijām par līdzekļu piesaisti, un tā rezultātā Rīgā nav lielo projektu.
Tā ministrija, kura ir vistuvāk jebkurai pašvaldībai, ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). Šobrīd nav nekādas sadarbības, un atkarībā no tā, kādi kuram politiskie uzskati, vieni kritizē ministriju, otri – galvaspilsētu. Attiecībām nav jābūt draudzīgām, bet produktīvām, pragmatiskām. Secinu, ka Rīgas domes vadībai nav izdevies tādas izveidot.
Hm… Domes priekšsēdētājs ir no tās pašas politisko partiju apvienības, kas uzņēmusies politisko atbildību par VARAM. Vai sadarbības nav tāpēc, ka vēsturiski tāda nebija izveidojusies, vai arī tā ir personāliju nespēja sarunāties, piemēram, Staķim ar Plešu, ar Pūci?
Vispirms notika frakcijas “Par/Progresīvie” distancēšanās no “Latvijas attīstībai”. Kaut arī “Latvijas attīstībai” ir koalīcijā, viņi sēž pēdējā rindā, un viņu viedoklis ir tāds… nu, nosacīts. Nav sadarbības ne tikai ar VARAM, bet arī ar citām ministrijām, un pats galvenais – nav attiecību ar Finanšu ministriju, no kuras atkarīgi visi lēmumi par finansējuma piesaisti. Mēs redzam, ka kopumā attiecības šajā apvienībā uzreiz pēc vēlēšanām pasliktinājās.
Vai sliktās attiecības atstājušas kādas sekas Rīgas saimniecībā?
Bez stabiņiem uz ielām un eksperimentiem ar dažādām ielām pilsētas vadībai jau nav ko uzrādīt. Gan Mangaļu pārvads, gan Austrumu maģistrāle ir iepriekšējā sasaukuma projekti.
Pirms vēlēšanām runājām, ka vislabāk “park and ride” stāvvietas izvietot ārpus Rīgas pie dzelzceļa stacijām, piemēram, Carnikavā, Babītē. Jaunajā attīstības plānā tās palikušas vecajās vietās – Rīgas teritorijā.
Brasas tiltu sāk nojaukt, bet skaidrs, ka līdz 2023. gada jūlijam un Dziesmu un deju svētkiem tas nebūs atjaunots, termiņi nokavēti. Turklāt visus esošos projektus apgrūtina pieaugošās cenas un materiālu pieejamība.
Esošās koalīcijas vizītkarte, protams, ir visu iepriekšējo domes sasaukumu kritika. Var kritizēt iepriekšējās atbildīgās personas par nepareizu izvēlēto ceļu Brasas tilta atjaunošanā, un esmu jau skarbi izteicies, ka vairāk tika domāts par savu labklājību, nevis par Rīgas pilsētu. Jaunajai koalīcijai bija pietiekami daudz laika to mainīt, bet tas netika izdarīts.
Lielas problēmas varētu sagaidīt Skanstes revitalizācijas projektu. Es nebrīnīšos, ja pilsētai būs nepieciešams liels papildu finansējums, lai šis projekts būtu veiksmīgs un ES nauda nebūtu jāatgriež Eiropas Komisijai. Domes vadībai vajadzētu publiski paskaidrot, kā virzās projekts.
Atgriežamies pie Rīgas attīstības plāna. Vai bija kāds pamats VARAM apturēt visu plānu?
Es domāju, ka pašvaldības amatpersonas varēja savlaicīgi painteresēties ministrijā, kuras ir tās bīstamās, riskantās lietas, kuru dēļ plānu var neapstiprināt. Vai domes priekšsēdētājs ar plāna izstrādātājiem ir aizgājis uz VARAM, lai par to runātu? Tādu sarunu protokolu, kaut vai to nosauktu par domstarpību protokolu, nesameklēsim.
Šāda Staķa iespītēšanās ir izdevīga “Progresīvajiem”, kuri sevi pozicionē pret valdību, un “Vienotībai”, kurai ar viņu ir kopīgs vēlētājs. Ja Rīgas dome VARAM lēmumu pārsūdzēs tiesā, spriedums būs pēc Saeimas vēlēšanām. Bet, ja tiesas lēmums būs par labu VARAM, tad Staķim būs jāuzņemas politiskā atbildība. Bet tagad, domājot par pilsētu un tās attīstību, abām pusēm pēc iespējas ātrāk būtu jāvienojas par konkrētām saistībām ar konkrētiem izpildes termiņiem, kurus ievērojot varētu plānu apstiprināt.
“Gods kalpot Rīgai” programmā ir ierakstīts, ka esam pret azartspēlēm. Taču problēmas ir jārisina pēc būtības, neradot iespējas ēnu ekonomikai un nelegālajiem darboņiem. Protams, ka azartspēles var radīt atkarību. Tāpat kā alkohols, smēķēšana. Ja aizliegsim tabakas ražošanu, būs nelegāla tā tirdzniecība. Ja vienkārši aizliegsim kazino vai spēļu zāles, tad tā nodarbe pārcelsies uz garāžām vai pagrabiem.
VARAM pretenzijas pret attīstības plānu ir tādas, ka nav norādītas konkrētas azartspēļu teritorijas, kurās ir atļauta to rīkošana. Salaspils plānojumu ar konkrētām adresēm VARAM taču apstiprināja. Ja plānā ierakstīts, ka tās aizliegtas, izņemot četrzvaigžņu un pieczvaigžņu viesnīcas, tad azartspēļu uzņēmējs var uzbūvēt māju ar 10 numuriem, baseinu un mazu konferenču zālīti, nosauks to par viesnīcu “Fenikss”, bet lielāko daļu aizņems azartspēļu zāle. Tāpēc VARAM prasība norādīt konkrētas adreses ir pamatota.
Vai jūsu partija “Gods kalpot Rīgai” pieņem un atbalsta bezpartijisku domes priekšsēdētāju?
No partiju sarakstiem ievēlētais domes priekšsēdētājs nevar būt bezpartijisks. Ja ir bijusi izstāšanās no vienas partijas, tai sekos iestāšanās citā. Jau iepriekš Staķis ir teicis: “Ko es varu izdarīt, ja man maza frakcija – esam tikai trīs deputāti!” Tagad viņam nav neviena. Tas nav nopietni.
Domāju, ka nākamais viņa solis būs pievienoties “Progresīvajiem”, kuriem ir lielākā frakcija. Domāju, ka līdz ar šo soli un saistībā ar gaidāmajām Saeimas vēlēšanām M. Staķa atrašanās laiks šajā amatā ir ierobežots.
Vai tad iepriekšējā sasaukuma koalīcija nezaudēja tāpēc, ka bija pieļautas virkne kļūdu saimnieciskās lietās? Kaut vai “Rīgas satiksmē”.
Piekrītu. Tāpēc, kad biju domes priekšsēdētājs, centos šo sistēmu lauzt, bet to nevar vienas dienas laikā, it īpaši, ja tie bija sadarbības partneri daudzus gadus.
Kad iepazīstināju jūs ar “Latvijas Mediju” jaunajām biroja telpām, jūs norādījāt uz parku pie Sporta manēžas un teicāt, ka tam mainīts nosaukums.
Jā, tam bija nosaukums Maskavas dārzs, bet Pieminekļu padomē to pārdēvējām. Ja godīgi, kaut dzimis rīdzinieks, tikai nesen uzzināju, ka to tā sauc. Likumsakarīgi, ka to vienbalsīgi nomainījām uz Latgales dārzu.
Pirms trim gadiem Ukrainas vēstnieks norādīja, ka mums nav neviena ar šo valsti saistīta nosaukuma. 2019. gada septembrī pirms prezidenta Zelenska vizītes daļu no Miera dārza, kas iziet uz Katoļu ielu (bijušo Kijivas ielu), Rīgas dome pārdēvēja par Kijivas dārzu. Varbūt tagad visu Miera dārzu vajadzētu pārdēvēt?
Uz Pieminekļu valdi bija jautājums par pieminekļa “atbrīvotājiem” demontēšanu Uzvaras parkā. Jūs šo jautājumu ierosinājāt noņemt no darbakārtības. Kāpēc?
Iniciatīvas grupa šo savu ierosinājumu bija uzrakstījusi arī Rīgas domei, ko tā pāradresēja Pieminekļu padomei. Šīs padomes funkcija ir lemt tikai par jaunu pieminekļu izvietošanu vai esošo pārvietošanu. Par nojaukšanu jau jāpieņem politisks lēmums. Es uzskatu, ka vajadzētu saņemt atzinumu no Ārlietu un Tieslietu ministrijas par to, vai nojaukšana nav starpvalstu līguma pārkāpums. Lai šo lēmumu pieņem diplomāti.
Kāds ir jūsu skatījums uz šo pieminekli? Nojaukt vai atstāt? Pārdēvēt vai ne? Ar paskaidrojumu vai bez?
Negribētu, lai vienas emocijas izraisītu citas – vēl karstākas emocijas. Vajadzētu soli pa solim. Viennozīmīgi vajadzētu skaidrojošo rakstu pie pieminekļa – tas jau sen ir uzdots Rīgas pieminekļu aģentūrai, un brīnos, kāpēc tas vēl nav izdarīts. Turklāt tam vajadzētu būt labi redzamā vietā, izgaismotam un noteikti ar videonovērošanu, lai to neizpostītu. Deportācijas atceres dienā 25. martā biju Šķirotavā – tur paskaidrojošs raksts ir. Tāpat tāds varētu būt pie Andreja Upīša pieminekļa pie Kongresu nama.
Tāpat būtu jāstāsta, kāpēc Uzvaras parks ir tā nosaukts. Vai zināt, ka šis nosaukums parkam piešķirts pēc Latvijas brīvības cīņu beigām par godu uzvarai pār bermontiešiem?
Jā, un par Latvijas krieviem domājot, viņiem nav kur aiziet. Lielākajai daļai, kas pulcējas 9. maijā, nav konkrētas radnieciskas saites ar Otrā pasaules kara cīnītājiem. Viņiem nav kur citur būt krieviem. Ja es būtu turpinājis strādāt mēra krēslā, es radītu alternatīvu ziedu nolikšanai pie pieminekļa. Piemēram, Masļeņicu, ko izdevās noorganizēt pirms diviem gadiem. Tur lieliski varēja realizēt savu nacionālo piederību.
Mums, krieviem, kas dzīvo šeit, vajadzētu saprast latviešus – ka, vienai okupācijai beidzoties, sākās otra okupācija. Bet arī latviešiem vajadzētu saprast tos, kuri nāk pie pieminekļa. To nevajadzētu nojaukt.
Bet par 9. maiju – es uzskatu, ka šobrīd nevajadzētu pieļaut, lai tur notiek jebkura veida pasākumi, bet tai paša laikā mēs nevaram aizliegt cilvēkiem atnākt un nolikt ziedus.
Tad jūs atšķiraties no Nila Ušakova, kurš aicināja ziedus kritušajiem nolikt kapos…
Es neredzu iespēju aizliegt cilvēkiem nolikt ziedus. Dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, atšķirībā no Krievijas. Zaudēt šo demokrātiju, aizstājot to ar garu aizliegumu sarakstu, nebūtu pareizi. Ir cilvēki, kas mani kritizēja, kad 9. maijā neredzēja pie šī pieminekļa. Bet es katru gadu šajā datumā eju uz kapiem, kur atdusas mans vectēvs, kurš pārdzīvoja Ļeņingradas blokādi. Viņš man stāstīja, kāda bija šī blokāde.
No bērnības dzīvoju ar pārliecību, ka kara mūsu dzīvē vairs nebūs. Šogad es 8. vai 9. maijā atkal būšu kapos un domāšu par Mariupoli.
Kad man bija 20 gadu – 1980. gadā Maskavā pirms olimpiskajām spēlēm mamma mani aizveda uz 9. maija svinībām pie Lielā teātra. Svētki, mūzika, ģenerāļi ar ordeņiem, šņabja smaka, visi smejas. Pagāju mazliet nostāk, un tur stāvēja sirma kundze ar uzrakstu rokā “Meklēju dēlu”. Tā kundze ir manas 9. maija sajūtas.
Šis karš ir ļoti tuvu. Uztveru to personīgi. Esmu par Ukrainu. Mana sieva ir ukrainiete. Sievas māsas un mamma dzīvo Rietumukrainā, un tagad daļa – četri cilvēki – atbraukuši un dzīvo pie mums. Daudzi pieņem pie sevis radus un draugus, un ir arī tādi, kuri izmitina pilnīgi svešus.
Lietuvā nolēma tiem, kuri mājās uzņem ukraiņu bēgļus, maksāt 150 eiro pabalstu mēnesī par pirmo plus 50 eiro par katru nākamo. Kā mēs palīdzam un kā mums vajadzētu palīdzēt Ukrainai?
Es jau varu nākt klajā ar priekšlikumu, skaļi paziņot, bet to kā no opozīcijas nākošu tik un tā noraidīs. Un pēc tam staigāt pa pilsētu un sūdzēties, ka mani neviens neņem vērā? Ja vēlamies sasniegt rezultātu, tad jāstrādā caur izpildvaru un pozīcijas deputātiem. Apspriežam ideju, ka varētu parakstīt trīspusēju līgumu – Rīgas dome, mājokļa īpašnieks un Ukrainas ģimene – par kādu kompensāciju – par komunālajiem maksājumiem, par nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi.
Jau tagad mums jādomā par tiem ukraiņu skolēniem, kuri pie mums, ko viņi darīs vasarā. Viņiem nav vasarnīcu un lauku. Varbūt daļa aizbrauks lauksaimniekiem palīdzēt novākt zemenes. Galvenais uzdevums – socializēt viņus. Jāorganizē vasaras nometnes. Un par tām jādomā jau tagad, nevis maija beigās. Jādomā par ukraiņu jauniešu bilingvālo apmācību.
Pēc saviem Ukrainas radiem redzu, ka viņi nesaņem savlaicīgi informāciju par visām iespējām. Tos Ukrainas bēgļus, kuriem iedod Latvijas telefona numuru, vajadzētu iekļaut kādā apziņojamo sarakstā, un tad par katru jaunumu varētu paziņot ar SMS īsziņu.
Daudzi no jautājumiem, par kuriem intervijā izteicāties, ir jau likumdevēja kompetencē. Vai domājat startēt uz Saeimu?
Mūsu partija domā startēt Saeimas vēlēšanās, bet ne procesa pēc. Mums ir pieci deputāti Rīgas domē, kas nav tik maz, ja salīdzina ar koalīciju veidojošo partiju pārstāvniecību. Man liekas, ka aug pieprasījums pēc pragmatiskiem cilvēkiem, kas nebaidās pieņemt lēmumu. Pandēmijas laikā pieredzējām, ka valdība vairākkārt atlika lēmumu pieņemšanu.
Apzināmies, ka esam Rīgas partija, kas citos reģionos varētu nebūt pazīstama. Bet nedrīkst jau partija Saeimas vēlēšanās startēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Tāpēc domāju, ka mēs varētu deleģēt savus pārstāvjus Rīgas sarakstā citām partijām.
Kurām?
Droši vien tādām, kurām arī būs saraksti ar pragmatiskiem cilvēkiem. Noteikti ne populistu partijām. Tādām, kuras pārstāvētas reģionu pašvaldībās.
Tātad Zaļo un zemnieku savienības un Reģionu apvienības sarakstos?
Pēc vārda “zemnieks” nosaukumā spriežot, ZZS vajadzētu būt pragmatiskai. Arī reģionāla partija nevar būt populistiska, jo tā ir vistuvāk saviem vēlētājiem. Pandēmijas laikā vairāk pabraukāju pa Latviju. Man ļoti patīk, kā strādā, piemēram, Jāņa Baika vadītā partija “Valmierai un Vidzemei” un Jānis Rozenbergs Cēsīs. Man patīk harizmātiskais vadītājs Egils Helmanis ar saviem spilgtiem izteicieniem – īsts saimnieks. Kāpēc Ogre ziemā bija gaišāka nekā Rīga un smaržoja pēc balzama, kamēr Doma laukums tumšs un auksts? Daudzās pilsētās ir īsti saimnieki. Ar viņiem man viegli runāt, jo saprotam viens otru. Tādus domubiedrus meklēju uz Saeimas vēlēšanām.
Mums jādomā, kā dzīvot rudenī. Mums jāapzinās, ka viss būs dārgāk. Jaunā raža būs dārgāka, apkure būs dārgāka. Man bija saruna ar Ukrainas vēstnieku, kurš teica: “Jā, jums būs dārgāk, varbūt mājās vajadzēs sēdēt džemperī, varbūt pat kažokā, bet jums ir logi, jumts!”
Nevajadzētu vienam otru kritizēt un spekulēt ar to, bet laikus sagatavoties un piedāvāt cilvēkiem kompensācijas, kam tās nepieciešamas. Jādomā, kā atbalstīt tos uzņēmējus, kas produkciju eksportē, kas pārtraukuši sadarbību ar mūsu austrumu kaimiņu.
Tātad ievēlēšanas gadījumā jūsu partijas deputāti būs citu partiju frakcijās?
Vispirms, mums jāizvēlas un jāstartē no viena saraksta, nevis vairākos. Mūsu mērķis ir strādāt pozīcijā gan Rīgas domē, gan Saeimā. Mums ir gan pieredzējuši cilvēki, gan jauni cilvēki, kuriem ir ambīcijas kaut ko mainīt.
