Britu pētnieks: Latvijas krievi ir veiksmes stāsts 19
“Ja runājam par krieviem Latvijā, tad viņi ir veiksmes stāsts. Nesen ar saviem studentiem biju Daugavpilī, kur dzirdēju vairāk latviešu valodu, nekādus “tautas aizstāvjus” kā BBC filmā neredzēju,” vērtē Glāsgovas universitātes Centrālās un Austrumeiropas pētnieks Amons Českins. Vakar Okupācijas muzejā viņš iepazīstināja ar savu grāmatu “Krieviski runājošie postpadomju Latvijā. Identitātes diskursīvās stratēģijas”.
Pētnieka interese par Latviju radusies pirms vairākiem gadiem, kad viņš te ieradies kā kādas reliģiskas organizācijas misionārs (tagad gan esot kļuvis par pārliecinātu ateistu). Daugavpilī viņš nodzīvojis 16 mēnešus un lieliski pārvalda gan latviešu, gan krievu valodu. Viņš pētījumā analizējis krievvalodīgo laikrakstu “Čas” (šobrīd tas vairs neiznāk), intervējis politiķus, kā arī aptaujājis 200 cilvēku pie Uzvaras pieminekļa, vaicājot, vai Latvijas krievi piekrīt apgalvojumam par to, ka valstī bijusi padomju okupācija.
A. Českins norāda, ka Latvijas krievu analizētajā runā var saskatīt trīs rīcības stratēģijas. Pirmā no tām ir noraidošā, kura bijusi novērojama avīzē “Čas”. Piemēram, viens no tās elementiem esot bijis apgalvot, ka Latvijā tiek noraidīta Latvijas krievu vēsture. “Bija pat raksts, ka izglītībai krievu valodā ir senāka vēsture nekā latviešu izglītībai,” stāsta pētnieks. Nākamā esot integrējošā stratēģija. “”Rīgas “Dinamo” Latvijas krievu presē tika saukts par mūsu komandu, nevis krievi sevi asociēja ar Maskavas “Dinamo,” kā piemēru min A. Českins. Viņaprāt, maldīgs esot uzskats, ka Latvijas krievi dzīvojot tikai savā informatīvajā telpā un ar latviešu informatīvo telpu nesaskaroties. “Līgo svētku svinēšana parāda, ka krievi paņem elementus no latviešu kultūras telpas,” skaidro A. Českins. Tāpat kādā “Čas” publikācijā Brīvības piemineklis saukts par “mūsu Mildu” un laikraksts bijis sašutis, ka to apgānot ārzemju tūristi.
Trešā esot jaunā identitātes stratēģija. “Krievi uzsver, ka viņi ir krievi, tomēr Baltijas krievi. Latvijas krievi ir jokojuši par Krievijas krieviem, lietojot tos pašus izteiksmes līdzekļus kā, piemēram, bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, raksturojot viņus ar vārdiem – vodka, vobla un častuški,” teic pētnieks. Viņaprāt, jaunā identitātes stratēģija Latvijas krieviem esot konstruktīvāka. Tomēr problēmjautājums esot krievu sociālā atmiņa – vecākā krievu paaudze lielākoties kategoriski apgalvo, ka okupācijas nav bijis, bet jaunākajā paaudzē to apgalvojot vairāk nekā trešdaļa no aptaujātajiem. “Pakāpeniski viss mainās uz labo pusi,” piebilst A. Českins. Viņš norāda, ka vienīgā būtiskā sfēra, kur Krievijai ir labāks piedāvājums nekā Latvijai, ir kultūrā, un ar tās palīdzību Krievija mēģinot īstenot savu tautiešu politiku, tomēr lepnums par Krievijas kultūru esot saistāms ar lepnumu par Krievijas Federāciju. “Krievijas “tautiešu” politikas mērķis nav “pārkrievošana”, bet gan “krievijošana”,” skaidroja A. Českins. Viņa ieskatā, lai stiprinātu lielāku piederību Latvijai, jāatdala Krievijas politika no krievu kultūras. “Fokusgrupā viens no krieviem atzina, ka Krievija viņam ir garīga dzimtene, tomēr tā viņam nebija Krievijas Federācija,” skaidro A. Českins. Tomēr, runājot par terminiem, viņš uzsvēra, ka vēl latviešu valodā nav ieviests skaidrs un integrējošs termins, kurš raksturotu Latvijā dzīvojošos cilvēkus, kā, piemēram, krievu valodā ir “latvijci”.
