Nav noslēpums, ka strādāt ES institūcijās ir gan prestiži, gan interesanti, gan arī finansiāli izdevīgi. Uz to norāda arī pirms nedēļas notikusī Eiropas Ārējās darbības dienesta (EEAS) pārstāvja Ulda Šalajeva lekcija par karjeras iespējām ES institūcijās. Eiropas Savienības (ES) mājā Rīgā to noklausīties bija sanākuši teju simts interesentu, vairākums no tiem – jaunieši.


Lasītākie

7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām

RAKSTA REDAKTORS

“Ārsts atnāk ar kafiju, bez steigas…” Paciente dusmīga, kāpēc “Veselības centrs 4” atļaujas necienīt cilvēku laiku

TV24

“Es neticu šādām sakritībām!” Slaidiņam aizdomas raisa ASV prezidenta Baidena pēkšņie lēmumi par Ukrainu un Trampa klusēšana

Lasīt citas ziņas

U. Šalajevs sanākušos iedrošināja, paužot, ka, lai strādātu ES iestādēs, ne vienmēr vajadzīga augstākā izglītība politikas zinātnē, taču vienlaikus atklāti sacīja, ka konkurss uz darbu tajās ir visai milzīgs un tā izturēšanai vajadzīga liela neatlaidība un motivācija.

ES iestādēs periodiski iespējams cīnīties par darba vietu visdažādākajos amatos. Garais ceļš ir EPSO atlase. Pastāvīgos darbiniekus iedala divās kategorijās – administratoros un asistentos.

“Spēlmaņu nakts” balvas sadalītas! Par gada aktieriem atzīti Māra Mennika un Kaspars Znotiņš

Psihologi nosauc galvenās pazīmes, kas liecina, ka cilvēks nav radīts attiecībām

Starptautiska žūrija Rīgas restorānus atzinusi par labākajiem Baltijā

Pirmajiem ir nopietnāki pienākumi un iespēja izpausties visdažādākajās nozarēs – vadībā, jurisprudencē, finansēs, ekonomikā, komunikācijā, zinātnē u. c. Asistenti savukārt parasti pilda palīga funkcijas sekretariātā, administrācijā, finanšu pārvaldē, saziņas jomā, pētniecībā u. tml.

Lai kandidētu uz pastāvīga darbinieka amatu, jābūt ES pilsonim ar bakalaura grādu vai vidējo izglītību un sešu gadu pieredzi profesijā, kā arī jāzina vismaz divas no ES oficiālajām valodām (angļu, franču, vācu).

Darbiniekus atlasa atklātos konkursos, kurus rīko nevis konkrētu amata vietu aizpildīšanai, bet gan lai izveidotu potenciālo darbinieku rezervi. Lai sāktu garo atlases procesu, pirmais solis ir pieteikuma reģistrēšana interneta vietnē www.eu-careers.eu, kur arī pieejama aktuālā informācija par tuvākajiem konkursiem, termiņiem un iespējām. Pēc pieteikšanās jākārto elektroniski testi, kas ir viena no sarežģītākajām atlases daļām. Pat ja izturēts garais un visai komplicētais konkurss, kas ilgst aptuveni deviņus mēnešus, vēl nav garantēta darba vieta. Tad jāsāk sevi lobēt jeb reklamēt, sūtot motivācijas vēstules un stāstot par sevi. Līdz ko kādā ES iestādē ir vakance, no saraksta atbilstošākos aicina uz interviju.

“Ceļš nav viegls, bet veicams. Tikai iepriekš jāpraktizējas,” saka Santa Kokoriša, kurai ir konkrēts mērķis iegūt darbu ES aparātā. Viņa maģistrantūrā studē Eiropas studijas un patlaban tieši ir darba meklējumos, tāpēc arī atnākusi rast skaidrību par savām iespējām.

Fizisku darbu veikšanai, administratīvā atbalsta pakalpojumu sniegšanai vai specializētās jomās, kur trūkst pastāvīgo darbinieku ar nepieciešamajām zināšanām, pieņem arī līgumdarbiniekus. Saraksts ar brīvajām vakancēm gan nav publiski pieejams, taču iespējams publicēt savu CV interneta vietnē http://ec.europa.eu/civil_service/job/. Līgumdarbinieku algas svārstās no 1847 līdz 6599 eiro mēnesī, bet pa karjeras kāpnēm ES institūcijās virzība esot visai lēna.

Ieva Pastare par darbu ES institūcijās domājusi jau labu laiku. “Noklausoties šo lekciju, šķiet, ka atlases process ir diezgan birokrātisks, taču saprotu, kāpēc, – tā ir milzīga organizācija. Ļoti mērķtiecīgi uz to ejot, varētu izdoties. Es mēģināšu,” viņa apņēmīgi noteic.

Pēc studijām iespējama stažēšanās ES aparātā. Tur konkurence liela, taču laba iespēja iegūt pieredzi un sevi parādīt. Pārsvarā prakse ilgst piecus mēnešus un praktikanti saņem aptuveni 1000 eiro atlīdzību mēnesī.

Mikus Bokta studē starptautisko ekonomisko sakaru organizēšanu un vadīšanu. Arī viņš uz lekciju nācis uzzināt, kā tikt līdz krēslam ES institūcijās. “Tas izskatās ticami. Ja nesanāks ar pirmo reizi, mēģināšu vēl. Jābūt vismaz 10 neveiksmes reizēm, lai es atmestu šai idejai ar roku. Iespējams, jāmēģina sākotnēji tikt praksē, lai noskaidrotu, kas tur notiek un kā tas viss izskatās no iekšienes.” Lekcija sašūpojusi Mikus domas par to, kāds ceļš 
ejams: “Līdz šim mana filozofija bija iemācīties pārdot un izdomāt ko inovatīvu, taču domāju, ka interesanti būtu darboties arī valstiskajā sektorā. Tas ļautu būt pirmajam, kas uzzina par tendencēm un Eiropā notiekošo.”