Latvijas Islāma Republika – tā nav utopija. Egila Līcīša reportāža 56
Pasaulē esot 1,7 miljardi musulmaņu, Rīgā pagaidām viņi saspiesti 80 kvadrātmetru istabās Islāma kultūras centrā, kamēr mošeja vēl top, taču pēc piecdesmit gadiem, Allāha ticībai pieņemoties spēkā un piekritējiem augot, saskaņā ar Ahmeda Roberta Klimoviča pareģojumu mūsu teritorijā pletīšoties Latvijas Islāma Republika.
Nav nekur iezvanīts, ka kāds musulmanis novērsies no Visu augstā, lai pievērstos latviskai dievturībai un Meža mātes godāšanai, turpretī, Dievs mans liecinieks, latviešiem gan politiskā, gan reliģiskā pārliecība ir viegli nomaināms ģērbs. Pazīstu ticībā stingrus tautasbrāļus, kas gadu gaitā atraduši taciņas papriekš pie Jēzus Kristus, pēc tam Krišnam klēpī un tad, globālās pozicionēšanas sistēmas vadīti, nogriezušies no maldu virzieniem uz taisna ceļa, sastopoties ar pravieša Muhameda mācību.
Korāns, kā zināms, ir dievvārdi tīrā, neatšķaidītā veidā, ko no debesīm rakstu ruļļos nonesis eņģelis Džibraīls un nodevis pravietim par atklāsmēm. Islāms no ticīgā pieprasa diezgan stingru disciplīnu, pildot rituālu, un cītību, klausot priekšrakstiem, kas noteic ganāmam pulkam dzīvesveidu 24 h diennaktī saskaņā ar Dieva gribu. Nav brīv ēst cūkas cauraudzīti un nedrīkst pievilkties kā zeķem, cilājot ledusauksta šņabja vai spirtotas rakijas glāzīti. Jūtams, ka islāma zemēs ne visai patīkama lieta ir brīva avīžniecība, vaļīgi tērptas čiksas un daudzpartiju demokrātija, turklāt sievietei iesildīta vieta ir pie rokdarbu groziņa izšūšanā vai pie ģimenes pavarda ēst taisīšanā, kamdēļ aizņemtībā viņas nemaz nevēlas būt sabiedriski politiski aktīvas. Toties no svara ir cieņa pret vecākiem cilvēkiem, ikdiena bez prātu apdullinošām baudvielām.
